— Kur skolotāja dzīvoklis?
Saimniece, lampu paņēmusi, izgāja no virtuves un, apsargu pazīdama, parādīja attiecīgās durvis. Ķimurs tūliņ pieklaudzināja, bet atbilde nenaca. Klaudzināja vēl reizes divas, bet nenāca. Tad viņš paspieda rokturi. Durvis atvērās, un Ķimurs gāja iekšā. Bet, tā kā istaba nebij vēl necik gaiša, tad saimniece viņu pavadīja ar lampu rokā.
Saī istabā atradās tik dažas tukšas gultiņas, un saimniece aizrādīja, ka skolotājs guļot dziļāk otrā istabā, bet brīnums esot, kādēļ šorīt tik ilgi nerādoties, kamēr palaikam rītos esot pirmais no visiem augšā. Ķimurs vaicāja; kam šās tukšās gultiņas; tad saimniece izskaidroja, ka skolotājs še iemitinājis dažus mazākus puisēnus, glābdams no lielajo varmācībām. Bet tie bērni, kas še gulējuši, esot no skolas izņemti, tik gultiņas vēl stāvot. Ķimurs klaudzināja tālāk, bet viss klusu arī še, klaudzināja vēl, un tāpat nekādas atbildes. Tad vēra durvi vaļā, bet atrada arī šo istabu tukšu. Tuvāk apskatīdamies, viņš ievēroja, ka logam viena rūts aizbāzta papīriem un stiklu drumstalas uz grīdas.
— Bet ko tas viss nozīmē, un kur viņš pats? — Ķimurs pabārgi uzsauca saimniecei.
— Ko tad, cilvēks, es lai zinu par skolotāju? Man darāmi tikai savi saimniecības darbi, vairāk nekas, — saimniece atteica. — Vakaros vēlu, kad visiem nemieriem reiz beigas, tad viņš ieiet še savā dzīvoklī un paliek līdz ritam. Izgadās dažreiz gan arī nakti viņam nākt laukā kārtības uzturēšanas labad, kad tie paši šā laika palaidņi saceļ no jauna kādus trokšņus.
Dzīvoklis rādīja vispāri dažas zīmes, ka ir rīkoties uz aiziešanu, lai ari nekārtībā nebij atstāts nekas. Trūka skolotāja ziemas cepures, kažoka un lielo zābaku, kas viss kopā rādīja, ka viņš ir aizgājis. Ķimurs, tuvāk visu vērodams, ieraudzīja uz galda aprakstītu papīra lapiņu. To paņēmis un izlasījis, ka skola tiek novēlēta skolotājas vadībā, viņš skaidri saprata, ka ar to ir rādīta slēpjamas aiziešanas zīme. Tātad droši saprotams bij vismaz tas, ka apcietināšanas drīzums viņam bijis skaidri zināms.
Izlasītā zīmītē vēl joprojām skatīdamies, Ķimurs vaicāja saimniecei;
— Kur tad skolotāja ir?
— Savā istabā, — viņa atbildēja.
— Paaicināt viņu šurp!
Saimniece atstāja lampu uz galda uz izgāja. Pa to starpu skolā bij sacēlies jau liels uztraukums. Visi bērni, kas vēl tur atlikušies, skraidīja pilnā ziņkārības nemierā iekšā un ārā, cits citam stāstīdami steidzīgā balsīs
— Apsargi meklē skolotāja! — Stāv divi ārā ar šautenēm. — Trešo saimniece ievedusi jau iekšā. — Trīs citi stāv ap māju tāpat bez šautenēm! — Nu vedīs projām! — Tad mums pilna vaja. — Lai nu kā — tā viņam vajadzēja!
Bij arī daži, kas sacījai
— Cik viņa žēli
Skolotājai arī bij jau apsardzības ierašanās zināma, un viņa iztrūkusies gaidīja, kas notiks. Saimnieces uzaicināta, viņa arī nekavējās iet, kur tiek aicināta; bet, būdama gados jauniņa un sajuzdamās bez nekādas aizstāvības, viņa bij baiļu pilna, īsti jau tāpēc vien, kad, kā no saimnieces dzirdēja, skolotājs neesot vairs mājā atrodams un viņš tiekot meklēts, jo viņa bij ieradusi skolotāja personā zināt sev tēvišķu aizstāvi.
Saimniece negribēja gan vairs iet atpakaļ iekšā pie Ķimura, bet, skolotājas ļoti lūgta, viņa tomēr gāja, jo nabaga skolotāja domājās sajūtot jel kādu nekādu aizvēju aizstāvības ziņā priekš sevis, zinādama esam vismaz saimnieci sev aiz muguras.
Ķimurs uzstāja skolotājai diezgan cietīgi, lai sakot, kur palicis skolotājs.
— Man nav nedz tiesības, nedz pienākuma vērot_ un zināt, kurp skolotājs iet un ko viņš dara, — bij skolotājas atbilde.
— Bet vai nav jums gadījies zināt?
— It pavisam nemaz vairāk kā tik to, ka viņš vakar vakarā, kā vienmēr, vēroja bērnu, īpaši puisēnu, apgulšanos un nomierināšanos, cik tagadējā kārtības izjukuma laikā tas pavisam iespējams, jo no kārtības uzturēšanas un darba pienākuma viņa nav atbaidījuši nekādi grūtumi.
Ar to pašu jautājumu Ķimurs griezās arī pie saimnieces un dabūja taisni tādu pašu atbildi, kādu deva skolotāja.
— Bet vai vakar vai arī šonakt nav nākuši pie viņa kādi citi cilvēki ārpus skolniekiem? — Ķimurs pratināja tālāk.
— Dienā un vakarā netika redzēts neviens, bet par nakts laiku nevar nekā zināt, — bij vienkoplga atbilde no abām.
— Bet kas jums zināms par šā loga rūšu izdauzījumu — kad tas noticis, un kas to darījis?
— Zināms nav it nekas, — saimniece atbildēja, — bet tagad var notikt šis un tas tīši un bez bēdas. Pēdējās nedēļās šai pašai mājai ir izdauzīts vairāk logu no skolniekiem, kas viss gan zināms, bet atbildības neprasa nevienam. To jau var redzēt, ka no ārpuses sitiens nācis, jo stikli ir biruši uz iekšu.
Rādījās, ka Ķimurs pret šāin domām nespēja nekā Iebilst, un taī ziņā vairāk nepētīja, tik skolotājai rādīja gan zīmīti, kur skolotājs atstājot skolu viņas ziņā, tomēr nedeva vis viņai glabāt, bet paturēja pats, sacīdams, ka esot jārāda un jāiesūta augstākās vietās. Pēc tam viņš izgāja ārā biedriem izstāstīt lietas stāvokli un apspriest, kas darāms tālāk. Visi viņi piebrida no ārpuses pie tā loga, kam rūtis izsistas, gribēdami vērot kaut ko no sitēju pēdām; bet viss bij velti, jo nekādu pēdu vairs nevarēja zināt un vējputenis vilka joprojām sniegu visās pēdās un sliedēs. Viņi nosprieda taču skolu pārmeklēt viscauri, jo varot jau būt gribēts tik rādīt, ka aiziet, lai meklēšanu noraidītu uz ārpusi, paliekot tomēr slepen turpat mājā.
Papriekšu Ķimurs divatā ar Ceru, citiem uzmanītājiem paliekot tāpat ārā, izstaigāja visas skolas telpas un jo vairāk ar vērību tās, kas neapdzīvotas, kā aukstos kambarus, pagrabu un virtuvi, bet bez nekāda panākuma. Tad kāpa uz bēniņiem pa atceļamo durvi un atrada tos pavisam sniega pieputinātus pa izdauzītiem logiem. Izbradāja viņi visas malas un izlodāja pat paspārnes, bet kā nekā, tā nekā. Nokāpuši atkal lejā, viņi vaicāja saimniecei par bēniņu logu izsišanu un kas to darījis.
— Vai nu vēl citi dauzītāji jāmeklē bez tiem pašiem, kas še, — bez tagadējiem skolas palaidņiem? — viņa atbildēja ar jautājumu, kas pie viņas bij zīme, ka viņa ir uzskaitusies. — Nupat kāddien, kad sniegs bij mīksts, viņi spaidīja vien pikas un svieda bēniņu logos, lielīdamies, kurš taisnāk iesviedīs un cik rūšu izsitīs. Dažs lielījās, ka no viņa piķiem jau divas rūtis laukā, bet cits atkal, ka viņamjau trīs, un tā viens pēc otra. Kad es solījos sacīt skolotajam, tad atteica, ka par skolotāju vairs nekāda bēda. Kad nu sniegs augšā sāks kust, tad lai gaida vien še mājā plūdu, ja augšas nenotīrīs. Un, kad šāda postīšanas nebēdība jau vairākkārt pazīstama, ko tad vēl brīnoties un prātot par skolotāja loga izsitējiem? Drīzumā var sagaidīt visus logus caurus, kā jau pie dažiem citiem redzams ari bez bēniņu logiem un bez skolotāja loga.
Vēl pārmeklējuši kūti un izārdījuši sniega apputināto barības blāķi kūts augšā, no kurienes, sapuvušiem griestiem lūstot, viens apsargs iebruka vēl kūtī iekšā un gandrīz govij virsū, bet arī tur nekā neatraduši, apsargi pagalmā apspriedās, kas tālāk darāms. Viņi nolēma braukt apcietināt jel skolas vecāko, lai nebūtu pavisam bez nekā jāatgriežas pavēlniecībā, bet caur vienu no šķūtniekiem iesūtīja iekšā skolas saimniecei un skolotājai piekodinājumu nekur no mājas neiziet, jo, atpakaļ braucot, viņi būšot vēl skolā iekšā.