— Bet kur tad jums paliek Jetes jaunkundze? — Vilma ievaicājās starpā.
— Ko nu runāt par Jetes jaunkundzi! — Antons atsaucās. — Viņa pieder savu brīdi kuram, kā jau pasaules tauriņš, un nezin kur un ap kādiem dzīves ziediem tagad lido.
— Tad tik drīz jau jums viņa apnikusi, lai gan, kā domājams, būsat vēl nesen turējuši viņu arī un jau papriekš par savu lielāko dārgumu. Tāpat apniks kaut kura cita arī.
— Jūs gan, jaunkundze, man neapniktu ne savu mūžu.
— Kāda jums ar mani, nepīpotāju, varētu būt pastāvīga sadraudzība, kad viņa, lai arī tik laba pīpotāja, ir kritusi aizmirstībā, kur taču nezin cik reizēm mīlīgi kopā pīpoiuši.
— Man nemīl vairs ari viņas pīpošana un vispāri" nepatīk, kad jaunkundzes pīpo, — pavēlnieks īgni atteica.
- Tas rāda tikai to, cik ātri jūsu patikšana grozās, — Vilma vēl piebilda un tad uzsauca viņam: — Bet nu stāstāt!
— Es biju klusām un steidzīgi izsaukts augstāku, bet man nepazīstamu valdības vīru priekšā pie soda tiesas, — pavēlnieks iesāka stāstīt, — Aizdomās biju ņemts, ka esmu divkosis, kas kalpo valdībai atklātībā, bet slepeni palīdz ari valdības naidniekiem. Par cēloni šām aizdomām bij likts tas, ka še no mūsu pavēlniecības iecirkņa netiekot dabūts rokā neviens, kas ņemams cieti. Rādoties, ka vainīgiem esot ik reizes jau iepriekš zināms ticis. Tā nupat nedabūti ne skolotājs, ne skolas vecākais. Un agrākie daži, kuri gan no tiesas neesot izvairījušies, bet dabūjuši jau skaidri zināt, ka tiekot meklēti.
— Visu vainu šaī lietā bij sākuši likt uz mani, ka es viltnieks un nodevējs, tāpēc tūliņ apcietināms un tiesājams ar bargu sodu. Izglābšanās laime man nāca vienīgi caur soda tiesas priekšnieka un mana drauga Sidera apliecību, ka esmu neapšaubāmi uzticīgs valdībai, un ar to aizdomas no manis novirzījās. Sideri jūs, jaunkundze, varbūt atminat. Viņš bij vasaras svētkos tautas gājienā karoga nesējai Jetei līdz ar mani par goda palīgu. Pēc tam iesākās dziļa un sīka izprašņa par jums abām, manas kanclejas strādniecēm, ar Alvīnas jaunkundzi, kas jūs tādas esot un kādi jūsu politiskie uzskati attiecībā uz valdību. Es, zināms, centos liecināt par jums vislabu labāko, bet izklaušinātāji nepalika ar to mierā un sāka pārliecināties, ka vaina būšot pie jums par slepenu ziņošanu, lai gan pierādījumu uz to nebij nekādu. Tad man uzdeva un piekodināja pie paša personīgas atbildības, mājā pārnākušam, tūliņ apcietināt jūs abas un arī pavēlniecības saimnieci Ruķīšu Idu, kura varbūt atrodoties jūsu abu politiskās tieksmes iespaidā.
Stāstītājam drusku piestājoties, Vilmai pārlaidās pār seju izbaiļu bālums. Bet, drusku padomājusi, viņa rādījās atkal mierīga, un pavēlnieks stāstīja tālāk.
— Augstāko pavēli burtiski piepildot, man nāktos jūs visas tūliņ apcietināt līdz aizbraukšanai aiz restēm un atslēgām un tad rītu aizsūtīt viscietākā vadībā, protams, arī sasietas. Bet, jaunkundze, īpaši jūsu labad es patvaļīgi aprobežojos tik ar to, ka visas trīs tiekat turētas šodien brīvā uzraudzībā vien, un uzraudzību par jums personīgi es uzņēmos un paturu pats.
Vilma, piespiezdamās rādīties mierīga, lūkoja pasmieties un sacīja:
— Nu, tad mēs būtu gan jums visbriesmīgākās cietumnieces. Vai tik restes un atslēgu bultes spētu turēties?
Pasmējās Antons arī, un Vilma turpināja nopietnā ziņā:
— Kāda vajadzība mums bēgt, vainas nekādas neapzinoties, un uz kurieni iespējams aizbēgt? Tas saprotams ikvienam. Tā starp citu jāvaicā, kāda iespēja mums būtu bijusi paziņot apcietināšanas tuvumu tik tālā gabalā skolotājam un skolas vecākam, ka viņiem apcietināšana klāt, kur starp pavēles saņemšanu un izpildīšanu bij tik dažas stundas laika, turklāt vēl nakti, griežoties debesīm ar zemi vistrakākā vējputenī?
— Lai tad nu jums arī izdodas tos bargos kungus pārliecināt par jūsu bezvainību tāpat kā man par savu, — Antons novēlēja. — Pret jums viņi tik skarbi jau gan nebūs, kā pret mani bij.
— Ko nu veltīgi baidīties par mūsu braucienu? — Vilma bezrūpīgi atteica. — Tas būs tik atspirguma un izvizināšanās ceļš, vairāk nekas, pēc ilgas darbības istabās.
Tad viņa griezās pie Antona šiem vārdiem:
— Bet, pavēlnieka kungs! Man jūs esat gan laipni uzticējuši un atklājuši šo ziņu par mūsu visu triju izpriecas braucienu, kuru man esat uzlikuši par pienākumu slēpt, tāpēc tālāk stāstīt nav tiesības bez jūsu atļaujas. Bet vai tad patiesi jūs abām manām biedrenēm liksat uzbrukt piepeši apsargus uz aizvešanu kā dūjām vanagus no gaisa un raut viņas projām līdzīgi visbriesmīgākiem noziedzniekiem, nesataisījušās apģērbu ziņā un neapgādājušās cik necik ar iztiku, ko līdza paņemt, jo ir zināms, ka dabūt nekā nevar nedz uz ceļa, nedz viņā galā? Ida vakar iesāka mazgāt veļu, un šodien jābeidz. Viņai taču vajadzētu dabūt zināt, ka rītu agri būs vajadzība, lai viņa var jel visneciešamāko izžāvēt un izgludināt priekš mums visām trim. Alvīnai, cik redzu, nav ceļa apava pavisam, tādēļ tas pats niecīgais, kas kājās, ir tik novalkāts, ka jānes steidzīgi šepat pie tuvējā kurpnieka lāpināt. Mums abām ar Alvīnu jāsasteidz savest kārtībā visas kanclejas grāmatas, kur aiz nevaļas ir palicis šis tas pakaļ. Tas vajadzīgs, lai apsargiem, stājoties pagaidām mūsu vietā, nav jāprāto, kas kurā lietā darāms, un tā tālāk. Vai tālab jūs, pavēlnieka kungs, neatļausat man to viņām pačukstēt, jo apsardzības vērību jūs varat paturēt par mums tāpat un cik uzmanīgi vien gribat? Arī to es varu droši apsolīt, ka tālāk viņas par šo paziņojumu nekam nekā neteiks.
— Ja jūs, jaunkundze, uzņematies par viņām arī visu galvošanu un atbildību, lai tad vai tā būtu, — pavēlnieks domīgi atbildēja.
— Kāds tur, pavēlnieka kungs, vajadzīgs jums vairs galvojums un kāda atbildība no manis, kad visas trīs esam un paliekam šepat jūsu un apsargu acu priekšā? — bij Vilmas atbilde.
— Nu tad darāt arī, kā jūs vēlaties, tik noklusēšanai gan vajadzīgs būt, jo tā man pavēlēts un pašam jāatbild par pavēles pildījumu, — pavēlnieks it kā vilcinādamies izbrīvēja un piekodināja Vilmai par klusēšanu.
— Pateicos jums par atļauju un apsolu noklusējumu, bet nu rindojas klāt tūliņ cits svarīgs lūgums: par nokalpotās algas izmaksu visām trim, — Vilma turpināja ar noteiktību.
Pavēlnieks drusku iztrūkās par šo negaidīto lūgumu un tad garlaicīgi atteica, ka pagasta kase esot pavisam tukša.
— Sī atbilde dzirdēta no jums vienmēr, lai gan maksātāji, baiļu pilni, steidzas pildīt daudz vairāk nekā agrākos gados, kad ieņēmumi bij krietni lielāki nekā tagad; bet nu šodien ar tādu kases tukšuma atbildi nevar vairs palikt mierā, — Vilma uzstāja. — Vai tad jūs patiesi domātu laist mūs bada postā bez it nekāda padomiņa, nezinot pavisam, cik ilgi jāpaliek un kādos dzīves apstākļos? Bet tik daudz jau var paredzēt, ka vajadzību netrūks un ka viņu nebūs arī maz. Bez tam mēs visas, ja varēsim vien iespēt, vēlētos sarīkot šovakar mazu atvadīšanās brīdi no jums un no apsargiem. Tālab viskop cietīgi lūdzu nesacīt vairs, ka nav ko maksāt. Pieminu klāt, ka es no abām biedrenēm esmu pilnvarota algas dabūšanas lietā runāt un darīt arī viņu vārdā.