Ida pa brītiņu iznesa, kā Vilma teica, «ceļa kāju» rītdienas brauciena nozīmē, bet vairs pusglāzēm vien. Viesi kā kurš: dažs vēl ko atjēgdams, .cits gandrīz jau bez atmaņas, bet ņemt ņēma gan visi un izdzēra.
Jaunavas pēc tam izsēdās šur tur starp viesiem un sāka nesteidzīgi izspriest sodus par ķīlām. Dažai bij jāstāsta kāda pasaciņa, citai jāatmin gudras nozīmes mīklas, jāizrunā kāds jauks dzejolis vai jāuzsāk kāda dziesma. Tā viņas gan dabūja pamaz savu mantu atpakaļ, bet kungi nespēja pildīt vairs neviena sprieduma, un viņu mantas stāvēja blāķī. Un, ja ari dažam vēl izdevās kādu nieku Izpirkt, tad vismaz par revolveriem pēc doto un saņemto ķīlu kārtas nebij nemaz ko domāt.
Visiem galvas laidās vien zemāk, un paši metās jo ļa- geni. Cers, nevarēdams vairs nosēdēt, pievilkās pa sola virsu pie Idas un noguldamies ielika galvu viņai klēpī. Ida pavirzījās nost, un galva Ceram nokrita uz sola baūksl Idai sametās žēl, un viņa palika tam ienākušo rakstu vīkši pagalvī. Svikuls gribēja meimurot pie Alvī- nas, bet kājas neklausīja, tālab Alvīna piegāja pie viņa, padeva tam kaut ko pagalvī, lai drusku pasnaužoties, ar ko viņas pielūdzējs arī bij dabūts pie miera. Ilgāk vēl turējās gan Antons ar Ķimuru — abi vērodami Vilmu. Bet nāca rinda arī tiem galīgi noliekties uz sola, saliekot galvas no savas puses katrs virsū vairākkārt salocītai vēstuļu somai, kas atradās vidū starp viņiem abiem.
Vilmai ejot viņiem garām, bij vāji dzirdams tikai:
— Jaunkuntde, levolveli!
No otra tāpat:
— Ma-anu a-arī!
— Nekatrs jau neesat ķīlu soda izpildījuši.
— Ne-vall
— Pē-ēčā-āk.
Idai bij vēl jāizpērk viena ķīla par pašas izraudzītu un vienkop dziedamu dziesmu. Viņa domāja, ka kāda apdziedāšanās dziesma dziedama nevar būt vairs nevietā, tālab uzsāka:
— Dod, māmiņa, kam dodama, Nedod manis dzērājam. Dzērājiņa līgaviņa Ik vakarus gauži raud. —
SIs pantiņš, maigām jaunavu balsīm nodziedāts, noderēja gulētājiem par jaukām miega zālēm.
Nu Vilma paskatījās uz draudzenēm un pamāja viņām ar galvu uz otru istabu, ko viņas tūliņ saprata un Žigli Izgāja rīkoties.
Pati viņa, tāpat ar abiem revolveriem plecos, palika vēl turpat, nodzēsa ugunis, atstājot tik vienu vienīgu — visvājāko blāzmiņu. Tad izgāja caur ļaužu istabu ārā, apstaigāja visu māju un tad uz pirkstu galiem atpakaļ caur Kancleju pie draudzenēm, kuras atrada dedzīgā darbībā. Viņas visas nu bij drudžaini nemierīgas steidzības pilnas. Drebēja viņām pirksti un pat lūpas. Vilma nu arī ātri, bet ar labi apzināmu kārtību ķērās darīt savu pienākumu; un, kad rādījās visām viss pareizi sakārtots, tad izgāja vēl Kanclejā pārliecināties, vai visi patiesi aizmiguši, paklausīdamās, kā kurš elpo. Un, kad atrada visu, kā vajaga, Iekšā, čukstēja draudzenēm:
— Mīļās māsas! Laukā, par laimi, atkusnis — pēdu nepazīs gan. Bet jāvēro ar lielāko uzmanību, ka ceļā nekā nepametam no nesamām lietām, kas varētu būt par mūsu ceļa virziena norādītājām. Jāiegaumē cieši arī, kas kurai no kanclejas ņemams, cauri ejot. Tagad tuvojas pusnakts. Iekšā un ārā viss kluss, bet mums pats drausmīgākais brīdis klāt. Tālab drosmi un izveicību. Mums priekšā viens no diviem: dzīvība vai visbriesmīgākā nāve. Nu tad steigties — glābties!
14. Pasūtītie trīs šķūtnieki ieradās nākamā rītā noteiktā desmitā stundā
Pasūtītie trīs šķūtnieki ieradās nākamā rītā noteiktā desmitā stundā pie pavēlniecības, bet, par brīnumu, atrada durvis un logus vēl pavisam cieti, kamēr citām dienām īpaši abas rakstvedes bij darbā arvien jau priekš pulksten astoņiem. Ieradās citi cilvēki ari, bet neviens par šo līdz šim nepiedzīvoto parādību nekā nevarēja saprast, un visi tik brīnojās. Neko darīt. Tik jāgaida un jāprāto, kas notiks. Tika atrasts gan arī pagasta ziņnesis, bet tam savas mazās durvis, kur staigāt, kamēr pavēlniecības gals ar lielām durvīm un ieeju uz kancleju jeb — lepnā valodā — uz «prezidiju» parasti slēdzams no iekšas, lai gan ārdurvīm bij arī caurslēdzamā atslēga, ka spējams slēgt no abām pusēm cieti vai vaļā. Ziņnesis apstaigāja reižu reizēm māju, brīnodamies brīnumu brīnumus par šito neredzēto gadījumu, ko tas varot nozīmēt. Viņš skatījās lielo ārdurvju atlēgas caurumā un neredzēja tur slēdzenes iekšā, kas bij zīme, ka durvis no iekšas slēgtas nav, jo tad slēdzeni mēdz atstāt atslēgā iekšā. Lūkoja vērt durvi vaļā, bet nekā, nepadodas. Tad raudzīja kustināt logu slēģus, lai arī zinādams, ka tie aizskrūvēti no iekšas, bet velti kā velti arī še — viss cieti.
Atkal šķūtniekiem garlaicīga gaidīšana un pīpošana, sasēstoties gan še, gan tur, bel sagaidāms nekas; tomēr jāgaida bij lai vai līdz vakaram.
Sniegs pa nakti, šad un tad lietum līstot, bij tik stipri kusis, ka šķūtniekiem jājūdz bijis ratos. Tecēja visas urgas, un parādījās kāpene. Ap pusdienas laiku viens no šķūtniekiem, dabūjis ziņneša virtuvē spaini, gāja uz dīķi ūdens smelt, ko padzirdīt zirgu. Dīķis bij pieplūdis pavisam pilns, lai gan ledus kārta stāvēja dibenā vēl bieza. Un ko viņš ieraudzīja dīķa vidū? Tur grozījās, apšutaina vēja ritināmas, trīs vienāda veida cepures. Viņš pasauca citus šķūtniekus:
— Ej! Nākat skatīties, kādi ērmi ūdenī.
Atnāca tie, atnāca arī citi un ziņnesis līdza. Visi smējās, skatīdamies, kur cepures griezās kā bāku lampas, parādīdamas cita pēc citas savas kokardes jokojošiem skatītājiem.
— Tās jau visu triju apsargu cepures! — ziņnesis izsaucās. — Un kā viņas tur tikušas? Sī lieta tā vairs nevar ilgāk stāvēt. Tur vajaga būt kaut kam savādam. Vai visas septiņas dzīvības tur uz reizes pagalam var būt, ka nejūt nekā kustamies?
Viņš gāja atkal uz pavēlniecības namu, sāka klausīties pie durvīm un dzirdēja iekšā gan smagi kunkstam, gan guldzāmies kā pie vemšanas, gan grūti vaidam kā briesmīgās paģirās. Ziņnesis klauvēja pie durvīm un sauca pa atslēgas caurumu;
— Kas tur ir? Ko jūs tur darāt, ka netaisāt durvi vaļā?
— Slē-e-edze-e-ne-es na-a-ava-a. Va-a-ai ka-ā grū-ut!
«Tāda kā Ķimura balss,» ziņnesis prātoja. «Bet kur viņam tik traka stomīšanās cēlusies?» Atkal vemšanas gul- dzieni.
— Taisāt jel logus vaļā! — ziņnesis sauca vēl.
— Ķimul, attaiti tu, gu-gu-gū, vai!
«Brīnums, kas viņiem noticis?» ziņnesis domāja. «Viens bezgala stomās, otrs šļupstē, un šis šļupstētājs taču ir pavēlnieks.» Tad raustītāja balss atbildēja šļupstētājam;
— Ne-eva-a-ar, ga-alva-a sma-a-aga kā-a ka-a-alē-eja-a la-ak-ta-a, gu-gu-gu.
Par Laimi, ziņnesis ieraudzīja ārpusē pie stenderes pakārtu slēdzeni un pazina to tūliņ par piederošu šām pašām durvīm, tik nevarēja saprast, kā tas noticis, ka slēgšana izdarīta no ārpuses, kas neizskaidrojams un nekad nav gadījies.
Iekšā iegājis un durvis atstājis vaļā, viņš redzēja bēdīgu skatu: pavēlnieks ar Ķimuru priekšiņā staipījās vemdami, Ķimurs nesacīja vis vairs «kā vilkam zemeņu oga». Viņi gan bij gribējuši tikt laukā, bet durvju nedabūjuši vaļā, tādēļ bijis jāplūdina viss turpat iekšā.