— Bēgt nav brīvi
Viņa izbijusies neganti iekliedzās un rāvās ar visu sparu vaļā, bet netika laista. Viņa kliedza atkal, bet tika sakampta jo cieši.
Traktierniece, Vilmu ar viņas grozu rokā izlaizdama pa sētas durvīm, Izdzirda dienestnieces kliedzienus un ieraudzīja viņu laužamies laukā no Antona apkampieniem. Ari Ķimurs, otrā pusē būdams, tāpat izdzirdis kliedzam, bij nācis uz šo pusi skatīties, kas te notiek, un ieraudzīja to pašu ērmīgo cīņas skatu pilnā spēkā.
Traktierniece iekliedzās:
— Ko jūs tai jaunavai darāt?
— Viņa grib bēgt, — turētājs atsaucās. Bet, pagriezis acis uz mājas pusi un ieraudzījis Vilmu tur uz trepēm līdzās traktierniecei, atlaida sakampto dienestnieci piepeši vaļā un nomurmināja pie sevis.
— Ak velns, tāda misēkļal
Visi sasmējās, bet Antonam visriebīgākie bij Ķimura smiekli, jo viņš zināja, ka tas šā pārskatījuma neaizmirsīs. Bet traktierniecei un tāpat viņas dienestniecei, kas bij vēl izbaiļu pilna, vajadzēja palikt pilnā neziņā par šā savādā apmulsuma nozīmi.
Visi trīs kopgājēji soļoja nu no traktiera uz tirgotavu, bet citādā sajūtības sastāvā, nekā atnākot. Pirmāk abi uz- lūki bij viens pret otru lepni un sajutās esot stāvoklī vismaz vienādi. Tagad turpretī pavēlnieks bij iekšēji sašļucis, bet Ķimurs ielīksmots priekā par viņa miseklīgo ķibeli, ko nomanot Antona dusmas uz viņu augtin auga. Vilma mī- āk redzēja, kad uzraugi sajutās esot vienādā apziņā, kā >ijis pirmāk, nekā tagad, kur vienam iemesls un iedomāta iesība pacelties pār otru un šis tad varēšot iedomāties būt pilntiesīgs uz viņas labprātību, atstājot otru smiekla stāvoklī.
Nonākot pie tirgotavas, kuru arī valdības kungi glāba priekš sevis, Vilma sacīja viņiem:
— Stāvat nu atkal-savā uzlūku vietā katrs, tad nebūs naida. Ilgi vis es iekšā nebūšu.
To sacījusi, viņa nozuda tirgotavas durvīs un steidzīgi centās nopirkt, ko turēja par vajadzīgu gādāt, kā dažus konservus, siļķes, un dabūja arī kādu mazumiņu kviešu miltu, tāpat cukuru, gabaliņu siera un desas; bet arī še gandrīz vienīgi caur to, ka varēja maksāt ar zelta naudu. Aizmaksājusi un samērā drīz iznākusi, Vilma atrada abus uziūkus turpat tirgotavas priekšā naidīgi strīdējāmies un arī baramies, īpaši par to, kurā pusē šai mājai stāvēt pavēlniekam, kurā Ķimuram. Pavēlnieks sacīja, ka esot tiesība mainīties un viņam tāpēc rinda stāvēt priekšpusē, bet Ķimurs pastāvēja pie tā, ka jāpaliek, kā bijis. Pavēlnieks prasīja, ka vismaz salmiņi jāvelk no jauna, bēt Ķimurs rādīja, ka salmiņi vilkti jau priekš abām vietām, kamēr Antons to vilkšanu atzina nozīmīgu tik priekš pirmās vietas. Bet, ieraudzījuši iznākam jau Vilmu, kā rādījās, ar krietni smagu grozu rokā, viņi noprata, ka šaī lietā velti vairs tielēties. Bez tam Vilma uzsauca viņiem:
— Nu, turaties draudzīgi, un iesim atpakaļ.
Viņi viens par otru steidzās ķert nešanai tūliņ Vilmas grozu, bet viņa neatlaida, sacīdama noteicoši:
— Uzlūki nedrīkst rādīt cietumniekiem nekādas sevišķas lajpnības, kā jau pirmīt teicu, un cietumnieki nedrīkst no tiem nekādas laipnības pieņemt.
Ar to abiem laipnības pilniem pakalpotājiem bij jājūtas atbīdītiem pie malas, un viņi nemēģināja vairs piedāvāt Vilmai savas palīdzības.
13. Pavēlniecībā nonākot, Vilma sacīja abiem saviem uzlūkiem
Pavēlniecībā nonākot, Vilma sacīja abiem saviem uzlūkiem, ka tikpat viņa, kā arī Alvīna šodien atlūdzoties no kanclejas darbiem sataisīšanās labad uz ceļu, bet vakarā, kad visi darbi beigti, tad viņas gribot sarīkot pavēlniekam un visiem trim apsargiem atvadīšanās vakariņas diezgan plašajā kanclejas telpā, tālab viņa savā un savu biedreņu vārdā lūdzot nevienam neatrauties no tām šiem četriem līdzmājniekiem, bet nevienam liekam arī nekā nesacīt. Parasto ikdienišķo vakariņu lai tad šovakar negaidot.
Abi pretinieki saņēma šo uzaicinājumu ar nomanāmu prieku, aizmirstot, kā rādījās, jel uz brīdi arī savu rūgto, savstarpējo sacensības naidu. Pēc tam Vilma ar savu grozu nozuda viņas un tāpat abu pārējo jaunavu istabā.
Tur viņa atģērbās un atsēdās, neslēpdama vairs sava piekusuma, kas cēlies no smagā groza nešanas. Kad bij bridi atpūtusies, tad atkal sačukstējās vairākkārt ar abām biedrenēm, un tad viņas visas trīs uzsāka saimniecības darbus pa virtuvi vakariņu sagatavošanas nolūkā. Vilma ieskatījās arī sava naudas maciņa dibenā un ieraudzīja tur spīdam vēl gan dažus zeltnieciņus, tālab mierinājās, biedrenēm sacīdama;
— Labi, kad zeltam vēl nav beigas klāt, bet glābšanās cerības un izredzes gaišas.
Virtuvē iesākās un turpinājās brīnum moža darbība, rīkojoties visām trim ar izveicības pilnu lietpratību — gan šo to sagatavojot, gan cepot, gan vārot. Brīžu brīžiem atkārtojās arī nozīmīgā sačukstēšanās, kad nebij neviena lieka ne tikvien virtuvē, bet arī priekštelpā, kas ar lielu uzmanību tika turēts vērā.
Bieži ieradās virtuvē arī Svikuls un Cers, tāpat Ķimurs, tomēr ne vairs kā uzlūki, bet kā draudzīgi līdzmājnieki un īpaši kā jau zināmo tuvāko cerības sakaru meklētāji. Ķi- muram drīz nāca tādos gadījumos pakaļ pavēlnieks, aicinādams viņu un iemesla labad arī citus uz rakstu darbiem. Vienā tādā viskopības reizē Vilma sacīja viņiem visiem:
— Jūs, kungi, darītu vislabāk, kad jūs atstātu mūs savā vaļā pie darbiem tik ilgi, kamēr tiksat no mums aicināti. Vērību par mums jūs varat turēt, uzlūkojot mājas ārdurvis.
— Nebūs ilgi, kad mēs šovakar pat turēsim vērību par jums savukārt, — Alvīna piebilda pasmiedamās.
— Un tad vēl ko, — Vilma runāja tālāk, — kad dienas darbus kanclejā pabeidzat, tad atstājat kanclejas telpas šovakar mūsu ziņā līdz jūsu aicinājumam no mums. Taī mēs jūs lūgsim kluso vakara laiku pabūt kopā prieka labad par mūsu izpriecas braucienu rītdien. Jums citu istabu diezgan, kur pagaidām padzīvoties. Ja jums vēl bēda par mūsu bēgšanu, tad uzlūkot varat pat vai visus logus.
Saprotams, ka šādam uzaicinājumam nākamie jaunavu viesi nepretojās un izgāja, smiedamies par Vilmas pēdējiem vārdiem. Viens no izgājējiem vēl atteica, ka logi būšot aizslēģoti.
— Loga slēģu stiprums priekš cietumniekiem maz var nozīmēt, — Vilma sauca viņiem vēl pakaļ, bet no priekštelpas atskanēja vairs tik jautri smiekli par nesavaldāmām cietumniecēm. Svikuls vēl pagriezās atpakaļ un uzsauca virtuves durvīs:
— Uz redzēšanos, jaunkundzes!
— Uz redzēšanos, uz redzēšanos, uz redzēšanos! — noskanēja pretī viskopīgs atsveiciens no virtuves un vēl abpusēji jautri, ilgi smiekli.
Kancleja bij slēgta agrāk, nekā ierasts. Ja vēl kādi atradās, kam jāgaida aicinājuma iet iekšā, tos tad atlaida uz turpmākām dienām. Pavēlnieks ienesa pats kanclejas atslēgas virtuvē un nolika cienīgi priekšā čakli strādājošai Vilmai, sacīdams:
— Tagad, jaunkundzes, tā telpa jūsu rīcībā.
Vilma saņēma atnesto atslēgu visu triju vārdā ar laipnu pateicību, atnesējam tūliņ atpakaļ aizejot, jo varēja nomanīt, ka priekštelpā rēgojās arī Ķimurs pat ar šauteni plecos, it kā uzlūkodams, ka pavēlnieks nepaliek virtuvē ilgāk, nekā viņam vajadzīgs tur būt.