Nu vairs neatlika, ko šaubīties, ka brīdinājums nācis no labvēlīgas glābēju sajūtības, uzņemoties lielo brišanas grūtību pa aizputinātiem ceļiem, kas viss uzskatāms par skaidru un drošu zīmi, ka ne vien briesmas klāt, bet ka ir taču sirdis, kurām viņš mīļš un dārgs un kuras, nebīdamās briesmu arī par sevi, ir uzupurējušās viņu glābt, tāpēc visā steidzībā jādodas projām, kamēr viss klusu. Atrauties un palikt negājis viņš nedrīkstētu arī taī ziņā, ka glābšanas pienākums attiecināts arī uz skolas vecāko un ziņa jānes pie viņa.
Mazliet apstājies, skolotājs pārdomāja, kas viss darāms pirms aiziešanas, lai kaut kas svarīgs un nepieciešams nepaliktu nedarīts, kas vēlāk vairs nav piesniedzams. Vispirms viņš aizdedzināja saņemto uztrauktības lapu un iemeta to degošu krāsni, lai viņa nepaliktu augstsirdīgām glābējām par viņu uzrādītāju, ja varbūt viņš pats ceļā tiek apcietināts ar visu lapu. Tad apdomāja, kā jāģērbjas, lai varētu dzīvot, ja vajadzīgs, arī jel pa daļai nekurinātās telpās. Saģērbies būdams, viņš uzrakstīja ātrumā vēstuli skolotājai, novēlēdams skolu viņas vadībā, un atstāja vēstulīti uz galda. Tālāk apdomādamies, viņš paņēma vienīgo kukuli maizes, kas vēl bij pie rokas, ielika to grozā līdz ar kādu mazumu pavalgas, ziepes, dvieli un dzeramo trauciņu; sameklēja savu naudu, cik varēja sadabūt mājā, aizbāza ar papīriem caurumus izsistās loga rūtīs, paņēma sērkociņus, kā arī iesviesto akmeni, lai to var iemest sniegā, neatstājot istabā nekādas svešādas zīmes, un tad gāja projām rūpju un raižu pilns.
Izgājušam no ēkas aizvējas laukā, tūliņ sitās sejā sniegs un aukstums vēja pavadībā. Smaga sajūtlba spieda viņa sirdi, atskatoties no pagalma vēl uz savu ilga laika darba vietu, kurā bij ieguldījis savu labāko mūža daļu ar visiem saviem prāta un dvēseles spēkiem, kurā bij darbojies ar skaidrāko sirdsapziņu, sniegdams uzplaukstošai jaunatnei tik to, ko atzina priekš viņas dzīves labklājības par visde- rīgākām mantām, atskatījās vēl uz savu sviedriem iekopto dārzu, no kura locījās vējā koku zari pret viņu, kā atvadīdamies varbūt uz neredzēšanos, jo viņam jāsteidzas — nezin kādēļ — kā bēglim, kā kādam noziedzniekam, lai arī apzinājās paturējis vienmēr skaidrāko sirdi visās lietās. Bet ko sajūsmināties? Liktens ir liktens! Steigties tik tālāk, kad ari nezina, kur varēs galvu likt.
Gabaliņu pagājis un aizsniedzis lielceļu, skolotājs nenocietās vēl paskatīties varbūt vispēdējo reizi uz turieni, kurp viņu vilka atpakaļ visdārgākās, neizskaitāmās sūra darba, bet jauku panākumu atmiņas, gan saulainas, gan mākuļainas, tomēr visas mūžam neaizmirstamas. Bet nesaredzēja vairs nekā: viss jau tumsā, tikai vējputenis virpuļoja jo spēcīgi ap acīm.
Lai gan viņš nebij izturības ziņā pavisam tāds, ko varētu saukt par izlutinājušos, tomēr drīz viņam nāca sajūtamas iešanas grūtības, briedot pa dziļi aizputināto ceļu lieliem zābakiem kājās, smagu kažoku mugurā un zināmo Iztikas groziņu rokā. Viņam nāca prātā domas, kā gan ziņas atnesējām jo viņš ticēja, ka divas bijušas, — varējis būt Izbriedams ar viņu niecīgiem zābaciņiem nezin cik garš ceļš, kur neredz ne pēdas gala? Un cik liela, cik augsta tāda siržu censība uz glābšanu un palīdzību!
Ar visu spēku tālāk briedot, skolotāja domas pamaz sāka griezties atpakaļ .ar jautājumiem uz to pašu noslēpumaino, bet tomēr priekš viņa gaišā skatiena pa labai tiesai pazīstamo, vismaz kādas reizes kaut kur redzēto rokrakstu, kas parādījies taī pašā līdz ar akmeni pa logu iesviestā uzsaukuma lapā.
«Jā, kur un kad?» viņš jautāja pats sevi, bet atbilde nenāca nekāda, tomēr prāts vaicāja joprojām «kur un kad?», viņš negribēja bez atbildes pavisam apmierināties. Ar šām atceres domām veltīgi kaujoties, bet vaļā no viņām netiekot, skolotājam sāka mesties pat smagi ap sirdi.
«Pag, pag — vai tas nebij kāds apkārtraksts no pavēlniecības par jaunu nodevu vešanu uz turieni? Jā gan, bet kas tur pavēlniecībā ir par rakstītāju jeb darbvedi? Tur ir Briņu Vilma un jaunākā laikā viņai par palīdzētāju Roķēnu Alvīna, abas manas citreizējās krietnās skolnieces, un trešā turpat par meitu jeb saimnieci — Ruķīšu Ida, visas trīs labi zināmas, mīļi atminamas un neaizmirstamas no viņu skolas gadiem. Jā, un kā tad! Tie jau ir Vilmas pašas raksti, kas pazīstami jau no tā paša pirmatnējā mācības laika, pavadīta šaī pašā skolā. Un, protams, ka viņa būs bijusi kopā ar Alvīnu vai Idu nest man briesmu ziņu, lai glābjos. Ak, mīļu mīļie bērni, kaut es spētu jums vēl pasacīt, cik lielā cienā turu jūsu augstsirdīgo glābšanas prātu, kas cita labad var uzņemties tik lielas grūtības un arī bailes!»
Apzinādamies, ka sadzinis dzīvas pēdas šādam cienījamu siržu labprātības noslēpumam, skolotājs uz brīdi jutās piemirstot savas ceļa grūtības un pat sava likteņa briesmas. Mīļā atmiņā turamo agrāko meiteņu, tagadējo jaunavu, gara diženums pacilāja arī viņa dziļi nospiesto garu uz cēlu censību, un viņš sajutās par drošu gājēju nāvē vai priekš viņām visām, vai priekš kaut kuras sevišķi. Viss grūtums viņam rādījās atvieglināts, un viņš brida sparīgi uz priekšu,, sniegu jaukdams saviem zābakiem.
Bet skolā, pēc garas ziemas nakts austot rīta gaismai, sacēlās liels nemiers. Ieradās tur braukšus visi trīs apsargi. Svikuls ar Ceru nostājās ārpusē pie savām durvīm katrs, turēdami šautenes rokās kā medinieki, kad, suņiem pa mežu kvenkšot, zīmīgās vietās nostājušies, gaida lecam zaķus laukā. Visi trīs šķūtnieki bij izstādīti ap māju kā vērotāji, lai neviens neizsprūk vai pa kādu logu laukā, bet Ķimurs, laikam kā vecākais no apsargiem, gāja iekšā, nes- darns šauteni pār piecu kā kareivi kara gājienos. Skolas saimniece pašlaik bij uzcēlusies un iekurinājusi virtuvē uguni. Viņa iztrūkās, kad Ķimurs, iestājies virtuves durvīs, viņai lepni uzprasīja: