— Nakts guļas labākums man daudz prieka vairs nedara, jo neesmu un nebūšu vairs laimīga, maiga miega gulētājs. Bet glāzi ūdens gan lūdzu man pasniegt.
Kad ziņnesis ūdeni padeva, tad skolotājs it mierīgi iepurināja tur no papīra makstiņa baltu pulveri, ko ziņnesis turēja par kaut kādu spirdzinājuma līdzekli, bet iztrūkās, kad skolotājs, to izdzēris, sāka runāt sekoši:
— Esmu visu mūžu mācījis mīlēt dzīvību un kopt veselību, bet nu man pašam sava dzīvība jāpabeidz. Esmu centies, cik ilgi vien varējis, to uzturēt, bet nu vairs nevaru. Patiesībā, no apcietināšanas brīža skaitot, mana dzīvība nav vairs mana, jo tā jau tiks man varmācīgi ņemta un vel ar visbriesmīgākām mokām, tāpēc šis mans nāves malks nav nekas cits vairāk kā tik izbēgšana no viņām. Bet, mīļais draugs un audžu dēls! Man tu esi jālūdz' par mana pēdējā novēlējuma paziņotāju un izdarītāju. Lūk, te šaī maciņā ir vēl tik daudz naudas, cik pietiks vismaz vienkārša šķirsta un krusta iegādāšanai. Nones to kaut katram no maniem tuvākiem draugiem, Linumam vai vecam Laķim, un saki iedodams, ka gaismas es vairs nesagaidīšu, tālab lai viņi saņem manas draudzīgās ardievas un parūpējas laipni par manis apglabāšanu, kad nāk atļauja, lai netiek pie manis jāliek pirksti tādiem, kuri to darītu ar īgnumu. Līdza ar naudas maciņu pasniedz arī šo vēstuli, kurā ir mani pēdējie novēlējumi par manām grāmatām un šo to citu, ja vēl kas atrodas nenolaupīts. Šķirties varu mierīgi, apzinādamies, ka esmu darījis, ko vien varējis par skolas glābšanu; bet nu viņa ir arī jau pilnīgi pagalam — izjukusi un nostājusies vislielākā nekārtībā. Kas to ir gribējuši, tie to ir panākuši, un man tik atliekas sacīt ardievas visiem, kas mani sapratuši un atzinuši. Saī ziņā it īpaši skolas vecākam, ar kuru esam darbojušies vienprātīgi un kuram, kā ceru, izdosies izglābties. Es novēlu tev un visiem, lai nekam neuznāk tāds liktens kā man, kur jātiek caur Jaunu varu piespriestam pašam šķirties ar dzīvību, glābjoties no droši paredzamām visbriesmīgākām mokām. Pag — jā, šo glāzi labāk iznīcini un nopērc vietā jaunu, jo no viņas nekam nemīlēsies dzert, lai arī cik ļoti izmazgātu. Se, lūk, no maciņa ņem naudu jaunas glāzes nopirkšanai. Citām vajadzībām vēl diezgan atliks.
Naudas glāzes pirkšanai ziņnesis tomēr neņēma, bet solījās glāzi tik izskalot un par rūgtu atmiņu šad tad no viņas dzert, skolotāju pateicīgi, bet sērīgi pieminēdams.
Pašlaik atskanēja istabā pavēlnieka zvaniņš, ar kuru viņš aicināja ziņnesi pie sevis. No skolotāja sirsnīgi atvadījies un viņu ieslēdzis cietumā, pavēli pildīdams, ziņnesis steidzās kanclejā pie pavēlnieka, kurš lika steidzīgi iet un pasūtīt divus šķūtniekus uz rītdienu priekš drošas cietumnieka aizvešanas.
Pirmā brīdī ziņnesis gan gribēja pavēlniekam sacīt, kas noticis, kā arī kas notiks un ka tāpēc šķūtnieku sūtīšana veltīga, bet uz pēdām apķērās labāk par to klusēt aiz bailēm, ka neiepiņķētos kaut kādās atbildības un liecības došanas lietās. Bez tam, nesot ziņu izraudzītiem šķūtniekiem, puslīdz pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nēbūtu jāiet turp uzmašas, kas varētu sacelt kādas aizdomas š,aī drausmīgā gadījumā.
Iedams ziņnesis sāka domāt arī vēl to, ka būtot bijis ļoti aplam steigties stāstīt, ko skolotājs uzticējis viņam kā noslēpuma ziņā, un ka caur stāstīšanu viņa ciešanas tikai pavairotos, kad gūstītāji, kā protams, neliktu viņam miera nomirt, gribēdami atturēt no nāves, lai tiek, ko sūtīt projām. Ap pusnakti ziņnesis pavēra cietuma durvi un vaicāja, vai ko nevēloties. Tur viņš dzirdēja grūti kunkstam un lūdzam ar vāju balsi tik ūdeni, ko ziņnesis arī pasniedza.
Rītā diezgan laikus, kā ierasts, atbrauca pasūtītie šķūtnieki, un divi apsargi stāvēja sarīkojušies jau uz cietumnieka aizvešanu, kad, cietumu atslēdzot, atrada skolotāju tur bez dzīvības guļam uz kula un, kā varēja redzēt, mirušu ļoti grūtās ciešanās.
Izcēlās liels, negants uztraukums, savienots pat ar savādām izbailēm, kuras nezin kādēļ likās sajūtot visvairāk pavēlnieks un pa daļai apsargi līdza. Ieradās drīz pavēlniecībā ari Guduļu Kriša un savu lielo nopelnu apziņas sajūtībā gāja droši «prezidijā» pie pavēlnieka iekšā, pavisam nezinādams, kas noticis. Labrītu padevis, viņš sāka droši runāt ar itin tuva drauga uzļāvību:
— Atnācu es arī vēl redzēt, kā to tumsoni aizvedīs. Diezgan Ir brīvību spīdzinājis un slodzījis cietumā, lai tad nu pats arī jūt, kas ir nebrīvība, lai dabū atbildēt par saviem tumsības nedarbiem taisnības priekšā.
Bet uz šiem Krišas priekiem pavēlnieks neatbildēja nekā vairāk kā tik to, ka cietumnieks būšot gan kaut kur vedams, bet ne uz turieni, kur Kriša domājot. Kad Kriša nekā vēl nesaprata, tad pavēlnieks sacīja pavisam skaidris
— Ir jau pagalam — cietumā nozāļojies.
— Nu tad tik kā pie lielā meklējuma un gūstījuma, — Kriša Izsaucās ar mantas zaudējuma žēlabām. Bet, drusku apdomājies, turpināja! — Lai kā būdams, bet mans nopelns nevar palikt bez atlīdzības, tālab lūdzu gādāt par to, ka mani ievēro.
— Griežaties paši pie augstākas valdības ar lūgumu, — pavēlnieks atraidoši norādīja.
Pašlaik ienāca kanclejā vietējais ārsts, kas bij aicināts izdot liecību, kādā nāvē cietumnieks nomiris, tāpēc šo abu saruna pabeidzās, Jo pavēlniekam ārsts bij jāieved, kur vajadzīgs. Viņš atzina pie miroņa patvaļīgu nozāļojumos ar nāvekli, ko apliecināja arī viņa kabatā atrastais iztukšotais nāvekļa mak'stiņš ar pazīstamām zīmēm — krustu un cilvēka galvaskausu, kā arī krustiski saliktiem stilbu kauliem virsū. Ārsts izsacīja arī to, ka apcietinātāji neesot darījuši pareizi, atstājot kabatas neizmeklētas, par ko varot nonākt grūtā atbildībā. Tomēr tagad neatliekot.cits nekas, ko darīt, kā vien mironi apglabāt.
Sie ārsta piezīmes vārdi par atbildību cietumnieka kabatu neizmeklēšanas lietā sacēla pavēlniekam līdz ar apsargiem īstenas balles. Pavēlnieks grieza vainu uz viņiem, ka tiem bijis jāzina, kas darāms pirms cietumā likšanas, bet apsargi sacīja, ka šiem jādara tik tas, ko pavēlnieks liekot darīt. Tādā ziņā nekatra puse nebij droša par atbildību, kura varot gulties varbūt uz visiem vienkop. Tālab nu sāka prātot par miroņa steidzīgu apglabāšanu un visas šās šausmu lietas noklusināšanu. Bet kur aprakt? Kapsēta iznākot krietni tālu un plaši visiem acīs. Bez šķirsta ari uz turieni nevarot vest; un kur lai šķirstu dabūjot, ar kādu naudu lai maksājot? Vai tāpēc nevarot kaut kur tepat tuvumā un visā klusumā ātri aprakt.
— Ko tur daudz gudrot? Ieraksim tāpat purvmalā, un sūnu velēnas virsū — beigta lieta. Kāda kapsēta vēl tādam verdzinātājam vajadzīga? — Guduļu Kriša deva padomu, kuru laikam visi pieņemtu, bet, par postu, ieradās Linums ar Laķi un vēl daži citi no skolotāja draugiem un sava iaika skolniekiem.
Tie pavaicāja tik pavēlniekam, vai atļauts tiek mironi paglabāt, un, kad liegšanas nebij, tad sāka to apkopt un sataisīt uz likšanu šķirstā, ko drīz atveda. Pavēlnieks bij pat vēl priecīgs, ka nepatīkamā apglabāšanas lieta no viņa gādības atkrīt.
Pie cietuma durvīm pievirzījās arī Guduļu Kriša, sērodamies par skolotāja likteni:
— Kas to būtu varējis iedomāt, ka tik krietnam cilvēkam var nākt tādas bēdīgas mūža beigas! Cik ļoti žēS tāda mīļa un godīga drauga.
Neviens viņam nekā nepalīdzēja, nedz runāja pretī. Tik vien Laķis viņā tā savādi noskatījās, it kā izsaukdamies: «Tavu nedzirdētu liekuli un melkuli!»