— Es esmu tikko izkaltējies no vakardienas peldējuma, un otrreiz, vismaz drīzā laikā, peldēties netīk, bet iesim visi trīs un lūkosim, kā vieglāk un drošāk viņām piekļūstams.
Kailām galvām viņi nostaigāja pie dīķa visi un atrada cepures vēja sadzītas vienā malā, kālab viņu dabūšana neprasīja vairs nekādas peldināšanās kā vakar Sviķulim. Cepures, ūdenim virsū stāvēdamas, bij palikušas puslīdz sausas. Ikkurš paņēma savu, nopurināja un lika galvā, lai arī ūdens spiedās visapkārt laukā. Pavēlnieka cepure bij patvērusies iekšā, un tādā ziņā viņš vienīgais dabūja uzlikt to sausu galvā.
Šķūtniekiem bij brīnums, redzot sēstamies ratos visus trīs apsargus līdz ar pavēlnieku bez nekādiem ieročiem, kamēr agrākos braucienos vai gājienos neviens nespēra pat ne soļa bez tiem. Laikam šā paša ieroču trūkuma dēļ un varbūt arī aiz paģiru beigām viņi visi bij tādi kā nolaidušies, bez spirgtuma un jautrības, būdami bēgļu meklēšanas ziņā arī laikam bez nekāda apdoma un nezinādami pat, uz kurieni vispirms braukt. Kad šķūtnieki tomēr prasīja, uz kuru pusi griezt zirgiem galvas, tad pavēlnieks kā šaubīdamies novēlēja braukt vispirms uz Alvīnas māju — uz Roķēniem, kas iznākot pa ceļam.
Liels uztraukums un pat izbailes sacēlās Roķēnos, sabraucot tur tādai apsardzības vīru rindai un ielencot tūliņ māju, kamēr iekšā ejams tik pavēlniekam. Tur mājā atradās tik Alvīnas māte ar savu vientiesīgo dēlu un Alvīnas brāli Jāni, ko vispāri sauca par Janku. Viņa neganti Iztrūkās par to briesmu ziņu, ka viņas meita tiek meklēta, jo visur tin ikkatram, bij zināms, ko tāda meklēšana nozīmē. Viņas uztraukums nezīmējās vis uz meklēšanas bailēm vien, bet ne mazāk uz to, ka Alvīna būs nozudusi, turama valdības aizdomās, jo citādi viņas nemeklētu un vēl ar tik lielu spēku. Izbailēs viņa gribēja dabūt tuvāku ziņu par meitu, bet dzirdēja tik to, ka aizbēgusi un esot cietīgi meklējama. Viņa iekrita gultā un palika gandrīz kā bez atmaņas.
Kad izmeklēti bij dzīvojamā mājā kaktu kakti un izlodātas visas paspārnes, tad pavēlnieks griezās pie gultā gulošās un sirdēstu pārņemtās saimnieces, lai ejot atrādīt citas ēkas un viņu telpas. Saimniece, galvas nemaz nepaceldama, sacīja dēlam:
— Jāni, ej rādi viņiem visu, ko viņi vēlas redzēt, lai nu gan mūsu mājā nevienas bēgles nav.
Janka uzvilka savu plāno mētelīti un sacīja pavēlniekam:
— Nāc nu, Anton, iesim.
Viņš pieveda pavēlnieku pie rijas un tad teica viņam, uz riju rādīdams:
— Vei še, Anton, šitā māja ir rija. Ej tad iekšā un lied vai rovē un speltē, pazudušo jaunkundžu meklēdams, es tur iekšā neiešu. — Viņš nosmējās un atmeta rijai ar roku.
Kamēr pavēlnieks ar Ceru, kuru viņš nu pieņēma klāt par palīgu pie meklēšanas, pārmekiēja visu, kas rijas pajumtā, kā tikpat pašu rijas telpu, tā- ari piedarbu, gubeņus un. augšu, tikmēr Jankam ar Ķimuru pa āru iznāca sekošā saruna. Ķimurs uzsauca Jankam:
— Janka, nu tava Ida pagalam.
— Pagalam — tāpat kā laikam tev tava Vilma.
— Bet tava Ida ir nu arī Cera tīklā, lai gan Cers agrāk necik karsts nebij uz viņu.
— Tava Vilma tāpat Augura Antona tīklā, kurš arī agrāk turējās pie citas. Redzi, Ķimur, kā mēs abi vienādi. -— Te Janka savādi pasmējās.
— Bet man uz Vilmu priekšroka.
— Man vēl vairāk uz Idu — viņa mana skolas biedrene.
— Skolā viņa iesitusi tev ar knipu pa degunu.
— Tur es viņu par to labi saburzīju. Sāpes man drīz arī pārgāja. Bet Vilma jums .abiem varbūt nupat ir iesitusi tādu knipu, kura nc: ; kad pārsāpēs, un paburzīt viņas nedabūsat nekatrs.
Ķimuram pavisam nepatika, piedzīvojot, ka par ļoti vientiesīgu pazīstamais Janka tā ar cirtienu uz cirtiena prata atbildēt, palikdams pie tam vēl pārsvarā un pie ikkatra teikuma savādi pasmiedamies, tāpēc viņš uzsāka Janku pierāt:
— Vai tu nezini, ka ar valdības amata vīriem nevar vis tik lepni runāt, kā tu runā tagad ar mani?
— Bet vai tu nezini, ka valdības amata vīriem nav nekas spriežams par jaunkundzēm un precībām, bet tik par saviem amata darbiem? Un es tevis pavisam nepazīstu par valdības amata vīru. Pie tevis nav redzama nekāda valdības zīme. Valdības amata vīriem ir kara šautenes plecos, bet tev nav ne krietna spiķa rokā.
— Vai zini, ka es varu likt tevi aizvest pie soda tiesas?
— Ved, kad gribi, tad es sacīšu tiem augstiem kungiem, lai pavaicā, kur tev valdības dotā šautene, kad tik nav nodzerta?
— Vai gribi pa ausi?
— Sit pirmais, kad tev patīk, bet zini, ka pakaļ es nepalikšu. — Janka pie šiem vārdiem sāka atbraucīt labās rokas piedurkni.
Ķimurs redzēja, ka Janka nav iebaidāms, un apklusa, bet palika īgns, īpaši par to vēl vairāk, ka Svikuls bij pienācis ar pāra šķūtniekiem, kas visi dzirdēja vismaz sarunas beigu, kur īpaši Svikuls vēl pasmējās, kas Ķimuram bij jo nepatīkami.
No rijas meklētājus Janka vadīja uz kūti un, kūts priekšā apstājies, sacīja atkali-
— Sitā māja ir kūts. Izlodājat četriski govīm pa apakšu, ka tur kāda jaunkundze nav paslēpusies.
Pavēlnieks, nomanīdams šajos vārdos pazobojumu, gribēja arī uzstāties pret Janku, sacīdams, ka valdības rīcība tiekot ar to izsmieta, uz ko Janka droši atbildēja, ka prātīgu padomu dot varot pašam ķeizaram.
— Kad prātīgs padoms būtu, lai tad arī sacītu, ka tādu var dot, bet kāds tad šaī padomā prāts?
— Tomēr prātīgāka neviens nevar dot par šo.
Kad pēc tam bij ejams klētī, tad Janka deva šo padomu:
— Tur klēts aizdurvi stāv veoa ķērne, ko sauc par skābuma ķērni. To arī labi izmeklējat. Tur arī droši vien var atrasties nobēgusi kāda no meklējamām jaunkundzēm.
Pavēlnieks, Jankā vairs neklausīdamies, gāja klētī iekšā un izkāpuļoja arī viņas augšu.
Un, kad beidzot bij ejams uz pirti, tad Janka sacīja Ceram:
— Apskatieg labi, vai īda neguļ pirtī uz lāvas.
Pēc veltīgās meklēšanas pavēlnieks iegāja vēl pie saimnieces un draudīgi viņai piekodināja dot tūliņ uz pavēlniecību ziņu, līdzko kāda no visām trim bēglēm tiekot kaut kur pamanīta, citādi saimnieki paši kritīšot lielā sodā par valsts nodevējiem ar mājas un mantas atņemšanu.
Kad pavēlnieks bij izgājis, tad Svikuls palika acumirkli vēl iekšā, mierinādams saimnieci viņas nākamā meitas vīra nozīmē, lai visai daudz vis nenobēdājoties.
No Roķēniem meklētāji devās uz Brrņiem — uz Vilmas dzimteni, saceldami tur tādas pašas izbailes un bēdas, bet arī nekā neatrazdami. Pēc tam tāpat pie Ruķīšu īdas vecākiem, kur īpaši viņas māte palika izmisuma nelaimē.
Sādu pašu veltīgu meklēšanu tad viņi turpināja diendie- nām, nokausēdami vai visa pagasta zirgus. Bet prātīgie cilvēki smējās un jokoja, ka šī esot tik vakarējās dienas meklēšana, jo tās, kas pratušas tos nejēgas tik izveicīgi piešmaukt, — tās nebūšot vis mācāmas noslēpšanās ziņā arī, nevis būt redzamas cilpas gaidītājas kaklā. Rādoties, ka viņiem trūkstot pat tās sajēgas par bēgleņu uzturēšanās vietu maiņas iespēju, pārejot no nepārmeklētām mājām uz tām, kas pārmeklētas, ja jel pavisam varot domāt, ka viņas slēpjoties šepat, nedrošības pilnā vietējībā.
Taču vienā lietā meklētāji sasniedza mazu panākumu — meklējot visās mājās līdz ar bēglenēm arī kaut kādu šauteņu, ko nēsāt jel izskata labad, lai kādas veclaicīgas būdamas. Un uz meklēšanas beigām jau viņiem visiem karājās plecos kaut kādas kazu kāju steberes. Tikai revolveru lepnums abiem naidniekiem, kā zaudēts, tā palika.