še,lasi!
— Lai lasa Maja! — meitene atsaucās.
— Vai tev pretī jārunā! — Maja ātri viņai uzsauca.
— Ka Maja māk lasīt, to es gan zinu, — vecais nopietni sacīja,— bet man jādzird, kā tu mācēsi. Tev arī ir laiks jau mācēt.
Tad Katrīna pusburtodama lasīja: «Kvīts. Ar šo es apliecinu, ka atvaļinātam gvardijas feldfēbeļam Jēkabam Laķis esmu pārdevis par skaidru naudu četras mārciņas tīru drēbju linu, kas viņam esot vajadzīgi priekš pastalu auklām. JaunOmaļu saimnieks Sīmanis Burnavs.» — Tas gudri gan, — Katrēns vēl piebilda no sevis.
— Bet nu, bērni, vēl tāļāk, — Laķis turpināja. — Vai tad pie visām pirkšanām vajadzīga šāda apliecība? Tiek taču daudz pirkts gan tirgos, gan tirgotavās, kur neviens neprasa apliecības. īpašās vajadzībās gan pārdevēji izraksta reķenus, lai mājā var zināt, cik izmaksāts, bet par neuzticības aizdomām vai apšaubības aizsardzību neviens nedomā. Kā tas tad saprotams? — Laķis pētīja dziļāk.
Pa brītiņu Maja sacīja: — Lini, vecais krusttēv, ir bijuši tavā paša ziņā.
— Tas tiesa gan, — Katrēns apliecināja.
Laķis, Katrēnā noklausīdamies, ievēroja tik Majas vārdus un turpināja viņas domas: —- Redzams, Maj, ka tu ar domām esi uz pareiza ceļa, bet vajadzīgs tik tuvāks paskaidrojums. Vispāri ir tā, ka pārdodamās mantas atrodas pārdevēju rokās un maksājamā nauda pircēju rokās. Tur aizdomas nevar celties par mantas slēpšanu vai slepenu ņemšanu priekš sevis vai priekš citiem. Bet lini ir stāvējuši manā ziņā ilgāku laiku, kur neuzticīgam prātam varēja būt diezgan vaļas ko piesavināties netaisnā ceļā no tiem. Tāda tā starpība. Vai saproti, Katrēn, tu arī?
— Saprotu, — bij atbilde,
— Tad nu, mīļie bērni, — Laķis uzsāka atkal, — tikpat par stipru pierādījumu jums pašām, ka vecā krusttēva gods neapšaubāms, kā arī pret svešu aizdomu celšanos lai paliek jums šis kvīts — še, Maj, glabā! Es iedošu dažus citus arī vēlāk. Un, kad vecā krusttēva jums sen vairs nebus, tad iedomājat, ka lai jums arī jūsu gods…
- « Mīļais dārgais, vecais krusttēv, nerunā ta, tad man ar varu tūliņ raudas nāk, Maja iekliedzās asaru pilnām acīm, saķēra vecā krusttēva roku un spieda to gan pie mutes, gan pie sirds. Arī Katrēns aizturēja abām plaukstām acis.
Rādījās, ka vecais pats arī bij aizkustināts no audžu bērnu sirsnīgās pieķērības, bet pa brītiņu runāja atkaclass="underline"
— Jums, mīļie bērni, jāradinās pie laika būt gatavībā uz visu, kas var nākt īpaši lai mana mūža beigas nenāk jums kā izbaiļu pilns pārsteigums, bet kā paredzēts likteņa lēmums, kas var iestāties kaut kuru brīdi. Manas lielākās bēdas, šķiroties no šās pasaules, būtu tās, kad jāatstāj jūs kā jēriņi bez aizsardzības, bez gādības dzīves mutuļos un ļaunumos, tāpēc man pienākas pie laika jūs radināt uz prāta patstāvību. Redzu gan, ka jūs to zināt un saprotat, bez manis jums neviena cita gādnieka nav. Bet nu cerēsim, ka man pat šai dziļā vecumā būs vēl kāds laiciņš novēlēts, kamēr dabū paaugt arī šitas nebēdnie- cēns, — to sacīdams viņš rādīja uz Katrēnu, — un .es varētu atstāt jūs uz godīgas patstāvības kājām. Man stāv priekšā, īpaši nupat, lielas grūtības ar šās pašas Plīņu mājas dabūšanu priekš jums. Un, ja to izdosies aizsniegt, tad mana šķiršanās ar būtu pavisam atvieglināta, ka jūs neesat,jāatstāj jel zem zilām debesīm.
Abas meitenes bij patiesi saraudājušās, un Maja, neatlaizdama vēl joprojām vecā krusttēva rokas, uzsāka nedroši runāt.
— Mīļais, vecais krusttēv, — viņa sacīja, — es gan nedrīkstu tavos nodomos un pienākumos iejaukties, jo tu pats zini visu daudz, daudz labāk, tik man jāizstāsta, kā man ir ap sirdi šās Plīņu mājas dēļ- Es jūtu tādas kā neizskaidrojamas bailes sirdī, kā kad paredzamas tuvojamies nezināmas briesmas un bēdas. Naktīs dažreiz nāk baiļu pilni sapņi, un dienu tā vien liekas, ka tuvojas kaut kas bīstams. Jetes jaunkundze nav gan man nekā ļauna darījusi, bet man no viņas arī tā vien ir kā bail. Un, lai viņa ari būtu laipna un labprātīga, bet man tik tā rādās, ka sirds dibenā viņai ir uz mums abām nelabs prāts. Es labāk paliktu ar mieru iet savu mūžu pie saimniekiem par kalponi, nekā kad stāvu sacensība pēc Plīņu mājas. Bet ko tu uz to saki, vecais krusttēv? Tev tik daudz gudru piedzīvojumu.
— Tev gan, meit, ir pabailīga daba, bet gluži bez pamata tavas bailes arī nav; tomēr tev jālūko viņas pārvarēt. Dzīvē tas gadās bieži, kur savas tiesības jāaizstāv, tālab arī uz to pusi Vajadzīgs pie laika nostiprināties. Plīņu mājai, cik zināms, ir trīskārtīgi prasītāji — jūs abas vienviet, tad Jete un vēl Graustiņš. Jūsu vecāki te ir dzīvojuši , vispēdīgi, pirms viņiem Jetes vecvecāki un vēl līdz ar tiem Graustiņi, Ja vien miera ceļā būtu salīgstams ar Jeti un Ģraustiņu, tad es paliktu ar mieru, ka Plīņus izdala starp visām trim prasītāju pusēm, jo še var ierīkot trīs divzirgu saimniecības, un priekš jums abām no trešās daļas būtu diezgan. Bet, ja citi prasītāji gribēs ikkurš visu, tad es to pašu prasīšu arī priekš jums, kam pirmākā tiesība uz dabūšanu kā pēdējo dzīvotāju bērniem. Bet nevar jau zināt, cik vecas tiesības ievēros un kā izspriedīs. Iespējas ziņā mēs esam mazāki par visiem, lai gan tiesības rādās esot lielākas. Bet redzēsim, kāda taisnība parādīsies.
Runāt pabeidzis, Laķis kā atjēgdamies uzsauca meitenēm: — Bet, bērni, Katrēnam jāsteidzas uz skolu! Maj, pavadi viņu! Laiks lēns, ceļš tīrs. Ja trešdien tevi, negantēn, laiž uz māju un ja laiks labs, tad nāc, bet, ja nē, tad mēs no iztikas kaut ko aiznesīsim. Uz Maju pagriezies, viņš vēl vaicāja: — Maj, vai maizes nastiņa sataisīta?
— Ir jau, vecais krusttēv, — Maja atbildēja.
Katrīna, ātri uzģērbusies, taisījās skriet jau laukā, bet Maja pagrūda viņu atpakaļ pie vecā krusttēva, pusbalsī iesaukdamās:
— Vai nezini vis?!
— Aā! — meitene atjēdzās, pieskrēja pie vecā krusttēva, nomutēja viņam roku, pasacīja «ar Dievu» un tad, grāmatas paķērusi, izsteidzās ārā, bet Maja staigāja lēnām Iīdza.
7. Laķim joprojām pie pastalām strādājot
Laķim joprojām pie pastalām strādājot, ienāca pie viņa mājas saimniece ar mazu bērnu klēpī un adīkli rokās, sacīdama:— Labdien, vecais krusttēv! Jānāk pat pie tevis bēdu remdēt, lai gan zinu, ka tu pats arī piederi pie manu bēdu nesējiem.
Laķis sveicienu atņēma, pacēla ienācējai krēslu un sacīja:— Kad kāds meklē savas pazudušās mantas, tad tam, kura rokā viņas atrodas, bēdu diezgan atdodot.
— Bet mums jau nav vis šī māja atrasta kā kāda manta uz ceļa vai citur, mēs to esam saņēmuši no muižas uz nomas.
— Jā gan, bet grozās laiki, grozās Iīdza tiesības, kas nav mūžīgas un ikkatram lielam laikmetam citādas,— Laķis skaidroja. — Un varēs nākt arī dažs tāds laiks, kur nevienam nepiederēs nekas.
— Bet kaut šitās zemes dabūšanas lietās cilvēki nemākušies jel cits citam virsu pēc sava labuma, — saimniece runāja apsēdusies, tad bērnu klēpī noguldīdarma un sākdama adīt.