Bet nu aiz tādas pastāvīgas un pavisam tukšīgas brau- kalēšanas kanclejas darbi stāvēja pilnīgi mierā un sakrājās lielā daudzumā. Lielākais ienākušo rakstu skaits gan bij tāds, kā arvienu mēdz būt, kas samērā nav grūti atbildams, kad tik būtu, kas to prot un dara; bet pa starpām nereti atradās arī tādi raksti, pie kuru atbildēšanas vajadzīga laba un lietpratīga rakstvedības iestrādāšanās, ko iespēja vienīgi Vilma un jaunākā laikā jau arī Alvīna, kamēr pavēlnieks pats zināja sagatavotiem rakstiem tik parakstīties, un apsargi prata darīt bezmaz tik norakstu darbus un tos arī vēl tik tad, kad viņiem nebij iespējams aizbildināties ar nevaļu. Bet nu pavēlnieks bij ar visu tik ļoti apjucis, ka neapjauta pavisam, ko iesākt, ko atstāt un kā ko padarīt. Ienākušie raksti nebij it nemaz sarakstīti grāmatā pēc saņemšanas kārtas, bet sakravāti juku jukām, bez nekādas vērības par viņu kārtu, un daudziem bij jau atbildes termins tālu pāri. Dažu labu reizi pavēlnieks gribēja stāties pats pie darba, kura līdz šim patiesībā nebij pavisam darījis, bet tas ne reizes neizdevās un neveicās. Pirmkārt — trūka prašanas un cietas piespiešanās spēka, jo pie īsteniem neatlaidīgiem darbiem viņš nebij radinājies. Otrkārt — līdzko lūkoja šo darbu sākt, tad bailes par atklātību izbēgušo jaunavu lietā kā ņemt noņēma viņam pat darba mēģinājuma spēku.
So darbu dēļ gan pavēlnieks raudzīja dažas dienas atrauties no meklēšanas izbraucieniem, laizdams tajā gaitās tik apsargus, lai pats varētu strādāt kanclejā. Un, kad šie darbi viņam, kā jau sacīts, nebūt nevedās, tad — rūpēs un raizes gaisinādams — piebiedrojās atkal šad un tad pie meklētāju pulciņa. Izgrandīja viņi arī veco lielmāti pussagrautā Bungžu muižas pili, pārmeklēja abas saimniecības arī Ezermuižiņā, bet, visur viss veltīgs bijis, veltīgs palika bez zīmes gala, no kā varētu tad cik necik spriest jel, uz kuru pusi jāmeklē bēgleņu pēdas un viņu bēgšanas virziens.
Augura māte, saņemdama visus meklētājus,. dēla dēlti iīdz ar viņa biedriem, launagā, runāja uz viņiem:
— Cik es dzirdu un noprotu, tad jūs, dēli, esat ar gudrību pievilti. Tās meitas ir pratušas jūs visus piemānīt, glābdamās ļoti nopietnā lietā. Neņemat nu ļaunā; bet jūsu meklēšana man izskatās tīri kā kāds puiku darbs. — Te viņa tā gudri pasmējās, kā mēdz smieties par niecīgiem bērnu darbiņiem, un tad sacīja vēclass="underline"
— Tā kā jūs meklējat savu bēgleņu, tā var gan meklēt kādu no ganībām noklīdušo mājas lopu, kumeļu, teļu vai aitieša, bet ne izbēguša cilvēka. Un tad, Anton, man īpaši par tevi bēda — kā tu atbildēsi valdībai?
Antons sēdēja, acis nolaidis, un neatbildēja nekā. Bet pieprasījums jau bij nācis.
Visur un visi zobojās gan par to, kādā puiciskā kārtā apsardzība meklē savu bēgleņu, bet visiem arī bij liels brīnums par viņu visu triju pazušanu bez zīmēm un bez pēdām. Daži gan prātoja, ka viņas būšot devušās uz kādu pilsētu pie pazīstamiem. Bet tas rādījās atkal neticams tikpat viņu nastu smaguma, kā arī ceļa garuma pēc, jo no pusnakts līdz gaismai garāku ceļu nostaigāt nevarot un dienas laikā tik apkrāvušās uz ceļiem nedrīkstot rādīties, kur ziņa jau visur varot būt priekšā. Turpretī par dienu gulēt kādā mežā būtot bijis tikpat nedroši. Pēdīgi nodibinājās vispāri tas varbūtības uzskats, ka viņas būšot glābu šās tuvējos mežos pie valdības pretinieku pulkiem, kādus tad jau daudzināja visur esam. Pie šām domām beidzot sāka griezties arī paši apsargi, lai gan no meklēšanas nemitēdamies.
Tā visa līdzšinējā meklēšana pabeidzās bez it nekāda panākuma. Bet tad nāca necerētā gadījumā viņiem cits tāds nejaušs ķēriens, ar kura lielo lepnumu varēja jel uz īsu laiku piemirst šās garās meklēšanas nesekmību un gaidāmās sekas.
15. Kādu dienu pavēlniecībā ieradās svešs, apšaubāma izskata cilvēks
Kādu dienu pavēlniecībā ieradās svešs, apšaubāma izskata cilvēks un vēlējās sarunāties ar pavēlnieku vienatnē, jo esot nesamas svarīgas un steidzamas ziņas. Pavēlnieks arī pieņēma viņu savā «prezidija» istabā, kur neaicinātiem ieeja bij uz cietāko noliegta. Pa brīdi svešais iznāca atpakaļ ļoti uzjautrinātā pavēlnieka pavadībā, runādams vēl uz viņu:
— Nu es droši domāju, ka par šo tik lielo un grūto kel- pojumu valdība neaizmirsīs manis, bet piešķirs kādu labu vietu par dzimtu, vai nu tādu kā Plīņi, vai arī vēl pašu Ezermuižiņu, jo nopelnīts ir — to atzīs ikkurš.
— Protams gan, ka ievēros, lai nu arī tūliņ jau nevar cerēt taisni uz vienu no šām divām vietām, uz kurām daudz kas gaida, bet izraudzīs varbūt kādu citu, ne mazāk labu, — pavēlnieks jautri un labvēlīgi atbildēja.
— Nu, lielāku nopelnu par mani vis citam nevienam nebūs, — svešais viņam ar lepnumu atteica.
— Tiesa, tiesa, ka augstas godalgas cienīgi jūsu pūliņi ir un nevērībā nepaliks, tik vien jāgaida laika, — pavēlnieks apsolīja ar goddevīgu labprātību, pazvanīdams ziņnesim ienākt un pats spirgti uz kaut ko taisīdamies. Ienākušam ziņnesim viņš pavēlēja saaicināt tūliņ visus apsargus uz svarīgu gaitu ar šautenēm plecos.
— Uz kurieni ejams? — Ķimurs, cēli ienākdams, iesaucās.
— To stāstīšu, kad būsim ceļā, — pavēlnieks atbildēja, pilns jautras un neizprotamas steidzības. — Admirāļiem un kuģu kapteiņiem arī pavēļu vēstules taisāmas vaļā tik tad, kad izbraukts jau klajā jūrā, — viņš pasmiedamies vēl piemetināja.
Drīz lepnā sajūtībā izgāja pavēlnieks ar visiem trim apsargiem un svešais viņiem priekšgalā, bet no palikušiem neviens nezināja, uz kurieni. Ziņnesis līdz ar dažiem pagasta ļaudīm, kas bij iegadījušies pavēlniecībā, par aizgā jējiem sprieda, ka nu gan laikam nabaga jaunavas būšot cieti, jo tas svešais, kas tagad viņus aizvedot, mīlot labprāt dzīvot no kaut kādām nodevībām. Visiem bij liela ziņkārība sagaidīt atnākam aizgājējus atpakaļ un dabūt zināt vai pat redzēt, uz kādu gūstību viņi visi gājuši, tālab neviens negāja projām, bet daži ar gadījumu pienāca pat vēl klāt.
Un, vakaram nākot, viņi patiesi arī sagaidīja aizgājējus tāpat piecatā pārnākam, domādami pulciņa vidū ejam to pašu svešo vadītāju, kas aizejot staigāja viņu priekšgalā un ko daži pazina par vecu veco blēdi — noziedznieku Guduļu Krišu. Bet, cik .vairāk tuvojās pulclpš, tik varēja skaidrāk izšķirt, ka viņa vidū nestaigā vis Guduļu
Kriša, bet — bet — tāds kā skolotājs — jā, patiešām skolotājs. Tavu brīnumu! Kas to būtu varējis iedomāt? Guduļu Kriša būs viņu, nabagu, uzošņājis. Tā apmēram sprieda gaidītāju pulks.
Jau pa gabalu, gandrīz ārpus pavēlniecības pagalma, sāka skanēt no pulciņa lepni, izsaucieni: tumsons rokā, melnsimtnieks cieti, nodevējs klāt, spiegs mājā, verdzinātājs nagos — un tā vēl daudz un dažādi.
Skolotājs, lai gan aiz ilgām ciešanām pavārdzis, gāja toinēr vingri un mierīgi. Viņu ieveda pie ziņneša, kam tika uzdots ievietot to cietumā. Bet ziņneša sieva bij cietuma kambarītī ielikusi dažus traukus, kas iepriekš jāizkravā, un piegružotais kuls vismaz izslaukāms, tikmēr skolotājam nācās pasēdēties ziņneša istabā pie viņa. Sis ziņnesis ari bij viens no agrākiem šā paša skolotāja audzēkņiem, kurš, viņu cienīdams, solījās pagādāt tam cietumā jel cik iespējams labāku nakts guļu, par ko skolotājs gan pateicās, bet sacīja: