Bet, jaunkundzes, no mūsu puses nebij nemaz tā pāra ieaicināta, kuras dēļ sadzīves jaukums izjūk, — viens no jaunekļiem paskaidroja.
-— Lai nu tad arī būtu šā vai tā, bet metat visu mierā; tas ir vienīgais, ko jums varam un gribam sacīt, —tāda bij jaunavu galīgā noteiktība.
- Drīz viņas visas bij saģērbušās saimnieces guļamā istabā un taisījās no viņas atvadīties. Viena no pulkas iesacījās, ka ejot bail būšot no tiem trim dauzoņām, bet mājasmāte viņas apmierināja, sacīdama: — Par tiem, meitenes nebīstaties, viņi ir tik dzērāji un nav nekam aiztikuši, un rauga tik ar viltībām, izmanību un dažādiem draudiem izdabūt naudu dzeršanai Bet par visām lietām uz ceļa nav nekam gājuši pretī. Bez tam viņi tagad traktierē.
— Bet jūs, jaunkundzes, atļaujat jel mums jūs pavadīt?— kāds no jaunekļiem sacīja.
Paldies nav vajadzīgs. Mēs pašas savstarpēji cita citu pavadīsim. Bez tam jau jums joprojām atliks, ko vadīt, arī bez mums— jaunavas atbildējā.
Priekš vienas -atlikušās vien tur vadītāju pārāk daudz viens no jaunekļiem piezīmēja.
— Ejat vien visa pulka apkārt kā bišu mātei, jau¬navu puse atteica ar nomanāmu zobgalību.
— Jūs, jaunkundzes, mūs apvainojat, — no jaunekļu vidus tika atbildēts. — Mēs neesam uz to pusi nekādi dalībnieki.
—- Nu tad dzēsīsim to, ko jūs sajūtat par apvainojumu, un tad šķiramies ar labu prātu, — viena ņo Jaunavām sacīja, sniegdama visiem trim laikam par zīmi, ka ar šiem viss izlīdzināts. To pašu tad darīja arī citas jaunavas un atvadījušās no mājas mātes visas jautri aizgāja.
6. Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām
Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām pastalu pārām apkārt auklu vietas. Katrēns, atspiežoties ar elkoņiem uz, galda, skaitīja dūrienus Iīdza: — Tik, : tik, tik, tik
Badītājs reiz piepeši apstājās, un meitene noskaitīja vienu dūrienu nepatiesi, par ko pati pasmējās. Laķis ari pasmīnēja un sacīja:
-Tu jau, meitiņ skaiti tik no galvas.
-tas vecais krusttēv tādēļ ka tu uz reizes apstājies, — Katrēns atbildēja.
-Skaitītajam jāņem vērā skajtīt tik to, kas patiesi notiek, citādi jau skaitītājs ir līdzīgs nedzīvam sienas pulkstenam, kas skaita dienām, naktīm, lai vai tiek kas darīts vai nē, un nekad nezina, cik un ko izskaitījis. Tālab, ja gribi skaitītāja būt, tad skaiti turpmāk tik tos dūrienus vien, kuri patiesi notiks.
Laķis ņēma atkal badīkli un sāka badīt kā pirmāk. Meitene skaitīja ar uzmanību, ļoti vērodama vecā krusttēva rokas kustību: — Tik, tik, tik, tik, — un tāļāk.
Badītājs atkal pa reizei piestājās, un meitene arī palika mierā. Ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzot tomēr iemanījās tik tāļu ka nemisīja vairs nemaz.
— Nu, vai esi ko derīgu mācījusies no šitā nieka un joka? — Laķis vaicāja.
— Esmu gan mācījusies,— meitene atbildēja.
— Un ko tad īsti? — Laķis pētīja tāļak.
— To, ka jāskaita ar uzmanību un pareizi, bērns skaidroja.
—- Tas labi gan, — vecais krusttēvs apstiprināja. — Tik paturi vien to mācību prātā gaišu priekš visa mūža, jo nepareiza skaitīšana ir par postu gan sev, gan citiem. Bet ir tur arī otra mācība, un kāda tā?
— Otras… nezinu, — meitene kā kavēdamās atteica.
Tad Laķis griezās pie Majas, kura bij ienākusi un dzirdējusi lielāko tiesu no šās sarunas.
— Nu, Maj, — viņš tai uzsauca, — vai varēsi izdabūt kādu otru mācību arī? ,
Maja pacēla savas skaidrās, gaišzilās, lielās acis, brītiņu padomāja un sacīja:
— Laikam, ka jāmācās vienādi.
—- Tiesa gan, meit, — Laķis turpināja. — Bet var to pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam, tā: pat no niecīgiem jokiem un laika kavēkļiem spējams smelties derīgas mācības, ja tikai to vēro. — Tad viņš griezās ar jautājumu pie Katrēna;
— Bet, meiteit, vai uzdoto rēķenu māki?
— Māku, — meitene atbildēja droši,
— Nu tad izrēķini, man dzirdot, Laķis vēlēja viņai.
Katrēns iesāka. — Kad viena ass malkas maksā 5 rubļi-tad trīs asis maksas trīs reizes vairāk. Trīs reizes pieci rubļu ir piecpadsmit. Tad viena ass par pusotra rubļa lētāka. No pieciem rubļiem atņemt vienu rubli, paliek četri rubļi, no četriem rubļiem atņemt pusrubli, paliek pusceturta rubļa. Tad jāsaskaita: piecpadsmit rubļu un trīs rubļi ir astoņpadsmit rubļu, vēl pusrubli klāt — sanāk pavisam pusdeviņpadsmita rubļa.
— Šoreiz jau nu labi gan, bet lai nekad nepaliek neviens darbs nepadarīts, kas uzdots Iīdza uz māju! — Laķis piekodināja.
— Nuka, — Katrēns atsaucās.
— Bet agrāk vis tas «nuka» nepiepildījās, — Laķis piezīmēja, savu darbu turpinādams.
— Tad nebij vaļas — bērns bij jāglabā, — tā meitene paskaidroja.
— Kad tik au atkal neiznāk vaļas vairāk, nekā vajaga? — Laķis prātoja.
— Tikpat vien būs, cik vajaga, — Katrēns, pašapzinīgi sarunu nobeidza un tad grozīja to piepeši uz citu pusi ar sekošo jautājumu: — Bet saki, vecais krusttēv, — kālab tu taisi treju pastalu un kam tā trešā pāra būs?
— Vai tad par tām divām pārām jau droši zini, kad par trešo vien taujā? — Laķis vaicāja.
— Zinu gan — mazākās man uz skolu, vienas no lielākām Majai, ko iet pavasari mācībā, — meitene ar noteiktu drošību atbildēja.
— Kas tev to sacīja, ka mazākās tev? — Laķis vaicaja.
— Es zinu, ka tev, vecais krusttēv, citu krustmeitu nav un par mums tu gādā. Es par Maju mazāka, Maja par mani lielāka. Mazākās man, vienas no lielākām Majai, bet kam tās trešās? — Katrēns uzstājās.
— Nu, kad tu tik droši zini — zini, tad lai ari paliek tiesa, kā tu teici, — Laķis sāka skaidrot. — Bet par trešo pāru vismaz tagad tu nevari dabūt nekā zināt Tādu iztaujāšanu sauc par ziņkārību, un ziņkārība ir peļama ieraša. Šobrīd es pats arī nezinu skaidri, bet var būt, ka ar laiku dabūsi zināt arī tu.
— Lai tad paliek, kā tu saki, es atminēšu gan, — meitene pabeidza bet tad arī tūliņ atkal uzsāka citu jautājumu: — Un kad tu vīsi auklas pastalām? Vei, vei, kur lini, gurstītēs sagriezti, vadzī karājas. Tie laikam priekš auklām būs?
— Jā, priekš auklām gan, un par šo auklu lietu mums sevišķi jāparunājas, — Laķis uzsāka. Tad, uz liniem rādīdams, viņš jautāja: — Saki, Katrēn, — kur man tie lini varēja celties? Sēti man viņi nav bijuši.
— "Laikam tur dabūji, kur linus kulstīji, Katrēns atbildēja.
— Ķā tu domā, Maj? — Laķis taujāja tāļāk.
— Tu būsi tos linus nopircis, vecais krusttēv, — Maja atbildēja ar savu kluso nopietnību. . , .
— Bet kad nu cilvēki netic un šaubās, vai es pircis vai nē vai tik, kā Katrēns saka, «dabūjis tur, kur kulstījis»? Viņi var sākt aizdomas celt par manu uzticību — var domāt un runāt, ka es, linus kulstīdams, esmu ņēmis pats, cik gribējis, un vēl labu labākās saujas bez nekādas tiesības, bez nekādas atļaujas. Un kā tādu darbu tad sauktu, Katrēn? ,
— Par zādzību, — meitene bailīgi atbildēja.
— Lai Dievs pasarg — Maja izsaucās. — Vai par tevi, mīļais, vecais krusttēv, tā pavisam drīkst domāt? Mani saņem sirds sāpes jau pie tāda vārda vien, ja tais varētu zīmēties kaut kā uz tevi. — To sacījusi, viņa abām rokām sažņaudza sev krūtis.
— Labi, labi, bērns! — Laķis kustināts atsaucās. — Es jau ticu gan, ka jūs par mani nešaubīsaties. Bet kā jūs pārliecināsat tos, kuri var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs, likdami jums dzirdēt un prast aizdomas, kā kad jūs valkātu apavi, kuram lini priekš auklām nezin kādā ceļā iedabūti? Bet lai jums, bērni, ,nav jābīstas par vecā, krusttēva sirds skaidrību, tad redzat še, kadu drošību es jums uz to atstāju.To sacījis, Laķis izņēma salocītu zīmi no naudas maciņa un sniedza Katrēnam, sacīdams: