Ziņnesis sāka skrūvēt vaļā logu slēģus Jaužu istabā un tālāk kanclejā, bet postu vien ieraudzīja arī tur. Svikuls bij jau izvēmies un sāka jēgt, ka jāceļas augšā, bet Cers gulēja vēl, ļoti grūti kunkstēdams. Pusstreipuļodams Svikuls sāka meklēt cepures, laikam lai varētu iet ārā un rādīties, ka esot skaidrā galvā. Bet ziņnesis viņam sacījas
— Jūsu cepures visas trīs peldinās dīķa vidū, ka zvaig-. znes vien spīd pierēs. Ejat meklējat savas tur.
Svikuls, to dzirdējis, grūti izģenģeroja ārā un, ceļu kājām līku loču rakstīdams, centās nokļūt pie dīķa. Viņš ņēma kārti rokās un gāja pa laipu tuvāk dīķa vidum, gribēdams vilkt cepures malā, bet kājas sastreipuļojās un pats — pļunks — līdz padusām ūdenī, tik, par laimi, noturējās gan un palika kājās; un, lai ar grūtībām, taču izbrida sēkādams malā, no kurienes noskanēja jautri smiekli un sauciens: «Augsta laime tam!» Rādījās, ka šis piepešais izpeldinājums bij atņēmis lielā mērā piedzēruma nespēku un nesamaņu. Malā ticis, viņš nosēcās vēl vairāk reižu un nodrebēja no aukstuma un, salīdzinot ar atnākšanas neveiklību, aizkļuva diezgan labi līdz pavēlniecībai, kur steidzās iet iekšā.
Cers pa to starpu .arī bij izģenģerojis ārā un pie mājas stūra grūti vēma. Kāds no šķūtniekiem, līdz ar citiem uz sētas uzsēdies, bāza tabaku pīpē un, uz Ceru skatīdamies, runāja:
— Ko tu ar savu nieka vēderiņu domā darīt briesmīgam dabas spēkam! Tas lauzīsies no turienes ar varas negodu laukā, atrazdams to pašu ceļu, pa kuru tur iekļuvis. Viņš neies vis tevis lūgties.
Ziņnesis staigāja pa iekšu un brīnojās par visu, kas tur redzams, un vairāk nekā nevarēja izprast kā vien to, ka briesmīga piedzeršana ir bijusi.
Pavēlnieks, nogulies ar Ķimuru par jaunu agrākā vietā, galvu spaidīdams, sacīja garām ejošam ziņnesim:
— Ņem jaunkundtes tieti!
Ziņnesim arī tik tagad ienāca prātā dabūt zināt, kas Ir ar jaunkundzēm, kālab viņas arī tik ilgi nav rādījušās. Piegājis pie viņu istabas durvīm, ziņnesis sāka pieklauvēt, bet atbildes nekādas. Klauvēja vēl, tomēr tāpat nekā. Tad spieda rokturi, un durvs atvērās uz iekšu, bet parādījās tikai tukša un pa daļai iztukšota istaba, gan ar gultām, bet bez gultu drēbēm, ne vien bez jaunavām pašām, bet arī bez viņu- ceļa drēbēm.
Iedams atpakaļ kanclejai cauri, ziņnesis sacīja guļošam un grūti kunkstošam pavēlniekam:
— Nav ne tik pašu jaunkundžu, bet arī nekā no viņu mantām.
— Deniet pataļ un liet tietumā, vai!
— Kur lai es dzenos, kad ne pēdas gala, un kad lai to daru? Man pašam savas ziņnesības gaitas stundu pie stundas. Tur jāiet apsargiem.
— Apsaldi viti padalam.
Ziņnesis izgāja pie šķūtniekiem, kur smiedamies visi pārrunāja šo jocīgo stāvokli, bet skaidrības nekādas nevarēja izprātot, turēdami to visu tik par niecīgu piedzeršanās lietu un nosirdīdamies par to pašu netaisnību, ka citiem nedodot, bet paši vien dzerot. Tad kāds kluss, nopietns vīrs, kas līdz šim šaī lietā nekā nebij runājis, sacīja:
— Neturat vis tās lietas par tik niecīgu, kāda viņa izskatās. Tur vajaga būt kaut kam svarīgam apakšā, ko liecina īpaši visu triju jaunavu nozudums bez pēdām. Viņām būs draudējušas uzbrukt kaut kādas šā laika briesmas, no kurām glābdamās ir pratušas šos muļķus piedzirdīt un tad pašas pazust. Bet tādā gadījumā lai neviens nedomā viņu viegli dabūt rokā. Gan tas ar laiku nāks dzirdams. Un man vēl rādās, ka viņas pašas būs bijušas nodomātas mums par šķūtējamām.
— Nav brīnums, ka tev taisnība, — ziņnesis domīgi apliecināja, — jo vakar visu dienu pavēlnieks ar apsargiem neizlaida nekad jaunavu no acīm. Laikam kādu slepenu pavēli pret viņām pavēlnieks būs pārnesis no soda tiesas mājā un viņas to izmanījušas.
— Bet kur viņām varēja celties tik lielas piedzirdīšanas līdzekļi un materiāls, kas tagad nav nedz atrodams, nedz nopērkams? — kāds cits jautāja.
— Tas paliek, vismaz šobrīd, noslēpts — kā daudz kas cits šaī savādā laikā, kur nāves briesmas karājas ikkatram pār galvu kā astrā pakārts zobens, — priekšējais runātājs atbildēja un tad griezās pret ziņnesi šiem vārdiem:
— Bet jāzin, ko mēs lai tagad še darām? Ko še velti vairs gaidīt? Jāgādā, lai laiž mūs mājā.
Citi tām domām piebalsoja, un ziņnesis gāja iekšā vaicāt, kur ar mokām bij izdabūjis tik to: «Lai bļauts lītu!» — par ko visiem bij atkal spirgti smiekli.
Šķūtnieki pfrms aizbraukšanas piekodināja ziņnesim būt par liecinieku, ka savu dienu viņi līdz ar zirgiem nokalpojuši, stāvēdami pavēlniecības pagalmā, un lai tā diena tiekot pierakstīta viņiem par labu, kad darītāji atdabūšot sajēgu un spēku. Ziņnesis viņiem apsolīja par to gādāt.
Nākamā rītā visiem četriem vaidētājiem bij gan tādā mērā atjaunojies spēks un prāts, ka spēja vismaz atcerēties, kas bijis, un tādā ziņā tad apjaust savu stāvokli. Arī valodas neskaidrība bij bezmaz pazudusi.
Vispirms viņi cits pēc cita sāka atjēgties, ka neatrodas vairs nevienas šautenes, nevienas patronu somas, par abiem revolveriem ir nemaz nerunājot. Visi jutās sašutuši un dusmu pilni, ka esot blēdnieču apzagti un izmuļķoti, viņām ticēdami.
— Lai viņas tik pagaida, tās viltnieces! — Ķimurs sirdījās. — Dzīsim visas projām nevis vēl braukšus, bet kājām un pie kārts atmuguriski piesietas, lai tik dabūjam vien cieti. Jau man vakar no viņām viss tā savādi vien rādījās.
— Tās divas jūs varat, ja gribat, siet un dzīt, kad vai pie kārts piesietas, bet īdas jaunkundzi es aizvedīšu braukšus, kā apsolīts, — Cers uzstājās par sevi. — Viņa nemaz nav vainīga.
— Tad ar Alvīnas jaunkundzi es darīšu tāpat, — Svikuls pieteicās. — Vārds ir dots un tas jāpilda. Bet jūsu Vilmu, to vislielāko vaininieci, jūs abi, pavēlnieks ar Ķimuru, varat, kad gribat, siet pie kārts.
— Bet, ja viņa atraida Antonu, tad es viņu vedu, ja grib, ar divzirgu pajūgu, — Ķimurs lepni atteica.
— Un, ja Vilma nemaz neieredz Ķimura, tad es lūgtu, lai viņu atstāj pavisam mājā, — pavēlnieks lepojās savukārt.
— Un tad beidzot labas atkal visas, — ziņnesis iesaucās no otras istabas, kuru bij sācis drusku izkopt. — Papriekšu lūkojat dabūt viņas jel rokā.
— Salasīsim visas kā dzērveņu ogas purvmalā, — bij Svikuja vārds.
— Tad taisāties vien, šķūtnieki pašreiz sabrauc, — atskanēja vēl ziņneša mudinājums.
— Bet kur lai ņemam šautenes? — Cers taujāja. — Bez tām iet pavisam neizskatās.
— Šauteņu vietā slotu kātus, — ziņnesis pazoboja, un šie visi pasmējās.
— Bet cepuru ari neredzu, — Ķimurs, apkārt skatīdamies, sacīja.
— Lai stāsta Svikuls, viņš no vakardienas vēl atminēs, — skanēja atbilde no Iekšas.
Visu acis vaicājoši pagriezās uz pieminēto Svikuli, kurš to skatieniem vien izsacīto jautājumu saprata un tad atbildējas
— Cepures peldinājās pa dīķi.
— Bet kas viņas tur iemetis? — pavēlnieks prasīja.
— Redzējis neviens nav, bet liekas, ka tie paši spēki, kuri aiznesuši šautenes un daudz ko citu, — bij Svikuja izteiciens.
Ķimurs uzaicināja Svikuli, lai iet un cepures atnes, bet viņš atsacījās!