— Nekādas šķiršanas! — Svikuls izsaucās un saņēma pirmais savu glāzīti. Citi darīja tāpat, saskandināja un izmeta tukšas.
— Kā vilkam zemeņu oga, — Ķimurs nojokoja un nolika iztukšoto glāzīti.
— Mēs pašas arī neturam nekādas starpības, — Alvīna stāstīja. — Lai kāds darbs kurai, Viena alga, visas jūtamies vienādas.
— Kā tas saderētos ar tagadējiem vienlīdzības laikiem, ļa gribētum paturēt vēl šādas vai tādas stāvokļu starpības? — Vilma piemetināja, šķīvjus pakārtodama.
Sis viskop apliecinātais vienlīdzības jēdziens iekustināja ļoti viesiem sirdis, un viņi neliedzās godināt vēl pāra reizes Idas jaunkundzi ar viņas pildītām glāzītēm, tā ka pudelei dibens nepalika vairs tālu. Arī vakariņas turpinājās, Vilmai un Alvīnai pārmainot šķīvjus un uzmudinot viesus.
No tādas viesmīlības un vienlīdzības jūtām visu viesu sirdis bij iekustinātas līdz pašam augstākam sajūsmas pakāpnim, un pašā lielākā gara augstuma brīdī Augura
Antons cēlās izsaukt augstu laimi šā vakara laipnām, daiļām un viesmīlīgām saimniecēm, kuras bez tam mākot šiem slaveniem brīvības laikiem piemēroties, nostādamās savstarpēji uz vienlīdzības pamata. Vilma uzcēlās kaut ko pie galda pakārtot, Alvīna ar Idu palika sēdot, kad viesi visi četri uzcēlās dziedāt. Viņi iesāka vilkt savā balsī kurš, un Vilma, pa gadījumam atrazdamās, skatoties no Antona puses, aiz Ķimura, pieklājības labad palika tur stāvot pa uzsāktās dziesmas laiku. Ķimurs dziedādams pagriezās pret Vilmu tā, ka Antons palika viņam taisni aiz muguras. Tikko iesāka raut:
— Augsta laime tām, Aug… —
kad Antons, dziesmu, pārtraukdams, uzkliedza Ķimuram:
— Ko tu Vilmas jaunkundzē vienmēr spoguļojies, skatīdamies viņā kā knislis lietus pilienā?
Dziedāšana, protams, sajuka, un sacēlās pa daļai smiekli.
— Kad tu redzi mani skatāmies, tad protams, ka pats arī esi skatījies.
— Kā tad es varu skatīties, kad tu stāvi man priekšā?
— Ja tu nebūtu skatījies, tad tu nebūtu redzējis mani skatāmies.
— Vai es tev cauri varu izskatīties? Es dabūju redzēt tik tavu muguru.
— Priekš tevis vēl par daudz labi, kad redzi manu muguru.
Citi sasmējās, bet Antons iedusmots ķērās pie revolvera un izsaucās:
— Tas ir smags goda aizskārums! Es izaicinu tevi uz dueli. Svikul, tu mans sekundants.
— Nu labi, to tik es gaidu! — Ķimurs lepni atteica. — Izaicinājumu pieņemu. Tad tu nedabūsi vis vairs neviena izaicināt. — To teicis, viņš saķēra arī savu revolveri.
Te Vilma ātri iestājās starp abiem, saņēma Antona kreiso un Ķimura labo roku savās rokās, uzsaukdama viņiem:
— Nav brīv naidēties, īpaši šaī prieka brīdī, citādi es jums abiem šos nāves ieročus atņemšu. Jūs abi esat mani draugi un nedrīkstat viens otram darīt ļauna.
Tad viņa sastādīja abus naidniekus vienu otram līdzās, aizliedza atpakaļ rēgoties, pagrieza abiem sejus pret galdu, nostājās viņiem aiz mugurām un sacīja:
— Dziedat nu, tagad ies labi.
Dziesma nu izgāja gan līdz beigām, bet pie pašas pēdējās skaņas Ķimurs jau taču pagriezās atpakaļ uz Vilmu, un Antons, dziesmu citiem pabeidzot, uzkliedza Ķimuram:
— Vai atkal jau skaties?
— Es skatos tik, vai tu neskaties, — tā Ķimurs viņam pretī.
Smiekli noskanēja par jaunu.
Vilma nosēdināja abus naidniekus viņu vietās un nosēdās pati ari savā vietā apsniegt atkal papirosus. Alvīna nokopa dažus galda rīkus un traukus. Ida piepildīja vēlreiz visas četras glāzītes kā par pateicību nodziedātai augstai laimei. Svikuls ar Ceru rādījās cik iespējams jautri un pat priecīgi, bet Antons ar Ķimuru īgni un ar nomanāmu gurduma iesākumu, ko paveicināja laikam viņu savstarpējais ienaids. Tomēr savas glāzītes viņi izmeta līdza tiem ar visu savu sašutumu un negribēdami palikt šiem diviem pakaļ.
Antons, pagriezies pret Vilmu, stāstīja viņai:
— Ķimurs dusmīgs uz mani tādēļ arī, ka es būšot viņam par kavēkli dabūt no Ezermuižiņas manas tēvmātes daļu arī.
— Vai gribi par ausi? — Ķimurs uzkliedza.
— Dod, ja patīk, bet zini, ka parādā nepalikšu!
Abi sacēla dūres, bet Vilma atkal izjūdīja.
Vakariņas ar to bij uzskatāmas par pabeigtām. Alvīna
un Ida, galdu nokopušas, sanesa visus traukus otrā istabā, un Vilma piecēlusies sacīja, īpaši saviem abpušām sēdošiem galda biedriem un savstarpējiem naidniekiem:
— Kungi, man ari drusku jāiet tur otrā istabā un pa brīdi jāiznes kaui kas cits, kas šovakar vēl nav bijis. Bet. esat-draudzīgi, nenaidējaties. Un, lai ienaids bēgtu, tad lūdzu dziedāt visiem draudzībā, tāpat kā dziedājāt augstu laimi.
— Tas labi, tas jauki! Jā, dziedāsim! — viņi atsaucās cits par citu, un Cers Iesāka:
— Līgo laiva uz ūdeņa.,, —
kur tad citi tūliņ piedalījās.
Vilma, iegājusi pie biedrenēm, steidzības nemiera pilna, sacīja viņām;
— Jāmet bez pārtraukuma pagaiļi virsū — pirts nedrīkst atdzisināt. Es liku viņiem dziedāt, lai še drošāk varam sačukstēties.
Viņa lika Idai nest karstu ūdeni, ņēma baltu bļodu ar vāku virsū, ielēja tur nodomāto ūdens samēru, iemeta vajā dzīgo cukuru un salēja iekšā divi pudeles konjaka, ko Alvīna atkorķēja. Ida aplēja kannā tēju un nolika abus traukus siltā vietā. Pēc tam ar priekšliekarno karoti visas pa kārtai mazlt pielika pie mutes no bļodas satura zināšanas labad, kāds tas ir; bet ikkatra tūliņ nopurinājās un rūgti saviebās.
Tad Vilma vēl piekodināja biedrenēm vērot, ka pašām priekš sevis jālej tēja no kannas, bet kungiem jāsmeļ no bļodas, kur tad tas vārds «kungiem» izskanēja it kā mazs panievājums. Tālāk pieminēja to, ka viņi ar sadzīves jautrību, kā dziesmām un rotaļām, jāvalda vienkop līdz pilnīgam nogurumam, ka lai neviens neiedomātos dusas meklēt citur. Pēdīgi atgādināja arī to, ka izšķirības brīdī lai neviena neaizmirst nekā no tā, kas norunāts un kas ikkatrai jāzina, jo tad Visam būšot jānotiek ātri, izveicīgi un bez misēkļiem.
No kanclejas skanēja dziesma pēc dziesmas, lai arī pavisam bez saskaņas un bez nekādas takts, bet sparīgi gan. Pašlaik iesākās visā spēkā:
— Tur es dzēru, tur man tikās,
Tai mazajā krodziņā, —
kad Vilma lika Alvīnai pieliet četras tējglāzes no bļodas satura un nest viesiem kā par godu dziesmu garam. Tad Idai viņa vēlēja iznest šķīvi, piekrautu svaigi ceptām un ļoti garšīga izskata tējmaizītēm, pati pielēja sev un viņām abām tēju glāzēs un iznesa arī pakaļ, kad papirms bij pieminējusi abām vēl sekošo:
— Mīļās māsas! Mums ļoti jāsargājas rādīt viņiem kaut kādu nemiera uztrauktību, jo mūsu glābēja ir tik nepārsteidzīga un uzmanības pilna apdomība.
Kad viņas visas trīs ieradās atpakaļ kanclejā, ikkatra kaut ko nesdama, tad tur pašlaik gāja vaļā tas paņēmiens:
— Izdzer' alu, sasit' kannu,
Nomutēju nesējiņ. —
Viņas tika apsveiktas dažādiem gaviļu sveicieniem. Svikuls taisījās jau aptVert Alvīnu, Cers īdu, bet viņas viegli izvairījās. Nu nāca vlskopīga sasēšanās no jauna ar jaunavu jautriem jokiem, uzaicinot viesus baudīt, kas atnests. Viņi, domādami esam tēju, iebaudīja cits pēc cita, tad ikkurš iztrūkās no negaidītās patīkamās garšas un kļuva ļoti līksmi par tādu pārsteigumu, ka nekavējās iepazīties tuvāk ar jauno baudu dāvanu.