Vislielākās bēdas par savu meitu sajuta īdas vecāki, īpaši vēl māte, jo tai dzīves mazturībā viņas meita bij ne tik vienīgais bērns, bet arī visa manta pasaulē, viss glabājamais dārgums. Tāpēc viņa arī par neko citu nerunāja un nedomāja kā par savu Idiņu vien. Gandrīz ikkatru rītu viņa stāstīja vīram — īdas tēvam, kādu sapni atkal redzējusi uz rīta pusi par Idiņu. Brīžam iznāca 110 sapņiem tāds izzīlējums, ka viņa jau pagalam un dzīvo debesīs pie eņģeļiem. Citā reizē turpretī iznākums bij otrāds — ka ir vēl šaī pasaulē un tiek briesmīgi mocīta, kad nepadodas grēku ļaunumam. Tad, zināms, cēlās vislielākās bēdas un raudas. Vēl kādreiz rādījās tas lielais prieks, ka ir vēl dzīva un uzturas pie labiem ļaudīm. Bet lielāko tiesu gan skaidroja tik briesmu iznākumus un kļuva pati dien' no dienas vairāk uztraucīga un nemierīga.
Vilma saviem vecākiem bij arī gan vienīgais bērns, bet tie, dzīvodami savā plašākā saimniecībā, nevarēja tik ļoti nogrimt bēdās par savu meitu. Sez tam Vilmas māte bij drusku panesīgākas dabas cilvēks, lai arī gan tāpat sirds mirka dzijās bēdās un tēvam līdza.
Drusku citādā sajūtībā atradās Alvīnas vecāki. Tiem bij audzējama vēl otra meita — skolnieces gados un bij pieaudzis dēls, tas pats savādniecīgais Janka. Pie tiem viņu prāts mazliet remdējās, lai gan rūpes un raizes nesa kopā visi par meitas un māsas likteni. Jankam bij uzdots no vecākiem apdomīgi taujāt, vai kur kāds nav manījis Alvīnu - ejam vai esam noslēpušos, bet gan liekot labi vērā, ka tāda meklēšana un varbūt arī atrašana nenāk pavēlniecībai ausīs, jo tad atrašanas un izglābšanas vietā izceltos tikai aplinka nodevība. Janka tad vai nu dzirnavās, vai nedēļas tirgū, vai kādā citā ļaužu pilnā vietā arvien vērīgi apskatījās visapkārt un tad pusbalsī vaicāja vienam otram pazīstamam: — Vai tu kaut kur neesi manījis dzīvojam vai staigājam Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu? — bet allaž veltīgi.
Zīmīgi bij tas, ka, tā taujādams, Janka nekad neminēja papriekšu savas māsas vārda, bet tik Ruķīšu Idu. Dažreiz bij ticis dzirdēts Janku runājam šādu savvalodu:
— Ida pagalam, mana mīļā Ida.
Līdz šim visu vietējību bij nodarbinājis šis pats neatbildamais jautājums par visu triju un īstenībā vēl par visu četru jaunavu likteni, skaitot šām trim līdza arī mīklaino Majas pazušanu, par kuru tāpat nebij nekam nekas zināms. Bet nu tagad šo puslīdz jau pagājušo notikumu vietā stājās un valdīja ziņkārīgos ļaužu prātus pavēlnieka un apsargu apcietināšana, kura liecināja vismaz to, ka jaunavām ir bijusi liela vajadzība glābties no kaut kādām smagām dzīvības briesmām.
Antonu noveda pavēlniecībā sasietām rokām, bet tur viņš atrada priekšā paziņu Gustu Ņurci, kas bij iecelts viņa vietā par pavēlnieku, tāpat draugu, soda tiesas priekšnieku Sideri. Tie bij priecīgi, viņu ieraudzīdami, un lika tūliņ atraisīt saites, tomēr arī stāstīdami, ka pār viņiem esot turpat pavēlniecībā divi augstāki, bet pilnam sveši rīkotāji, kuru varā stāvot viss rīcības spēks, un pavēlēts esot tiem ziņot, līdzko Augura Antons tiekot atvests. Tas arī tika darīts, un abi svešie ienāca drīz kanclejā. Vispirms tie tur Antonam pasludināja pavēlnieku maiņu, lika . viņam, lai atrāda kanclejas darbību pavēlniecības nozīmē un naudu, cik vajadzīgs atrasties kasē, lai var atdot jaunam pavēlniekam. Bet, kā zināms, pēdējo nedēļu laikā
kanclejā nebij darīts tikpat kā nekas un naudas nevarēja atrādīt nekādas, nedz arī dot ziņas, cik viņas vajadzētu būt. Otrs liels un vēl vai bīstamāks jautājums nāca par zināmo jaunavu nenosūtīšanu un par viņu tīšo vai netīšo izbēdzināšanu, kur, kā protams, nekas nebij atbildams citādi kā vien vai ar pilnīgu klusēšanu vai ar tukšīgu stomīšanos, kur tad nāca pasludinājums, ka bijušam pavēlniekam jātiek apcietinātam līdz ar abiem jau apcietinātiem apsargiem, bet trešais, izbēgušais apsargs, meklējams.
Iziedami no kanclejas, augstie, svešie ierēdņi, uz Ņurci zīmēdamies, sacīja, ka Antons Augurs uzskatāms arī par arestantu un turams cieti vērā. Taču Nurcis neturēja vis viņa aiz atslēgām kā pieminētos apsargus, bet guldīja turpat pie sevis vienkopīgā istabā un Augura paša līdzšinīgā gultā, kas tur atradās vēl agrākā stāvoklī un vietā. Turpat gulēja arī Siders.
Bez miega gulēdami, viņi sāka sarunāties par valdības drošību un viņas varbūtējo nedrošību attiecībā uz pretinieku pulkiem, kurus dzirdot pieaugam pa mežiem. Augura Antons, to dzirdēdams, izsacīja bažas, ka tik viņi neuzvarot valdības kara spēkus, bet Nurcis uz to droši atbildēja:
— Mums ir vairāk nekā divdesmit ķīlenieku no bagātniekiem. Tos apšausim vai pa vienam, vai visus kopā, kad tik mums rādīsies kāda3 briesmas tuvumā. Tur ir laikam kādi pieci mācītāji, daži dakteri, viens liels namdaris, trīs tirgotāji jeb spekulanti, vairāki saimnieki, advokāti, muižu pārvaldnieki — un tā tālāk. Tiem visiem, protams, ir iespē- jīgi savieši un draugi, kuri pratīs gādāt, ka mums lai liek mieru, zinādami, ka tik tādā ceļā ķīlenieki glābjami no nāves.
— Kur tad jūs viņus turat? — Antons ievaicājās.
— Mēs salaižam viņus tik savā zvēru dārzā kā daždien zvērus un liekam apsargāt, vairāk nekā, — Nurcis atteica ar prieka pilniem smiekliem par ķīlenieku nelaimi.
— Uzturs viņiem taču vajadzīgs, — Antons, kā valodas gribēdams, piebilda.
— Zvēriem zvēru tiesa. Kas ir gāji3 viņus barot pa mežiem?
— Tur viņi dzīvo savā vaļā, bet, kad liek zvērnīcās, tad jābaro gan, — Augurs turpināja bez nekādām domām.
— Tad tu nu metīsies viņiem par žēlotāju un aizstāvi! Vai zini, ka par šādiem vārdiem vari krist valdības acīs vēl lielākās aizdomās nekā līdz šim? — Nurcis viņam uzbārās pa daļai kā ar dusmām, īsti tāpēc, ka viņam tiek uzrādīta domu nepareizība, tad spēji apgriezās uz sāniem un drīz sāka krākt, būdams agra miega varā, bet Augurs, drusku izbijies, p.alika klusu. Miegs nenāca viņam un Side- ram arī, tālab viņi, nomodā palikdami, pa brīdi sāka pus- klusām sarunāties.
Drīz viņu sarunas nogrozījās no valdību lietām uz ce- renēm — līgavām un vispirms īpaši vēl uz tām pašām trim bēglenēm, kuru dēļ Auguram pašlaik nācās grūti ciest, par kurām, kā daždien par skaistulēm, dzirdējis bij slavu arī Siders, kamēr Augurs par viņām tik nosirdījās, kam Siders piebalsoja, sacīdams:
— Man tās viltnieces pazīstamas gan nav, tikai biju dzirdējis viņas daudzinām, bet, kad nu zinu, cik neuzticamas viņas bijušas un ar kādu blēdību no šejienes nozudušas, tad man arī par viņām-tikai dusmas, lai cik skaistas viņas būdamas. Protams, ka tiem cilvēkiem taisnība, kuri domājot viņas esam aizbēgušas pie valdības pretiniekiem un slēpjas nu pa mežiem. Gan jau ar laiku nāks viņu gods visiem zināms, kad tagadējos dumpiniekus vispāri uzvarēs un ar varu pavisam izdeldēs. Bet viņām kā spožs pretstats stādāma otrā pusē Jetes jaunkundze, kura kā nāves sprieduma izpildītāja ir nepanākama un šaī ziņā it īpaši kļuvusi pavisam slavena, apšaudama dažām reizēm pat viena pati veselām rindām bagātniekus, kad citām šis goda darbs jau apriebies, tālab viņu aicina un ved apkārt uz visām soda tiesām kā brīrtumriieci, jo ikkurš viņas šāviens nāvīgs. Par to tad valdība viņai jau tagad ir dāvinājusi ar zeltu izrakstītu cepurīti, iecēlusi viņu par partijas goda biedreni un devusi viņai vienīgai tiesību saukties p;ar skaistgalvīti. Bet vēlāk, protams, viņa tiks atzīta, cik augsti vien iespējams. Viņai piešķirs laikam ne vien Plīņus, bet varbūt pat kādu veselu muižu, ko pati izvēlēsies. Mēs no sava soda tiesas sastāva gribam dāvināt viņai to zelta pulksteņu līdz ar gara apmēra zelta vazīšiem, kas viss … ak, Jā — atrodas tavā glabāšanā. Nu labi gan, ka man ienāca vēl pie laika prātā vaicāt: saki — vai esi izņēmis no naudas skapja pirms viņa atdošanas Nurcim tikpat to pieminēto pulksteņu, kā arī manu zelta naudu, ka nepaliek iekšā, un tad vēlāk var nākties ļoti grūt' dabūt visu laukā?