Jaunavas sāka izsacīt prieku uz savu rītdienas braucienu, ka šonakt Vairs nemaz miegs nenākšot aiz gaidīšanas." Viesi steidzās pieteikties, ka negribot viņas vienas laist, bet braukšot līdza kā piar apsargiem un goda pavadoņiem visu ceļu, protams, Alvīnai Svikuls, Idai Cers un Vilmai abi pārējie; bet visi runāja jau stostīdamies un sāka šļupstēt. Par Vilmas pavadīšanas tiesību, kā jau visos citos līdzīgos gadījumos, Ķimuram ar Antonu sanāca atkal asa vārdu izmaiņa ar savstarpēju nicināšanos. Ķimurs sacīja, ka viņam piederot apsardzība un pavadība, bet Antons atkal norādīja uz to pašu, ka jaunavu aizgādāšana uzticēta un pavēlēta viņam pavēlnieka nozīmē, tāpēc viņš Ķimura līdza neņemšot vis.
— Ķ-as tu pa-ar neņēma-āju? — Ķimurs nievātnīgi ievaicājās. Bet varēja nomanīt, ka viņam nācās grūt' izrunāt uz reizes pašskani «a».
— Et etmu pavēlnieks, un lītība piedel tit man, — bij Augura Antona atbilde, un līdzskaņu «s», «k», «r», «c» vietā viņš lūkoja bieži izpalīdzēties ar «t» un «l», arī ar cd».
— Rīkot tu va-ari, bet pa-aša-am vis na-av tiesība-as iet.
— Tu nevali vit man neļaut — pavēlnietam.
— Pa-avēlnieks šodien esi, bet nezini vis, ka-as būsi rītu.
— Pal to nekat, bet man tevit pavitam nevajaga.
— Ma-an tevis na-av neka-ad va-aja-adzējis.
— Un man tevit nevajadzēt mūžīgi un trīt dienat.
— Un ma-an tevis nebūs va-aja-adzējis pustrešu nedēļu viņpus pa-asta-ara-a diena-as.
Vilma, baidīdamās, ka naids neiet no jauna līdz draudiem ar ieročiem, sāka atkal abus naidniekus mierināt, sacīdama:
— Draugi, nesarūgtināt ar jūsu naidīgām strīdēm mums prieka cerību uz jautru izvizināšanos. Savienosimies
ie vienprātības labāk šitā: kuram šķūtniekam būs platā-as kamanas, tur sasēdīsimies visi trīs, es jums vidū. Man paplāns mētelītis — citādi varētu mesties aukst.
— N-nu, ko m-mes vēl labāku varam izdom-māt? —Cers atsaucās, stipri ar mēli sastomīdamies pie līdzskaņiem «n» un «m». — Tātad visiem-m m-mum-ms n-nāk laim-me no vien-nas vietas: šodien-n rn-mielasts, rītu ar jaun-nkun- ndzēm-m izvizin-nāties!
— Labi būtu tik tad, kad Ķimulu ieliktu tietumā.
— Visla-aba-āk vēl ta-ad, ka-ad A-auguru pa-akā-ārtu.
— Bet nu, draugi, metat naidu pie malas, izdzerat beigas, un iesim uz rotaļu: «Kas dārzā, kas dārzā?» — Vilma uzaicināja, uz ko visi atsaucās un pabeidza glāzes izdzert tukšas. Bet droši varēja nomanīt, ka visiem nevienam kājas nekalpo vairs vingri, tomēr rindā visi stājās. Un, tā kā puiši bij četri, bet meitas tik trīs, tad vienam no viņiem iznāca pastāvīgi būt vidū, kur tad tika dziedāts nevis «bitīt», bet «dundurs rožu dārziņā».
Drīz atkal Ķimurs ar Antonu sanāca ķildā par to, kurš papriekš Vilmu saķēris. Viņa pati arī nevarēja izdot liecības, un nekatrs viņas vaļā nelaida, taisīdamies kauties. Tad viņa darīja tāpat kā pirmāk jau reiz: iestājās starp abiem, saņēma Ķimura Labo roku savā kreisā un Antona kreiso savā labā, sacīdama atkal tāpat kā agrāk:
— Jūs abi mani draugi un nekatrs otram nedrīkstat darīt ļauna.
Bet Ķimurs, ļaunīgi smiedamies, sacīja:
— A-augura-am viņa-a Vilma-a ir tra-aktiera-a sētā-a, la-ai iet vien u-un ķer to.
Antons dusmās grasījās viņam pa pakausi sist, Ķimurs tāpat pretī, bet Vilma, abus jūdīdama, teica:
— Ja jums tik visai gribas kauties, tad sitat man.
— La-ai ma-an va-,ai dūre izjuktu, a-ar A-auguru ka- aujoties, bet-et jums ne-etiks ne-eviens sitiens. — Se jāpiemin, ka Ķimuram mēle stomījās pa kārtai jau arī pie nākamā pašskaņa — «e».
— Lai Ķimult idjūk vai gabalot no manat dūlet, jumt neklitit viltū ne puteklīt. — Redzams, ka Antons bērnībā bij šļupstējis.
Un abi, necenzdamies nemaz atsvabināt Vilmas valdāmo roku, sāka vaļējām rokām kauties, sizdami dūri pret dūri, bet gan Vilmai nemaz nepiemetoties, tā kā iekšēju dumpju laikos mēdz sargāt neitrālās sūtniecības un konsulātus, Tā kā Ķimuram brīva bij kreisā roka, bet Antonam labā, tad šim sišanā nāca pārsvars.
Vilma atkal drīz uzstājās ar savaldības spēku, sacīdama:
— Par saviem draugiem es turu tik tos, kas dzīvo saderīgi, bet, kas kauties grib, tādi man nemīl. Iesim sasēdīsimies pie galda atkal savās vietās. Un jūs, mīļās māsas, ņemat kungu glāzes, piepildāt un iznesat vēl, lai bauda uz saderību. Es draugus nevaru atstāt ienaida varā. Man viņi jāmierina.
Vilma nu veda abus naidniekus, tāpat pie rokām turēdama, uz vietām. Viņi tai sekoja mierīgi kā jēri, lai arī nomanāmi grīļodamies. Vilma, abus apsēdinājusi un redzēdama otrus divus arī gāzulīgi nosēžamies, apsniedza visiem papirosus un sāka viņus jautrināt visus atkal ar jaukām rītdienas vizināšanās cerībām, tik lai visi paliekot pie vārda, ko viņi svinīgi apsolīja.
Alvīna ar Idu iznesa divas pilnas glāzes katra un izdalīja viesiem, bet Vilma sacīja:
— Ņemat, draugi, visi un baudāt. Sis ir jums miera un saderības malciņš no mūsu puses.
Visi pacēla glāzes, un Svikuls gribēja sacīt laikam kādu atzinības vārdu, bet viņa valoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus retus vārdus. Arī Cers mēģināja ko sacīt, bet sastomījās pie burtiem «n» un «m» tik ļoti, ka garām tiem vairs netika un nostājās drīz.
— Ja miera draugi esat, kā mēs visas par jums ticam, tad ņemat dziļus malkus un tukšojat glāzes drīz, lai varam Iet uz citu rotaļu, kas izdosies labāk! — Vilma uzsauca. — Tagad dziedāsim:
Cik jauki, cik jauki Ir vasar's laiciņā, Kad veci un jauni Tad staigā pulciņā.
Tad par neveiklību būs ņemamas un dodamas ķīlas, tāpēc vajadzēs uzmanīties un nedot naidam vaļas.
Visi tad dzēra un rādīja prieku uz jaunu rotaļu cik vēl spēdami, bet viss tas izdevās ik brīdi grūtāk un neveiklāk.
Glāzes samērā bij diezgan drīz tukšas, un, Vilmas aicināti, sastājās gan visi raibā rindā, lai arī jau lingu lingām. Viņa paguva iečukstēt Alvīnai ausī;
— Pirmās ķīlas lai ņem no mums. Pačuksti to Idai arī.
Kad jau viesi, jaunavu atbalstāmi, streipuļu streipuļiem
bij apkārt gāzuļojušies, vadot dziedāšanu gandrīz tik viņām vien, un dažas ķīlas, īpaši no jaunavām, ņemtas un dotas, tad vidū stāvēt nāca sava reize Vilmai, un viņa dziedāja:
-— Tad govis slaukt, Tad govis slaukt Ar vajag mācīties. —
Notupstoties Antons nespēja taisni noturēties un pagāzās, govju slaukšanas neparādījis un tik ar smagu neveiklību piecēlies. Vilma noņēma par ķīlu viņam revolveri un uzkāra sev plecos.
Pa bridi viņai otrreiz nācās iet vidū, kad par ķīlu bij atdevusi savu galvas lakatiņu, kuru Ķimurs ar Antonu glabāšanas labad staipīja kā kucēni virves gabalu pie sava gala katrs. Alvīna ar Idu viegli nomanīja, ka Vilma tīšām palieķ neuzmanīga, lai var tikt vēl vidū par ķīlu ņēmēju. Šoreiz viņa vēl dziedāja:
— Tad zāli plūkt, Tad zāli plūkt Ar vajag mācīties. Tad vajag trīs reizes Uz riņķa apgriezties. —
Ķimuram, kurš līdz šim gan bij palicis vēl vingrāks par citiem, neizdevās vairs nekas, nedz zāles plūkšana, nedz uzcelšanās un trīskārtīga griešanās apkārt —- viss bez izveiksmes un atjēgas, tāpēc Vilma viņam arī noņēma par ķīlu revolveri un uzkāra sev uz otra pleca, pasludinādama, ka jāizsēstas gar sienām uz soliem, lai var izspriest sodus par ķīlām. Visiem viesiem acīmredzot jau bij pagalam un vēl zudin zuda vis3 spēks, visa pašapziņa un pat pieklājība, jo šim un tam sāka pasprukt kādi .aplami un nekrietni vārdi. Jaunavas sasēdināja viņus uz soliem, un Vilma Idai kaut ko pačukstēja, pēc kam viņa iegāja otrā istabā. Bet Vilma ar Alvīnu pa to starpu lika uz soliem gan ienākušo rakstu sašuvumus, gan kādas vēstuļu somas un dažas grāmatas ar tādu norādījumu, lai tiekot, kur elkus atspiest.