Drīz apkārtnē māju no mājas bij izplatījusies ziņa par skolotāja nozušanu, un par viņa meklēšanu caur pavēlniecību, tāpēc arī vairāki vēl skolā atstāto bērnu vecāki, kas līdz šim bij uzļāvušies joprojām uz pazīstamo skolotāja valdības stiprumu, steidzās tāpat ņemt bērnus laukā līdzīgi agrākiem izņēmējiem, postu un visgalīgu ļaunumu vien paredzēdami. Atlikās gandrīz tik vislielākie nebēdnieki un tādi, kam tālu mājas. Tie tad nu arī darījās, ko vien iedomāja un iegribēja, nebēdādami par it neko un nesaudzēdami it nekā, lai gan palikuši pāri necik lielā skaitā.
Apsargi atgriezās tikai pret vakaru tāpat pavisam tukšā un laikam par to rādījās esot gluži sašutuši un saīguši, ka braukājuši, nekā nepanākdami, jo raizes viņiem bij, ka augstākas valdības priekšā nāksies grūt' atrādīties un aizbildināties.
Kamēr apsargi iegāja pie skolotājas viņu tuvāk izpratināt, tikmēr saimniece parunājās ar iekšā ienākušiem šķūtniekiem, vaicādama par viņu šās dienas braukumiem. Tur kāds no viņiem trim pastāstīja, ka visa skraidīšana veltīga bijusi, veltīga palikusi. Skolas vecākā mājā neatrazdami tāpat kā skolotāja, domājuši nejēdzībā panākt viņu ceļā, nezinādami pat skaidri, uz kuru pusi viņš aizbraucis, bet tik zirgus veltīgi notrinkuši, vairāk nekā, un bijis jāgriežas atpakaļ kā no vēja ķeršanas. Ne skolotāja, ne skolas vecākā, un no viņiem ceļā ne pēdas, ne sliedes gala nekur.
Te skolotāja apraudājusies iesteidzās pie saimnieces, kā aizstāvības meklēdama, ka apsargi soloties stiept viņu sev līdza uz pavēlniecību. Viņa nekavējās iet skolotājai pakaļ pie apsargiem un sacīja tiem!
— Kādēļ jūs to nabaga jaunavu baidāt ar projām vešanu, kad viņai nekas nav zināms par skolotāja pazušanu? Viņas dzīvoklis ir pavisam mājas otrā galā, un īpaši naktīs viņai nav zināms nekas par skolotāju.
— Izklaušināšanas vajaga, un jāsastāda protokols, ko sūtīt augstākā vietā, — Ķimurs atbildēja.
— Stādāt vien protokolus šepat, kādus vien gribat, jo jums jau sacīts, ka viņai nekas nav zināms.
— Šitādās lietās ikkurš, vajā raisīdamies, mēdz iesākumā aizliegties, bet nereti vēlāk izstāsta, — tā atkal Ķimurs.
— Ko stāstīt šitaī lietā man nav nekā, — skolotāja caur asarām atteica. — Bet, ja jums vajaga manas kallās dzīvības, tad šaujat mani šepat nost, jo šautenes jums visiem ir. Un, tur aizvestai, man tāpat cits nekas gaidāms nav k§ briesmīga, moku pilna nāve, līdzīgi daudziem citiem aizvedamiem.
— Viņai taču jāpaliek kā vienīgai, kas vēl par Izpostīto skolu var kaut ko zināt, — saimniece aizrādīja.
— Cik laimīga es būtu, ja tik varētu tikt laukS no šās samaitātās briesmu vietas, lai kur un kā dzīvojotl — skolotāja raudādama izsaucās.
Pie vaļējām durvīm bij pienākuši arī šķūtnieki un sarunu līdza dzirdējuši. Un, kad Ķimurs viņiem sacīja, ka jāved līdz būšot skolotāja, kad ne ar labu, tad ar spēku, uz ko šķūtnieki vienbalsīgi atteica, ka atsakoties no varas lietošanas, jo viņi esot sūtīti tik par braucējiem, tāpēc apņemoties vest tik tad, ja skolotāja nākot labprātīgi.
Tad Ķimurs vēlēja to pašu Svikulim un Ceram, bet tie atteica, ka uz skolotājas vešanu neesot rīkoti; tad Ķimurs, drusku ieskaities, sacījai
— Jūs esat vienmēr skaudīgi uz mani, ka es pieteicos pie Ezermuižiņas, un tāpēc pretojaties maniem rīkojumiem; bet to saku, ka jums viņa netiks nekurā ziņā. Un, ja mums tagad jārādās pavēlniecībā bez neviena, ko atrādīt, tad zināt, ka mana vaina nebūs.
— Bet skolotāja vainota nav, — Svikuls teica.
— Viņai no skolotāja ir atstāta zīmīte, lai paliek viņa vietā, — Ķimurs aizrādīja.
— Tas jau zināms pēc viņas stāvokļa, ka šādā gadījumā viņai jāpaliek jel pagaidām par vietnieci, lai zīmīte bijusi vai nē, — saimniece paskaidroja. — Bet nu jau visa skola postā nolikta un tikpat kā pavisam izjukusi. Palikušas ir vairs tik pašas dziļākās nekārtības padibenes.
Rādījās, ka Ķimuram pašam arī šī lieta sāka jau apriebties. Viņš piecēlās un rīkoja šķūtniekus uz aizbraukšanu, un skolotāja palika izglābta.
12. Pavēlnieks Augura Antons negaidot kādu dienu lika ar ātru pavēli pasūtīt sev krietnu šķūtnieku
Pavēlnieks Augura Antons negaidot kādu dienu lika ar ātru pavēli pasūtīt sev krietnu šķūtnieku un aizbrauca, kā rādījās, uz soda tiesas pusi. Citos braukšanas gadījumos viņš vismaz Vilmai mēdza izstāstīt visas savas gaitas, bet šoreiz nesacīja ne vārda, kas viņai izskatījās savādi un noslēpumaini. Viņai nāca atmiņā, ka dienu priekš tam kāds svešs cilvēks viņam pienesa un pasniedza taisni pašam rokā ar lakas zīmogu slēgtu vēstuli. Vilmas ziņā, kā vienmēr, ar Alvlnas palīdzību palika un turpinājās visi kanclejas darbi, un Ķimurs, pavēlnieka palīga nozīmē, parakstīja izsūtāmos rakstus. Vakarā visas trīs jaunavas prātoja šurp un turp par šo aizdomības jautājumu, bet izprātot nevarēja nekā; tomēr savas bažas viņām bij jūtamas, lai arī skaidri nezinot, kādēļ tā. Gan viņas pamēģināja aplinku iztaujāt kaut ko caur apsargiem, bet arī veltīgi, jo tie vai nu tāpat paši nezināja, vai liedzās stāstīt.
Pēc trim dienām pavēlnieks nakts laikā bij gan pārbraucis un ieradās kanclejā gandrīz vēl agrāk nekā citām dienām, lai arī īsti nekā nedarīdams, bet tik tā kā uztraukumā grābstīdamies. Vilmai nāca sajūtams itin skaidri, ka tam no viņas tagad kaut kas slēpjams. Citkārt viņš mēdza tai stāstīt nieku niekus vairāk, nekā viņai patika, un ilgāk, nekā viņa iespēja klausīties, kad vien bij kaut ko piedzīvojis, bet šoreiz nestāstīja nekā un bij tāds kā nolaidies, kā drūmīgs. Nekad Vilma nebij centusies no viņa kaut ko izzināt un ar vienaldzību gāja garām visam, ko viņš darīja vai ko gribēja tai kā ievērojamu rādīt. Bet šoreiz viņas prāts to vilciņ vilka dabūt zināt, kādā gaitā pavēlnieks bijis un ko nozīmē viņa citādā izturēšanās, nekā ierasts. Arī pie apsargiem bij nomanāms kāds savādums, kas zīmējās uz kaut ko slēpjamu. Viņi jau agri šautenēm plecos staigāja, kā kaut ko uzmanīdami un vērodami.
Pašlaik bij iebraukusi pagalmā liela rinda ar malkas vezumiem. Alvīna, kuras uzdevums bij stāvēt pie malkas izkraušanas, pierakstīt atvedējus, vērot pareizu kraušanu un atmērīt sakrautās grēdas, kā jau ieradusi, uzģērbās un gāja laukā, paņemdama pierakstāmo grāmatu. Bet pavēlnieks saskatījās ar turpat veitīgi slaistošos Svikuli, pamirkšķināja tam nozīmīgi acīm, un Svikuls, nesdams joprojām šauteni plecos, izgāja viņai līdza. Vilma to visu nomanīja, un viņas aizdomības nemierība pieņēmās. Pēc tam pavēlnieks lika Vilmai izrakstīt uz rītdienu trīs šķūtniekus, nesacīdams tomēr, kas būs tie šķūtējainie un uz kurieni, kā gan līdz šim bij allaž parasts dzirdēt.
Kancleja pašlaik atradās tukša, un Vilma nespēja vairs nociesties, nevaicājusi, kas būšot rītu tie trīs šķūtējamie un uz kurieni tie vedami, kad bij izrakstījusi šķūtnieku pasūtīšanas pavēli un lika to pavēlniekam priekšā parakstīt. Tomēr nedabūja no viņa nekādas gaišas atbildes, bet tik neskaidru stomīšanos un nomanāmu izvairību no skaidras izteiksmes. Taču Vilma ar to vien nepalika mierā, bet vēlējās ikkatrā ziņā dabūt skaidrību; Antons, drusku vēl padomājis, sacīja viņai:
— Kad lieta nav patīkama, tad nemīl par viņu ari runāt; bet ilgi un pilnīgi noklusēt ari nevar, jo ar laiku jau tomēr šim tam jel pa daļai jānāk gaismā, lai arī daudz kas vispārībai paliks nezināms. Un, kad man reiz jāsaka, ko savā sirdī dziļi nesu, tad jūs, jaunkundze, esat man vienīgā dvēsele, kurai es nevaru nekā apslēpt, lai arī pats eju tāpēc vai bojā. Lieta ir liela un svarīga, kuru man uzdots neizpaužot un slepenībā vadīt, bet jums vienvienī- gai to tagad uzticēšu, jo jūs jau arī zināt, ka man visā pasaulē nav nekā dārgāka par jums.