Pagāja pirmā nakts pēc skolotāja apglabāšanas, un atnāca pavēlniekam ne mazāk, grūta diena par priekšējo, bet likās vēl, ka sajūtības smaguma svars pieņēmās.
Te drīz no rīta ieradās pie viņa tēvmātes ilggadīgā, uzticamā dienestniece Ede lielu lakatu ap pleciem un basām kājām, uzaicinādama viņu iet līdza tūliņ pie vecmam- miņas uz Ezermuižiņu. Pavēlnieks lūkoja drusku stomīties ar neiespējamību un aizbildināties .ar nevaļu, bet sieviete neatstājās, sacīdama:
— Jūs zināt, jaunskungs, cik ļoti vecmarnmiņai esat mīļš. Un, ja jūs nenākat, tad ar to darīsat viņai vēl grūtākus sirdēstus.
— Kas viņai par tādu tik lielu vajadzību ir pēc manis?
— Kad jau paši aiziesat, tad redzēsat un dzirdēsat. Es nezinu vairāk nekā kā tik to, kas man pavēlēts, — lai bez jums nenāku atpakaļ, kad arī jāgaida nezin cik ilgi. Viņa guļ nevesela, bieži raud un žēlojas, ka jūs pie viņas nenākot.
— Nu, ej vien atpakaļ uz māju, — pavēlnieks vilcinādamies atbildēja. — Kad man vaļa būs, tad aiziešu.
— Nekāda atrunāšanās, jaunskungs! Ja jums kauns ar mani kopā iet, tad ejat gabalu pa priekšu un tiekat pirmais pie Vecmarnmiņas, lai man nav viņai jāstāsta, ka jūs nenākat.
Antons, pazīdams Edes raksturīgo noteiktību jau no saviem bērnības gadiem, kad dažu labu reizi bij piespiests klausīt ari viņas vārdam, nojauta ir šoreiz, ka izvairības tiele būs veltīga, tālab nolēma pieļauties un gāja Edef līdza un nevis iepriekš, bet blakus; tomēr gan bez sarunas jautrības, ko mīļi atminējās no aizgājušās bērnības, kad gāja, paveidam, kādā svētdienas pēcpusdienā priecīgām meitām līdza uz mežu ogot.
«Ak dārgā, jaukā bērnības laime! Cik agri jau dzīves neceļi tevi man atrāvuši,» noskan smaga nopūta.
Vecmammiņu Antons atrada guļam bez miega. Viņš nomutēja tai pēc bērnībā ierasta pienākuma roku, sacīdams viņai labdienu. Viņa pie tam saturēja savām abām rokām Antona roku un sāka raudāt.
— Vecmammiņ, kas tev kait, kas sāp? — Antons skumīgi vaicāja.
— Man, mīļo dēliņ, sāp galva, bet jo vairāk vēl sirds, no kurienes izcēlās arī galvas sāpes. — Antona roku viņa atlaida un uzaicināja ņemt krēslu. Antons apsēdās un klusēja. Tad pa brītiņu Augura māte uzsāka vājā balsī:
— Kam tu, dēliņ, vairs nenāc pie manis?
— Nav, vecmammiņ, vaļas.
— Vai tik nevaļa vien tur būs vainīga?
Atkal drusku klusums, un Augura māte to pa brīdi pārtrauca, uzsākdama no jauna:
— Stāsti, dēliņ, pilnu skaidrību un patiesību par visu, ko es vēlēšos zināt un kas, bez šaubības, tev būs zināms. Stāsti man visu, kas noticis pēdējās dienās pavēlniecībā.
— Vai nu, vecmammiņ, man viss pa rindai prātā stāv ta, kā sarakstīts? — Antons atteica, vilcinādamies un kā izvairīties gribēdams.
— Stāsti vien, dēls, tos notikumus, kuri nav dabūjami no prāta pavisam laukā un nekad neaizmirstami un kuriem tāpēc nekāda saraksta nevajaga.
— Kā lai es, vecmammiņ, zinu, kuri par tādiem uzskatāmi?
— Zini gan, dēliņ, un stāsti vien. Nedomā izvairīties ar kaut kādiem aizbildinājumiem. Jums ir bijušas tur vismaz kāda ļoti ievērojama cilvēka bēres.
— Bēres? Bēru nav bijis nekādu, bet tik vien apglabāšana.
— Apglabāšana nozīmē to pašu, ko bēres, ja vēl ne vairāk, jo apglabāšana ir bēru virslieta. Nu tad stāsti vien, ko esat apglabajuši.
— Kad jau nu tev, vecmammiņ, zināms, ka apglabāšana bijusi, tad jau droši vien zināsi bez manas stāstīšanas, kas bijis apglabājamais.
— Redzu jau, redzu, ka tev negribas viņa pieminēt un par viņu stāstīt, kas tūliņ dod liecību par vainas apziņu. Nu labi, labi. Tad es, taļāk vaicādama, sacīšu pati viņa vārdu. Atbildi nu to — kā tad tas nāca, ka skolotājs apglabājams bij no pavēlniecības?
— Viņš — viņš turpat bij nomiris.
— Kādā telpā viņš nomira?
— Viņš? Cietumā.
— Kas tad vēlēja viņu cietumā likt?,
— Apsargiem tas jāzina pašiem.
— Vai bez vēlēšanas viņi lika?
— Laikam n-nē.
— Un kas tad vēlēja?
— Mīļo vecmammiņ, tik sīki es nevaru tev atbildēt.
— No neatbildēšanas jau atkal noprotu, ka_ vēlētājs esi bijis tu likt cietumā savu un sava tēva skolotāju. Un kadā nāvē tad skolotājs tur ir nomiris?
— Viņš pats nozāļojies.
— Un kas viņu pie tā piespieda?
— Nezinu. Viņš pats laikam tā ir gribējis.
— Vai viņš tad pats labprātīgi atnaca uz pavēlniecību nozāļoties?
— Tika atvests.
— Nu tad nevar vis sacīt, ka viņš pats gribējis nozāļoties, bet ka aplinku ticis piespiests no tās varas, kas viņu atveda, redzēdams, ka cita glābšanās nav no briesmīgām mokām un briesmīgas nāves. Kas tad bij viņa atvedēji uz pavēlniecību?
— Apsargi.
— Kas apsargus rīkoja?
— Kas rīkoja? Viņiem pašiem pienākums jāzina.
— Un vai tad viņiem neviena rīkotāja nebij?
— Ko tik dziļi tu, vecmammiņ, pratini?
— Saprotu jau gan. Kad atkal taisni neatbildi, tad pats esi bijis — pats sava un tēva skolotāja notvērējs un licējs cietumā.
— Kā lai man būtu spējams atrauties, kad ziņots tiek un kad solās pievest taisni klāt?
— Kas tad bij tev tas ziņotājs un solītājies pievest?
— Viņa vārds esot Guduļu Kriša. Es agrāk viņa nepazinu.
— Mīļais tētiņi Tad Guduļu Kriša! — Augura mate izsaucās. — Pats augstākais goda vīrs visā draudzē. Un kur tad viņš skolotāju uzrādīja?
— Tālu, kādā meža šķūnī.
— Un vai viņš tevi pazina?
— Pazina gan.
— Un ko sacīja, tevi ieraudzīdams? Pag, tas viens no apsargiem, laikam Cers, esot arī no viņa agrākiem skolniekiem?
— Viņš sacīja laikam tā: «Arī jūs, mani dēli, Aitgur un Cer!»
— Vai, vai jums, nožēlojamie jaunekļi! — Augura māte nopūtās dziļās sirdsssāpēs. — Man še nāk prātā kāds cits vecs līdzīgs gadījums. Kad noslepkavojuši bij slaveno ķeizaru — brīvlaidēju, tad kādā agra pavasara pirmdienas rītā pēc tam aizvedu tavu tēvu pie tā paša tagad apraudamā skolotāja uz pēdējām nedēļām pie viņa vēl skolā un iegāju iekšā atmainīt pāra grāmatas, ko viņš man laipni deva lasīšanai. Tur starp citām grāmatām redzēju uz galda kādu krievisku laikrakstu ar vairākām nebildēm attiecībā uz ta paša cilvēkmīļotāja valdnieka nāvi. Vienā no tām viņš bij redzams šķirstā guļam saliktām rokām. Apakšā stavēja paraksts divi rindās, kas man izlikās citādākā satura nekā citu nobilžu paraksti, tālab vēlējos to zināt un palūdzu skolotājam, kas tur rakstīts. Viņš palasīja un iztulkoja: