Kad mironis bij šķirstā noguldīts un nesams laukā, tad arī Kriša taisījās par nesēju līdza, bet Linums viņam uzkliedza:
— Nost tavas negodīgi neķītrās rokas no godīga cilvēka miesām!
— Es jau tik aiz kristīgas mīlestības gribēju palīdzēt dārgam laika biedram aizkļūt uz dusas vietiņu, — Kriša atbildēja sērīgā balsī.
— Tavas kristīgās mīlestības dēļ vien jau viņš tāds še ir, kāds tagad redzams, — Linums atcirta, uz viņu ir nepaskatīdamies.
Ar nopūtām atkāpdamies, Kriša izsaucās:
— Ko nu darīsi! Tāda jau ir nepateicīgās pasaules alga par žēlastību un labu sirdis vainojumi un pārmetumi. Tu vari būt līdzīgs vai pašam pestītājam, tāpat tevi ienīdēs par taisnību gan pie Puncija, gan pie Pilāta.
Uz kapiem Kriša līdza negāja, bet palika pie pavēlnieka, kaulējoties pēc apliecības raksta par skolotāja uzmeklējumu, paziņojumu un pievedumu klāt pie viņa noslēptuves.
bet pavēlnieks, nebūdams vairs labā sajūtībā par notikušo šausmīgo gadījumu un saņēmis pašlaik vēl no augstākas vietas skarbu pieprasījumu pēc zināmām jaunavām, liedzās tādu rakstu dot, jo neesot izdevies, kā vajadzējis, — nedabūjuši aizvest līdz galam.
— Bet tur jau, kungs, nav mana vaina. Zēl, zināms, ir, kia soda tiesa nedabūja viņa mocīt, mērdēt, šaust un, beidzot, naglas dzīt galvā, bet jūs zināt, ka tur nav mana vaina. Jūs paši ar jūsu apsargiem esat viņam atstājuši nāvekli kabatā. Bet mans grūtais meklēšanas, atrašanas un uzrādīšanas darbs ir padarīts bez vainas. Par to, kas noticis tājāk, man nav jāatbild. Esmu bradājis nedēļām gan pa sniegiem, gan pa ūdeņiem, nebēdādams nekā par saviem grūtumiem, un nu beidzot vēl atzinības noraidījums būs jāsaņem man algas un pateicības vietā. Valdība pati ir solījusi bagātu algu par tādu bēgļu dabūšanu. Lai tik dod man par dzimtu labu māju ar auglīgu zemi, vairāk es neprasu nekā.
— Tādu apliecību jūs varēsat dabūt vēlāk, kad viss nokārtosies. Mums papriekš jāziņo valdībai par visu, kas noticis, un tad dzirdēsim, ko viņa sacīs, — bij pavēlnieka atbilde.
— Vēlāk tāda lieta paliek par vecu, tālab man vajaga tūliņ skaidrības, un es iešu ar šo pašu sākumu pie augstākas valdības, tādēļ lūdzu, kungs, uzrakstīt, kas vajadzīgs manu nopelnu apliecināšanā. Es negribu, lai manu nopelnu darbība tiek sajaukta kopā ar jūsu misēkļiem. Es esmu darījis, ko darījis, viens pats par sevi un lūdzu par sevi algu, nevienodamies ar nekādu atbildību, kas var tikt attiecināma uz jūsu atbildību arī par sevi. Bet, ja jūs liedzaties tādu apliecības zīmi man dot, tad iešu tāpat vārdiem vien un sacīšu, ka jūs apliecības nedevāt.
šie pēdējie Krišas runātie vārdi iebaidīja pavēlnieku īpaši stipri, apzinoties jo vairāk vēl priekšējo neizlaboto vainu izbēgušo jaunavu lietā, kuras dēļ nāca jau raksts pēc raksta arvien cietīgākā garā, aiz ko viņš neuzdrošinājās tik uzmācīga cilvēka atraidīt, kāds Guduļu Kriša, kurš apsūdzības ziņā var daudz ko iespēt viņam par ļaunu. Gan vēl viņš lūkoja iebilst, ka zemes neviens vairs par dzimtu nedabūjot, uz ko Kriša zināja atbildēt, ka valdības kungi paši tam vis neticot, ko stāstot, bet lūkojot klusām apdrošināties ar vislabākām vietām. Pavēlnieks nu ņēmās rakstīt apliecību par skolotāja ilgo meklēšanu, atrašanu un izmanīgu uzrādījumu. To paķēris, Kriša aizsteidzās tūliņ projām.
Guduļu Kriša bij gan nu pavēlniekam no kakla nost, vismaz pagaidām, bet neizskaidrojamais nemiers sirdī caur to viņam ne tikvien nemazinājās, bet likās pat vēl, ka tas pieaug. Viss pavairo nemieru, kurp vien tik pagriež acis vai prātu un domas: galdā valdības vēstules, pilnas nepacietības rakstu par izbēgušo jaunavu nesūtīšanu, kurp vēlēts. Prātā pašlaik apglabājamais skolotājs un viņa liktenis, cik tālu pavēlniecības rīcība pie tā vainīga. Tāpat domu viņš nevarēja tālu aizvirzīt arī no pilnīgā nekārtībā nolaistiem kanclejas darbiem. Tas viss gūlās smagi uz viņa sirds. Un, kad vēl tēvmātei nāks zināms, kas noticis ar skolotāju, kuru viņa augsti cienīja, ko tad?
Skolotāja draugi pa to starpu rīkojās kapsētā uz viņa apglabāšanu, pie kuras vajadzīgs bij garāks laiks, jo, kad viņi nokļuva ar šķirstu turp, tad kaps bij tikko iesākts rakt. Un, Lai gan racēji b'ij aizgājuši jau iepriekš, bet kapa vietas atrādītājs nebij dabūjams uz pēdām. Ziņa par cienītā audzinātāja grūto dzīves galu, par viņa bēdīgo nāvi un steidzīgo apglabāšanu bij ātri izplatījusies plašāk pa apkārtni, un drīzumā saradās kapsētā lielāks pavadītāju pulks, pastāvīgi vēl pieaugdams. Ķimurs atnāca kā apglabāšanas rīkotājs no valdības puses, lai netiek rādīti nekādi godinājumi apglabājamam, nedz izsacīti kādi pārmetumu vārdi valdībai viņa nāves pēc. Viņš raidīja visus nost, kas tuvojās rokamam kapam un viņa tuvākā tuvumā notiktam šķirstam. Bet ļaudis ar tādu noraidību nebij mierā, sacīdami, ka vēloties klāt būt še pie sava skolotāja apglabāšanas un pārmaiņus pabeigt kapa izrakšanu. Bet Ķimurs, visvairāk laikam rādīdams savu amata svaru, nelika viņiem joprojām miera, dzenādams vienu pulku šurp, otru turp. Tad atskanēja kāds sauciens aiz dažiem kokiem
— Ej nu labāk izguli pilnīgi savas jaunkundžu sagādātās paģiras, nedauzies še kā muļķis.
— Kurš tas bij, kas uzdrošinājās to sacīt? Tas lai nāk iurpl
Bet nenāca neviens. Ķimurs nu gāja tās puses puikam tuvāk un sāka uzsaukt lieciniekus, kas lai uzrādītu vainīgo, bet neatsaucās atkal neviens. Tad viņš sāka draudēt ar visas pulkas sūtīšanu uz soda tiesu. Bet Laķis, no kapa Izkāpdams un atdodams lāpstu citam, kurš tad ielēca viņa Vietā, pasmiedamies mierīgā balsī Ķimuram sacīja:
— Ko nu vairs mierīgus cilvēkus baidāt? Jums jau laiks vīt un vērt auklas jaunām zaķa pastalām. %
Siem vārdiem gan Ķimurs pretī nekā neteica, laikam drusku ievērodams Laķa cienību, bet strādātājus vienmēr gumdīja uz ātru kapa izrakšanu un steidzīgu apglabāšanu. Tad Linums viņam piezīmēja:
— Nu jau jums vairs nav ko bīties par viņa aizbēgšanu. Tik tad jums vajadzēja būt manīgākiem, kad viņš to spēja.
Vēl sīvāka sasliešanās iznāca pašās beigās Ķimuram ar pavadītājiem, kad šķirsts bij nolaists jau kapā. Ķimurs gribēja bez neviena vārda metam tūliņ smiltis virsū, bet pacēlās balsis pēc miroņa iesvētīšanas. Ķimurs uzstāja, ka iesvētīšanas nemaz nevajagot. Bet atbildes atskanēja (to starpā arī no Steņģenes), ka iesvētīšanas nevajagot varbūt tik tādam bezdievniekam un pagānam, kāds laikam viņš, bet ne tādam, kāds dzīvē bijis skolotājs. Ķimurs vē! sacīja, ka šaī pulkā neviena iesvētītāja neesot, kur atkal tika atbildēts, ka par iesvētītāju vajadzības brīdī varot stāties kaut kurš kristīgs goda cilvēks un šoreiz še krusttēvs Laķis.
Vēl vārdu karam turpinoties, Laķis piegāja tuvāk pie kapa, noņēma cepuri un sacīja mierīgā balsīs — Klusu! — Vārdi norima, un cepures noņēma citi visi bez Ķimura. Laķis nu meta trīs saujas smilšu uz šķirsta, sacīdams iesvētīšanas vārdus uz nemirstību, pabeigdams ar svēto lūgumu. Tad bira kapā vairāk klusām mestas smilšu saujas no draudzīgām rokām un paša agrājo pavasara puķīšu pušķi. Pēc kapa aizmešanas Laķis uzsprauda arī ātrumā izgatavotu krustu un kaps tika pienācīgi apkopts.
Pavēlniekam Augura Antonam ik pa brīdi metās grūtāka sirds, dažādo zināmo smagumu spiesta, kādus viņš juta pirmreiz savā īsajā mūžā. Viņam nebij vairs miera sirdī, nedz prāta pie kaut kura darba, nedz pat spējas vēl pavisam kaut ko kārtīgi darīt. Viņš staigāja pa istabām kā bez prāta un jēgas, nezinādams ne še, ne tur un pats nezinādams, kādēļ jāstaigā. Dažreiz apsēdās un taisījās kaut ko iesākt vai vismaz lasīt ienākušos rakstus, bet nevarēja sadabūt domu pie lietas un prāts atradās atkal aizmaldījies nezin kurp. Brīžam gribēja sākt rakstīt kādu vēstuli atbildes ziņā uz valdības pieprasījumiem, bet neizdevās sadabūt kārtā pat neviena pilna teikuma. Uzrakstīja tik attiecīgās valdības vārdu un palika stāvot. Tādu Iesāktu un neturpinātu vēstuļu viņam mētājās pa galda virsu lielāks skaits. Ieskatīdamies pavirši kādā ienākušā vēstulē, viņš atrada pieprasījumu pēc ieņemtām nomas naudām no agrākiem māju īpašniekiem, kuri nostādīti nomnieku kārtā, un atcerējās, ka nauda gan ienākusi, bet arī izgājusi jeb izdzīvota, un ko tur lai atbild? Atnāca gan ar grūtībām sagaidītais vakars, bet miegs neprata vis nākt. No baiļu sapņiem bij bieži jātrūkstas augšā, kur tad atkal ilgi nedabūja iemigt no jauna. Apsargi arī visi trīs kā nošļukuši slaistījās garlaicībā gan pa iekšu, gan pa āru. No pagasta puses visa kustība pavēlniecībā bij nostājusies. No ziņneša izskata varēja noprast, ka viņš neparedz nekā laba, bet gan kaut ko ļaunu un bīstamu.