Jaunavas nu noprata droši, ka apsargiem zināms, kāds iiktens viņas grib tvert, jo pavēlnieks būs to viņiem teicis, lai zina, kādēļ viņu nopietna uzraudzība vajadzīga. Svikuls bij ļoti mierā uzlūkot Alvīnu un Cers tāpat īdu, bet ap Vilmu bij sacensība Ķimuram ar pavēlnieku, jo tie abi vēlējās būt par viņas uzraudzītājiem. Pavēlnieks gan lūkoja Ķimuru kaut kur aizsūtīt vai likt ārpus kanclejas viņam kaut ko darīt, bet tas no tādiem rīkojumiem prata gan pavisam izvairīties, gan arī ātri tikt atpakaļ, kad bij izgājis. Un tā viņi abi, Vilmas dēļ savstarpēji neieredzēdamies, sēdēja viens otram pretī par viņas uzraudzītājiem.
Kad pēc pusdienas Vilma lūdza no pavēlnieka atjauju aiziet līdz bodij un iegriezties arī pie traktiernieces apgādāties drusku ar ceļa vajadzībām, tad liegt, protams, nekādā ziņā neliedza, tikai pavadīšanas jeb uzraudzības jautājumā abiem pretiniekiem pašiem savstarpēji sanāca sadursme. Ķimurs rādīja, ka viņam kā apsargam pienākoties būt par uzraudzītāju, bet pavēlnieks pastāvēja uz to, ka viņam no augstākas puses esot uzlikta personīga atbildība par visu triju apcietināmo aizvešanu, tālab viņš iešot pats Vilmas jaunkundzei līdza par uzraudzītāju.
Kamēr viņi abi ar dedzību strīdējās, tikmēr Vilma, uzģērbusi mētelīti un paņēmusi prāva lieluma grozu, taisījās iet laukā. Pavēlnieks, redzēdams, ka ķilda pati no sevis vien neizraisīsies viņam par labu, un cerēdams, ka Vilma vēlēsies ikkatrā ziņā drīzāk viņu sev par pavadoni uzraudzības nozīmē nekā Ķimuru, uzaicināja Vilmu pašu izspriest, kuru viņa no abiem labāk vēlas sev līdza. Te viņa izteica tādu spriedumu, kādu viņi abi nebij gaidījuši un kuram arī nekatrs nevarēja pretoties. Viņa sacīja sekoši-
— Es neesmu devēja jums nekatram nekādas priekšrocības, un man jāpaliek mierā, lai nāk kāds uzraudzītājs nākdams. Bet, kad jūs vēlaties nākt viens, kā otrs, tad nākat arī abi, kas priekš jums pašiem drošāk, jo tikpat bodij, kā traktieram abās pusēs durvis, tāpēc abējas jāuzlūko, kas vienam nav tik labi iespējams vērot, ka es neizmūku pa otrām, kamēr viens uzraudzītājs spēj uzlūkot pareizi tik vienu izeju.
Un, kad Vilma taisījās vien iet laukā, tad abi, lai arī joprojām strīdēdamies un pat bārdamies, steidzās viņai līdza, abpušām iedami. Viens par otru tie centās dabūt nest viņas grozu, bet Vilma viņiem atteica, sacīdama:
— Jūs, kungi, neesat man nekādi laipnības vai goda pavadoņi, tālab es nevaru uzskatīt jūsu nekatra par labprātības rādītāju sev, kas jums pašiem varētu varbūt nākt par kaiti, ka esat cietumniecei stājušies par pakalpotājiem; lai tāpēc paliek vien man pašai mani smagumi vai vieg- lumi.
Abi uzlūki, nevarēdami pret šām domām nekā iebilst, atstāja grozu Vilmas pašas rokās un gāja viņai blakām, viens uz otru savstarpēji greiži skatīdamies Vilmai garām.
Papriekšu Vilma gāja uz traktieri un, tur nokļuvusi, sacīja abiem uzraudzītājiem:
— Stāvat drošības labad savā pusē mājai katrs, kamēr es būšu iekšā, — jo viņai nepatiktu, kad tie varbūt ieiet līdza un dabū redzēt, kas šai tur gādājams.
Viņi gan viens, kā otrs gribēja tikt arī iekšā, bet nekatrs nevēlējās, ka otrs arī ieiet. Tad, viens otru skauzdami un nīdēdami, palika arī labāk abi ārā, kā Vilma vēlējusi, savstarpējas sariebšanas dēļ. Un tad, lai nebūtu jāskatās vienam otra acīs, tad arī šaī lietā pieņēma Vilmas padomu stāvēt savā pusē katram, ko Vilma bij sacījusi īpaši tai ziņā, lai viņi tikmēr paliktu šķirti un nesāktu, kas zin, kauties. Antons nostājās traktiera priekšā un rīkoja Ķimuru, lai iet apkārt no sētas puses pie otrām durvīm, jo Vilma bij sacījusi:
— Ja es pa otrām durvīm izbēgu, kā tad jūs atbildēsat augstākai valdībai, kad būsat stāvējuši abi tik pie vienām pašām durvīm?
Bet par to nu izcēlās atkal sastrīde, kuram pie katrām durvīm stāvēt, jo Ķimurs negribēja vis iet uz sētas pusi. Beidzot viņi vilka salmiņus, un iznāca, ka pavēlniekam tika īsākais, tālab tafti nācās stāvēt sētas pusē.
Vilma, iegājusi pie traktiernieces, ar kuru bij labi pazīstama un stāvēja pat gandrīz draudzībā, pēc īsa apsvel- kutna un ierastās samutēšanās lika sevi ievest dziļāk, kur tad viņa sacīja tai sekošis
— Nāku pie jums es arī reiz vajadzībā. Bez kādām stiprākām zālēm jau nu gan jūs neesat, lai arī rādīt nerādāt. Man jābrauc ritu uz kādu lielu ciemu un vajaga kukuļam. Maksu došu, cik vajadzēs. •
— Nu jau gandrīz viss padoms ir izgājis, un pašu beigu izdot nevar, — traktierniece domīgi atteica. — Jātaupa priekš valdības kungiem. Tāpēc vien jau es še vēl turos, pasargāta no pilnīgas izlaupīšanas un izpostīšanas, ka pašiem vajaga. Citiem gan viņi liedz, bet pašiem klusām nedrīkst trūkt.
— Taisni valdības sastāva kungiem vien jau man arī ir vajadzīgs. Dodat vien droši un ar prieku! — Vilma pasmaidīdama viņai uzsauca. — Es maksāšu jums ar tādu naudu, ar kādu valdības kungi paši vis nebūs maksājuši.— To sacīdama, viņa pagrāba no rokas somiņas spīdīgos zelta gabaliņus, parādīja tos un iebēra somiņā_atpakaļ.
Traktierniecei iemirdzējās acis, un viņa sacīja:
— Par tādu atlīdzību aizliegties grūt', bet par nieka papīriem vien gan nedotu. Cik jums vajadzīgs un kādu?
— Pāra konjaku vai rumu un pāra monopolu, — Vilma atbildēja.
— Tik daudz jums vienai pašai! — traktierniece iesaucās. — Un tas viss maksās krietnu naudu.
— Ko tur darīt? Cik vajaga — vajaga. Un ar mazāk ari nevar iztikt, — Vilma atteica. — Cik apmēram būs kopsumma?
Traktierniece parēķināja un sacīja, pieminēdama klāt, ka vienīgi tādas samaksas dēļ vēl tik lēti dodot.
Vilma klusēdama parēķināja, kādā samērā ir summa ar viņas naudu, un tad sēdās skaitīt, sacīdama, lai tik nesot vien mantu.
Nauda bij noskaitīta, manta atnesta, arī noglabāta grozā dibenā un pārsegta ar līdzpaņemto galdautu. Vēl Vilma nopirka kādu duci olu un steidzīgi vīkšās iet, neielaizdamās stāstīšanā par savu ciemu, ko drīz gan dabūšot zināt, bet pašreiz neesot vaļas.
Kamēr Vilma bij iekšā un Ķimurs ar Antonu stāvēja traktieram savā pusē katrs ar izeju uzlūkošanas nozīmi, tikmēr traktjernieces dienestniecei, kas arī bij jauna meiča un, pa gabalu uzskatot, puslīdz vienāda ar Vilmu, gadījās pašreli Iet sētas pusē pēc malkas. Antons, kurš, papiro- lam kflpot, staigāja mājai no viena gala uz otru un savā prātā ļoti vēlējās, kaut Vilma bēgtu pa šās puses durvīm un viņam tad būtu tiesība to noķert un.labi cieši sakampt, ko šādā gadījumā viņa nevarētu tam liegt, — viņš tagad, izejošo dienestnieci ieraudzījis un, sniegam bieži birdinot, skaidri nesaredzēdams, bij noturējis to par patiesi bēgošo Vilmu, skrēja tai pakaļ un sakampa viņu visā spēkā, iesaukdamies: