— Tiesa jums, jaunkundze, ir, bet kur lai es naudu ņemu?
— Ņemat kur ņemdami, bet izlīdzināties ar mums visām tūliņ priekš pusdienas vajadzīgs, lai varam jel drusku apgādāties un pašas izlīdzināties, kur jāmaksā. Man bodē ir vēl par rokdarbu vajadzībām parāds, un domājams, ka biedrenes nav bez. Ja pagasta kase, kā no jums pastāvīgi dzirdēts, arī šodien tukša, tad pagaidām izmaksājat ar savu paša naudu, ko vēlāk no saimnieku iemaksām varat atņemt.
— Nav man paša naudas arī, *— Antons kā nolaidies atteica.
— Bet vai jūs paši ari algas neesat dabūjuši tāpat kā mēs? — Vilma nemierīgi vaicāja. — Man liekas, ka pakaļ nebūsat, ja ne drīzāk uz priekšu.
So Jautājumu pavēlnieks atstāja neatbildētu un Vilmai par apmierinājumu pastāstīja, ka esot gan pie viņa no soda tiesas priekšnieka un drauga Sidera iedota zelta nauda un uzticēta šim še glabāšanā, jo viņam tur neesot nedz naudas skapja, nedz citas drošas vietas, kur glabāt.
— Nu, man viena alga, maksājat arī ar zeltu, jo pretī jau viņu vēl ņem.
— Jā, bet Siders lika paglabāt, jo zelta maz vairs varot dabūt, — pavēlnieks domīgi atteica. — Un pagaidām šī pati saņemtā nauda pa daļai izgāja ceļā, pa daļai ik dienas vajadzīga.
— Kam zelts vairs jāglabā, kad drīz vien viņam paliks tik skārda gabaliņu vērtība, kā dzird valdības vīrus nemitīgi stāstām, jo svarā palikšot tik tās zīmītes, ko tagad spiedin spiež ņemt.
— To dara tik priekš lētticīgo ļaužu prāta apmierinājuma, bet valdības vīri paši priekš sevis neņem labprāt cita nekā kā tik zelta ripiņas. Neviens no apcietinātiem nedabū citādi atpirkties, kā vien kad maksā vismaz lielāko tiesu zelta naudā un pārējo agrāka laika papīros; turpretī zīmīšu neņem pavisam, — Antons izstāstīja pilnā vientiesībā. „
— Bet gandrīz ikkatrā valdības laikraksta lapā zemnieki tiek nopulgoti par nejēdzīgiem, ka baidoties zīmītes ņemt, jo tās vien turpmāk būšot un zelts palikšot tik priekā spīdulīgām rotu lietiņām, — Vilma aizrādīja.
— Tas viss, kā jau sacīju, tiek darīts muļķīgu ļautiņu noklusināšanas labad, kad tie bāžas virsū pēc maksas par noņemtiem lopiem vai citām mantām, bet zelta kāro un to glabā vairāk nekā agrākos, grūtos nebrīvības gados.
— Gan jau drīzumā negribēs zelta neviens vairs ne redzēt, kad nodibināsies vien zīmīšu svars, kā droši solīts tiek, tāpēc maksājat vien šurp, kamēr vēl ir, kas viņu ņem, citādi noglabāsat, kamēr nederēs vairs nekam citam kā tik maziem bērniem, ko ripināties, — Vilma centās pavēlnieku pārliecināt.
— Nu tad, jaunkundze, sameklējat un saskaitāt, cik kurai un cik kopā vajadzīgs, tad redzēsim, vai varēs izpildīt, — bij pavēlnieka vārds.
— Jāvar, lai vai kādā ceļā! — Vilma, grāmatu ņemdama, atteica.
Sameklēdama, cik kurai par mēnesi nākas un cik ilgi kura kalpojusi, kā ari vai un cik kura dabūjusi, Vilma vaicāja turpat sēdošam un šoreiz īpaši smalku papirosu kūpinošam pavēlniekam, vai neesot no soda tiesas priekšnieka kaut ko dzirdējis par mācītāja likteni, kādēļ viņu turot tik ilgi apcietinātu. Tur pavēlnieks atbildēja sekoši:
— Dzirdēju gan. Viņš žēlojās, ka liecību uz viņa notiesāšanu nevarot un nevarot dabūt, lai meklēts ticis, cik un kā vien iespējams. Bez nekā viņu vaļā laist būtot bijis nepareizi un neizskatīgi. Kaut jel draudze, kura, kā dzirdēts ticis, turot viņu cienā, sametusi kādu summu atpirkšanas maksas, tad būtot atlaiduši vai lētāk nekā dažu citu. Viņš vēl lūdza, lai no vietējās pavēlniecības puses par to pie drīzumā rūpējoties, ka nenovārgstot pavisam.
Vilma pa to starpu bij tikusi drīz galā ar algas rēķenu izvilkumiem un lika tos priekšā pavēlniekam gan ikkatru sevišķi, gan visus trīs kopsummā. Pavēlnieks, it kā rādīdams, ka viņš vēro pienākumu, likās salīdzinot dažas summas ar protokoliem grāmatā, tad pārliecināšanās izskata labad pārbaudīja saskaitījuma pareizību un, atradis visu, kā pienākas, izvilka puslīdz krietnu, zīļainu maku no kabatas, saskaitīja zelta naudu, bīdīja to tuvāk Vilmai priekšā un lika viņai pilnvarnieces nozīmē arī parakstīties par visu. No maka viņš izņēma vēl papīrā ietītu vīkstoliņu, nolika to uz galda un maku ar mazu atlikumu noglabāja atkal kabatā. Bet Vilma atskaitīto naudas blāķīti sarausa veicīgi savā rokas somiņā. Pēc tam Antons viņai sacīja svarīgā nopietnībā sekoši:
— Cienījamā jaunkundze! Veikala lietas ir pabeigtas, bet man pirms jūsu aizbraukšanas jāatklāj vēl mana sirds lieta. Atļaujat man jums apliecināt vēlreiz, ka es mīlu jūs no visas sirds dziļuma, tālab lūdzu apsolīties man par dzīves biedreni uz mūžu.
To runādams, viņš no pieminētā vīkstoliņa bij iztiņājis un turēja tagad saujā zelta pulksteniņu ar zelta vazīšiem, laikam nodomā Vilmai to dāvināt, tiekdamies turklāt viņu vai jau tūliņ papirms apkampt, kālab viņa acumirklī atradās lielā neizpratnē, kā pašlaik izturēties, jo šādā tik svarīgā brīdī, kur pat dzīvības glābšanas jautājums stāvēja sakarā ar šo priekšlikumu, viņa nevarētu uzdrošināties uzrunātāju ar visu viņa dāvanu strupi atraidīt, kā gan būtu darījusi kaut kurā citā neatkarības gadījumā. Viņa tūliņ arī noprata, ka tai dāvanai vajaga būt nākušai turpat no briesmu tiesas un nezin kādā asinainā ceļā iegūtai. Bet, par laimi, pašreiz sitās durvs vaļā no publikas telpas un cēlā gaitā ātri ienāca kanclejā Ķimurs — ari ar revolveri pie sāniem spožā sprādzē.
— Sveiki, jaunkundze! — viņš lepni uzsauca Vilmai, kura sveicienu arī atņēma.
Bet Antons, dāvanu saujā sažņaudzis, tik norūca pie sevis:
— Kā vella pataisīts!
Turpretī Vilma bij priecīga, sajuzdamās vismaz to brīdi par paglābtu.
Pusdienas laikā visas trīs jiaunavas, kā ik dienas, saradās savā istabā: Vilma no kanclejas — ārēji priecīga, bet iekšēji ļoti uztraukta, Alvīna — pie malkas saņemšanas stipri nodrudzējusi, Ida — augstu atlocītām piedurknēm nākdama no vejas baļļas. Vilma atrada abas biedrenes jau priekšā. Viņa aizvēra rūpīgi durvi aiz sevis, saņēma Alvīnu sev vienā pusē, Idu otrā, aizgāja ar abām aiz krāsns, piespieda viņu abu galvas savai galvai abpusēs — vaigus cieti pie vaigiem. Biedrenes sajuta viņas vaigus viegli, bet ātri drebam. Tad viņa sāka čukstēt tām pie ausīm:
— Mīļās māsas! Man jums jāstāsta šausmīga ziņa. Dzīvības briesmu rinda mums ari pašlaik klāt. Pavēlniekam ir uzdots uz pēdām mūs visas arestēt un apbruņotā cietas uzraudzības pavadībā aizsūtīt pie soda tiesas. Tik caur pavēlnieka laipnību esam vēl šodien ārpus atslēgām puslīdz brīvā, bet tiekam turētas pie saviem ierastiem darbiem.
— Par to tad Cers blīn visu priekšpusdienu pie mazgātavas durvīm kā piesiets! — Ida izbrīnodamās atsaucās. — Es nemaz nesapratu, kādēļ tā.
— Un man pie malkas grēdām Svikuls visu laiku noslaistījās līdza ar savu šauteni plecos, — Alvīna atsaucās arī savu tiesu. — Es nezinādama vēl ievaicājos: «Ko tu te veltīgi flrebi?» Nevarot nekā darīt. Jāstāv esot klāt, kā pavēlēts. Es nesapratu pavisam, kas tā par pavēli.
— Bet mani uzlūko pavēlnieks pats, un laikam Ķimurs arī grib līdza būt, — Vilma pastāstīja pasmiedamās un turpināja atkal noņēmīgā nopietnībā, bet vienīgi čukstošā balsī:
— Glābt mūs var tik pašu izmanība, izveicība un apķērība. Man ir gan prātā glābšanās domas, un, ja tās izdosies, tad paliksim pie dzīvības — ja nē, tad visām neizbēgama, briesmīga un moku pilna nāve. Tuvāk izstāstīt es šobrīd nevaru nekā. Atļaujaties tik manai rīcībai, rādāties jautras un liekaties taisoties priecīgi uz ceļu. Alvīn, tu nes savus puszābaciņus steidzīgi pie tuvējā kurpnieka lāpīt, tā ka šovakar var dabūt atpakaļ, lai redz, ka labprāt taisāmies. Tu, Ida, steidzies gludināt veļu priekš mums visām trim un gādā, ka apmēram līdz pusnaktij visa ir sausa. Man jāiet līdz traktierniecei apgādāties ar to, kas vakaram vajadzīgs uz mūsu atvadīšanos. Liela laime man gadījās tai ziņā, ka izdabūju ne tikvien mūsu visu algu, bet vēl visu zeltā, jo ar papīriem vien vai pavisam būtu iespējams no tādām mantām ko dabūt, kas nupat vajadzīgas, Naudas vajadzēs daudz, bet cerības tagad rādās uz Izdošanos. Un par visām lietām neliekat ne vārda galā manīt nekam, ka jums mūsu aizvešana zināma. Rīkoties vajaga ar priecīgu prātu uz ceļu, bet nesakot uz to ne vārda. Tagad jāietur pusdiena un nav jāliekas nekā zinot, nedz nojaušot. Pret apsargiem rādāties vispāri laipnas un draudzīgas.