Lai nu gan tie kungi, no virtuves izraidīti, visi bij izgājuši, tomēr viņi nenocietās vis, jaunavu netraucējuši. Vismaz tie iemeta tām pa mazliet atvērtu durvi vēstuli ar augstas laimes saucienu.
Kad beidzot pēc pulksten astoņiem vakarā Ida pie viņiem gāja lūgt, lai nu sapulcētos kanclejā, tad otrreiz nenācās šo lūgumu izsacīt, jo visi, sataisījušies uz iešanu, bij aicinājuma gaidījuši kā bērni, kad jāiet pie ziemas svētku eglītes. Pavēlnieks joprojām ar revolveri pie sāniem, apsargi cēli, šautenēm plecos, un Ķimuram revol- vers vēl piedevām, patronu somiņas visiem klāt — tādi sabruņojušies, viņi bij uz vārda kanclejā iekšā un, acis izplētuši, sāka brīnoties, cik šī telpa padarīta citāda un patīkama, tīra izslaucīta, spodrām pašu jaunavu lampām patīkami apgaismota, soli sanesti pa daļai kā pilnības labad ir no uzgaidāmās telpas un salikti visapkārt gar sienām. Tad, kas visvairāk ievērojams, — lielais rakstāmais galds izcelts pašā istabas vidū un bagātīgi apklāts dažādiem gardiem ēdieniem uz svaiga galdauta. Tur konservi, tur treknie šķiņķa rauši, tur olas, tur ceptas šķiņķa šķēles ar olu piemaisījumu, tur siļķu pudiņš ar kartupeļiem, un visam pāri vēl monopola pudele pašā galda vidū kā sevišķs tā brīža retums īpaši uz laukiem. Galds klāts priekš septiņiem cilvēkiem ļoti gaumīgā un skaistā izskatā, pat ar pāra istabas puķu pušķīšiem izrotāts. Visas trīs jaunavas svētku apģērbos, daiļi saspraudītiem matiem — nu, ja ne pilnīgi kāzu, tad droši vien plašāku precību godība! Ienācēji aiz brīnumiem neiedomāja pat savas šautenes noņemt no pleciem un atģidās tik tad, kad Ida viņiem uzsauca:
— Nu, vai tad tādi še stāvēsat kā Kauču sila vilku un lāču gāzēji, stebenēm plecos? Slienat jel tās pa kaktiem un karat somiņas ar cepurēm vadžos, lai varat sēsties pie galda kā mierīga izskata mājnieki.
Tagad nu savas lietas, kā aizrādīts, novietodami, apsargi atbildēja ar cēlu pašapziņu:
— Ieroči, jaunkundze, ir krietnu šāda stāvokļa amata viru gods un staltums, ko nedrīkst nekur nevērīgi atstāt un nepavisam pazaudēt, tālab nesam visu visur līdza,
— Šautenes jānoliek gan, bet revolvers jāpatur pastāvīgi pie sevis, — pavēlnieks piebilda. — No tā negribu šķirties tikpat nomodā, kā miegā.
— Es tāpat, — Ķimurs piebalsoja un piesita ar plaukstu sev sānos uz revolvera, un uztaisīja cēlāk spīdīgo sprādzi.
Vilma ar Alvīnu, kuras bij vēl veikli staigājušas, šo to pienesdamas un kārtodamas, bij nu pašreiz visu pabeigušas un varēja palīdzēt Idai rīkot mīļos viesus pie galda. Kungi, tīši vai netīši, sasēdās, atstādami pa spraugām tukšus krēslus, kurus nācās nu ieņemt jaunavām, un tā izcēlās raiba rinda: Idai iznāca vieta starp Ceru un Svikuli, Alvīnai starp Svikuli un Ķimuru, Vilmai starp Ķimuru un Antonu, bet starp Antonu un Ceru neiznāca nedz tukšas vietas, nedz sēdētājas. Cers ar Svikuli sajutās par savām galda biedrenēm tik laimīgi, cik vien var domāt. Ķimurs ar Antonu sajustos ja ne vairāk laimīgi, ja Vilma būtu domājama vienam, kā otram par sevi, bet nu bij jāsargā Vilma savstarpēji kā kāds vienkopīgs kauls.
Ap monopola pudeli stāvēja četras skaistas degvīna glāzītes. Iekam vēl iesākts bij ēst, Alvīna viņas visas pielēja un aizlika ikkatram viesām savu priekšā. Bez liela uzaicinājuma viņas drīz vien atradās visas tukšas, un tad tik iesākās ēšana. Iesākumā vispārīgas sarunas negribēja vēl veikties. Tik Ķimurs sāka stāstīt, ka dzirdējis jau par valdības pretinieku pulciņiem, kas nomanāmi esot pa mežiem un kurus nākšoties drīz no turienes izmedīt, tālab viņš arī jau pie laika esot apgādājies ar revolveri, ko — kā jau pirmīt runāts — viņš nēsājot pastāvīgi sev klāt. Un zobens viņam arī esot, tik tas stāvot vēl, kā vajadzības gaidīdams.
— Es dzirdēju kāddien priekšistabā ļaudis runājam, ka to divu ieroču dabūšanas dēļ esot ticis nogalināts viņlaik kāds agrākās valdības laika apsargs, — Ida sacīja.
Ķimurs pietvīka un kaut ko nomurmināja par tādu mēlnešu sūtīšanu uz soda tiesu, kur pamācīšot, kā jāvalda mēle; kaut tik spējams būtu bijis dabūt viņus rokā.
Sī saruna pārtrūka ar otrām tikpat viegli izmestām glāzītēm, pēc kurām jau sāka attīstīties ari dzīvākas sarunas, lai gan bez nekāda nozīmīga satura. Viņi visi steidzās jau priecāties uz nākamās vasaras vaļīgo izdzīvi, kad varēšot rīkot ik svētdienas zaļumu balles, uz kurām taisījās ielūgt jau šās savas, vairs pavisam neslēpjamās, cerenes.
Tuvojoties monopola pudeles dibenam, pieauga jau viesiem jautrība, piemīlība un uzļāvība uz viņu šā vakara laipnām, daiļām saimniecēm. Cers Idai, Svikuls Alvīnai uzdrīkstējās ar mīļiem smaidiem jau pieskarties pie pleciem vai rokām. Tik vien Ķimurs ar Augura Antonu saskatījās naida pilnām acīm Vilmai garām, nespēdami nekatrs viņai tuvoties ar lielāku laipnību aiz otra nenovēlības. Ķimurs taču raudzīja virzīt ar laiku savu krēslu tuvāk Vilmai, uz ko Antons raudzījās īgni un greizi. Kad vēlreiz Ķimura krēsls nočirkstēja un pavirzījās uz Vilmas pusi, tad Antons vairs nenocietās, nerādījis Ķimuram savas nepatikas.
— Ko tu bāzies jaunkundzei tik cieti klāt? — viņš tam uzsauca.
— Tu pats sēdi viņai vēl tuvāk nekā tagad es, — Ķimurs atbildēja un sniedzās ar roku Vilmai gar muguru uz viņas otriem sāniem — lūkot, cik plata sprauga ir starp Vilmu un Antonu, bet izlikās atradis to pēc sava ieskata par ļoti šauru, apķēra ar to pašu rokas sniedzienu Vilmai ap viduci un pavilka viņu pie sevis, sacīdams:
— Tā sprauga nav ne plaukstas platumā, un tu gribi pārmest man jaunkundzes tuvumu.
— Tas nav tiesa, — Antons skarbi atteica. — Liec jaunkundzei mieru, lai viņa sēd, kur sēdējusi. Nav brīv vilkt viņu uz tavu pusi.
To sacīdams, Antons aizķēra Vilmai tāpat ap viduci no savas puses, un nu vilka viņu abi pretinieki pie sevis katrs.
Vilma sāka smieties un cēlās augšā, sacīdama?
— Kungi, labāk laižat mani vaļā, citādi jūs nedabūsat pavisam paēst, ap mani staipīdamies.
Smējās citi visi, tik sacensoņi palika īgni un nemiera pilni, īpaši Antons. Viņš sacīja Vilmai»
— Jaunkundze, lūdzu, es izgādāšu citu vietu, kur jums liks.mieru.
— Es arī izgādāšu, kur tik Augura nebūs klāt, — Ķimurs itin spītīgi apsolīja to pašu.
Vilma sasmējās no jauna un atteicat
— Esat vien mierā, kungi, es tūliņ nākšu atpakaļ un sēdēšu taī pašā vietā, kad tik jūs nekatrs man neaiztiekat.
Viņa paņēma iztukšoto monopola pudeli no galda un izgāja otrā istabā, bet pa brīdi ienāca atpakaļ ar jaunu, pilnu pudeli rokā.
Viesi, to ieraudzīdami, saplaukšķināja un rādīja lielu goddevības jautrību.
Uzcēlās arī Alvīna ar Idu pārmainīt viesiem šķīvjus un arī šo to citu viņiem pakalpot, un uzturēt galdu kārtībā. Vilma iznesa, visiem par jo lielu prieku, arī papirosus un apsniedza tiem pie galda, pēq kam drīz sacēlās kupli dūmi.
Jaunavas sasēdās gan atkal pie galda, bet nebaudīja gandrīz nekā tāpat kā pirmāk. Viņas tur sēdēja vienīgi kā saimnieču pienākuma un jautrības uzturēšanas labad un kā pajnudinātājas viesiem nekautrēties no mielošanās.
Atnesto jauno pudeli attaisīja Ida un pildīja glāzītes. Dažs no viesiem, laikam pieklājības izskata labad, sāka aizbildināties un bažīties, kad tik netiekot pārāk par mēru.
— Nūja, tad no manas ieliešanas jums jau tūliņ pārākums celsies, un sāksat atteiktie®, — Ida skumīgi sacīja. — Ar to jau man tiek rādīts, ka mazākā un zemākā no visām esmu.