Jūs, mijās krievu zemes dēli,
Ko ļauna es jums darījis?
No tā laika šis līdzjūtīgais izsauciens nav man aizmirsies, un tagad pie šā gadījuma viņš atkārtojas un atjaunojas līdzīgi;
Jūs, manas skolas mīļie dēli,
Ko Jauna es jums darījis?
Vai, vai, mans nelaimīgais, nejēdzīgais puisēn, ko tu esi darījis! Sie žēlie pārsaukuma vārdi skanēs tev sirdī vienmēr no skolotāja kapa, lai tu iesi kur iedams, jo tu esi lielākais dalībnieks pie sava skolotāja nogalināšanas, kurš, savā darbā uzticīgs palikdams līdz pēdējai iespējai, gribēja skolu uzturēt un tad tik vēl lūkoja glābt savu kailajo dzīvību. Bet asinskārīgie vajātāji nebij mierā ar skolas Izpostīšanu vien. Tiem bij slāpes arī pēc viņa dzīvības. Tagad nu panākta visa pasakainā laimība .un labklājība, ko skaņi solījuši: pagalam skola, pagalam skolotāji. Es nezinu, kas tie citi un cik liela viņu dalība pie šā godīgā cilvēka nāves, bet tev — tev, tu nabaga tekuli un bēguli, nāks pati bagātākā tiesa no šās briesmīgās Jūdasa algas. Vai, vai tev, tu neizdzēšamās Kalna zīmes nesējs uz savas dvēseles! Tu viņas nenoslēpsi. Grēka lāsti tevi visur vajās, un sodība tevi pazīs pat veļu laika pusnaktī. Nekur visā pasaulē tev nav atrodams patvērums, kur glābties no šā nozieguma piemeklēšanas. To tu sajutīsi visur» visur sev līdza. Bet var jau būt, ka tev nenāksies ilgi tavu nelaimi nest un tu ar citu nelaimi tiksi atraisīts no šas nelaimes taī pašā maldu ceļā, pa kuru esi iesācis staigāt.— Pēc šiem vārdiem Augura māte saķēra abām rokām sev galvu un sāka dikti šņukstēt. Antons sēdēja, galvu noliecis un dziļi sagrauzts.
Pašlaik priekšistabā izcēlās savāds troksnis no diktas, jūklīgas sarunas. Dzirdama bij Edes balss un vismaz divas svešas.
— Ko jūs te sākat atkal dauzīties kā lietuvēni? Augura māte nevesala — es nelaidīšu tur viņu jums traucēt, — bij dzirdama Edes balss tuvu pie saimnieces istabas durvīm.
— Vui tis jounskungs iraid tur īkšā? Mems vajagas viņu dobeit.
— Kas jūs par viņa meklētājiem?
— Mems iraid bargs pavēls ņemt viņu tūliņ cīši.
— Viņš pats ir pavēlnieks; kas jūs par viņa meklētājiem?
— Navaid vus vairs pavēlnīks. Atsabrauca sveši, augsti kungi, īcāla citu pavēlnīku, bat jis joapcītina i jovad turp.
— Tur jau tagad ir īstie, jaunie apsargi, bet kas jūs tādi? Zināms ir tik tas, ka jūs tikāt nomesti.
— Mās tikām nūmesti, kod nadavām ļounu, nataisnu līcību par mācītāju, a togad meklei vacūs parjounu rūkā, kod jounī jir poloidņi un blēži. Svikuls ar Ceru jou cīši. Viņus sorgoi tī divi opsargi, ko otvada svešī kungi Ieidza, ka cītuma slēdzene nabei dobijama. Ķimurs, tis zaglis, izbāga bosām kojām i baz capures.
— Un ko tad tu, otrs, gribi darīt ar to netīro virvi, kas tev rokā? — atkal atskanēja Edes balss.
— Jāsien būs šitam rokas cieti un jāvalda kā kumeļš pavadā, ka neaizlaižas tāpat kā Ķimurs. Tādiem pagāniem kājas iet kā pa gaisu — tīc tu viņiem pakaļ! Man, eče vei, tukšmaņos dursta tā pate sāpe stipri kā ar īkšiem, vei, šitā.
— Ko tu man, trakais, grūd ar tādu sparu sānos! —- Ede iekliedzās.
— Kā tad tu citādi zināsi sāpu durstīšanu tukšmaņos, kad tev negrūdīs? Saki vāi labāk man pāldies, kad tev parādu, kā sāpe tukšmaņos dursta.
— Kas man jāzina par taviem posta tukšmaņiem vai par tavām sāpēm? Un man par tavu grūdumu jāsaka tev vēl paldies! Bet saki pats paldies, ka es neņemu kaut kāda koka rokā un nesadodu tāda «paldies», kāda neesi iedomājis.
— Ko nu, mās, darīt? Dažs vārds izskrien, kā nedo-' māts.
Tagad, pagriezdamās pret pirmo runātāju, Ede tam sacīja, kā rādījās, ar nodomu dikti, lai Antons dzirdētu un saprastu varbūt vākties pa logu laukā: — Bet eita labāk ar mieru projām. Netraucējat veca, nevesela cilvēka. Nezin kur tagad jaunskungs.
Tomēr atbilde skanēja šādi:
— Nabaus «vus jim nakā no bēgšanas. Trešais no mems iraid laukā.
Tiesa ari gan bij, ka Antons, to visu dzirdēdams un aiz bailēm bāiodams, taisījās vērt logu vaļā, bet ieraudzīja ārpusē vienu no pazīstamām bakinām un atrāvās atpakaļ izmisuma pilns, kamēr vecmammiņai, gultā guļot, viņas smagās un dziļās nopūtas pieauga pat par vaimanām.
Kad beidzot iabi meklētāji puslīdz ar spēku tika iekšā, tad pirmais no viņiem uzsauca izbaiļu pārņemtam Antonam:
— Nu, jaunskungs, dodiet vin savas rokas šurp. Jūsu rinda iraid klāt. Diezgan esat devuši citīm izbaiļu un moku.
— Pagriez vie', jaunskungs, muguru šurp, ās tā mikšī- nām vie apķeršu, lai daudz nežņaudz. Edz, edz, tā, tā, — otrs meklētājs runāja, siedams Antonam ar melno virvi rokas uz muguras.
— Ak Kungs Dievs! Vai nu viņam rokas tā jāsien kā kādam slepkavam? — Augura māte nokunkstēja gultā, acis plaukstam aizsegusi.
— Nākā, māt, jāsien vien. Edz, kad laiž tik ļekas vaļā tapat kā šorīt tas viens, ko tad darīsi, būdams bez labas šautenes? Paskriet navāri tā kā viņš. Man, vei, tukšmaņos tā kā ar īkšiem … — Runātājs taisījās virzīties drusku uz gultas pusi, bet Ede aizsteidzās viņam priekšā, sacīdama:
_— Vai nu kā traks, iesi grūst ar dūri Augura mātei arī sānos tāpat kā man? Par tukšmaņiem jau sāk muldēt.
— Pašam jau man jāzina, kam vāri, kam nevāri grūst. Ak, jā. lesam tad nu, jaunskungs.
Antonam izejot, Augura māte, pussēdu pacēlusies, sauca viņam pakaļ iz sirds dziļumiem:
— Mans nelaimīgais neceja gājējs puikai Sis ir tava gala iesākums. Mana sirds man liecina, ka es tevis vairs neredzēšu.
Rādījās, ka viņa paģībst, un Ede piesteidzās saķert viņas galvu.
16. Jaunavu nozušana, viņu neatrašanās pēc meklēšanas pabeiguma viņu piederīgiem
Jaunavu nozušana, viņu neatrašanās pēc meklēšanas pabeiguma viņu piederīgiem pirmā galā izrādījās kā kāda jocīga un viegla parādība, kura izskaidrosies drīzumā pēc tam, kad veltīgā meklēšana būs pavisam nostājusies. Bet šī cerība nepiepildījās ne par matu, un viņiem sāka pieaugt bažas par meitu neizskaidrojamo nozušanas likteni, vaicājot vienmēr no jauna sev un citiem: kur viņas varēja pazust, un kālab viņām bij jāpazūd? Viņi sāka ik dienas ar nopietnākām rūpēm savstarpēji par to apvaicāties un prātot, bet viss bij un palika pat bez vismazākā panākuma. Vēl lielāku uztraukumu sacēla pēkšņi uznākušais pavēlnieka un apsargu arests, kurš, kā klusām no ziņneša bij sadzirdēts, stāvot cieši sakarā ar jaunavu pazušanu. Viņas taču varējušas kaut kādā ceļā jel kaut kam no saviem tuvējiem paziņot par savu izbēgšanu, ja arī tā nezin cik slēpjama, — jo to jau tad saprastu gan izšķirt, kas izpaužams nav, un tas jau arī nevarot būt viņām nezināms, cik lielas bēdas un raizes piederīgiem celsies, palikušiem pilnīgā nezināšanā par viņām.