Kad Antons kavējās kaut kādu atbildi dot, tad Siders skaidroja vēl tālāk:
— Sis pulkstens man ienāca no kāda notiesājamā spekulanta sievas. Ar to viņa papildīja sava vīra izpirkšanas maksu, kas nebij vēl pilnīga, un tā tad šis skaistais un vērtīgais daikts tika man par īpašumu. Mani tiesas biedri maksās ikkurš man savu daļu zelta naudā, un es savu daļu piecietīšu. Tā tad mums tiks, ar ko iepriecināt un pagodināt dižano Jetes jaunkundzi. Iedots viņai jau ir zelta gredzens ar rubīna akmeni, dabūts līdza no tās pašas spekulanta sievas. Es sāku to gan valkāt pats, bet Jetes jaunkundze bij ieraudzījusi un vēlējās sev.
Antonam joprojām klusējot, Siders runāja vēclass="underline"
— Tavā ziņā līdz ar to pulksteņu atrodas viss manas godīgas peļņīnas atlikums, ar kuru drīzumā došos uz ārzemēm studēt, pievienojot šim krājumiņam vēl to, ko dabūšu no biedriem par pulksteņu. Bet nu saki jel reiz, kur tagad šās mantas atrodas, vai vēl skapī vai citur. Man prāts metas nemierīgs!
Sis neatlaidīgais jautājums Antonam uznāca pavisam negaidīts, un viņš atbildes ziņā pilnīgi apmulsa, sajuzdamies it kā iespiests dziļi šaurā kaktā, no kura ārā netiek bez skaidra vārda. Bet kur lai to uz reizes dabū? Viņam bij pat jau aizmirsusies glabājamās naudas un pulksteņa lieta, jo viņš vientiesīgi domāja, ka tur atbildība nekāda jādod nebūs un viss paliks, kā bijis, — nauda izmaksāta jaunavām algās, un pulkstens atdots žīdam lielā pīpoša- nas kaislībā par simts niecīgiem papirosiem, kad visas tirgotavas bij izpostītas un nekur nekā nevarēja dabūt, ja tik vienīgi mazliet no kādām žīdu nastām. Viņš tālab gribēja tikt vaļā ar nenoteiktu atbildi, garlaicīgi izsacīdams tik to:
— Skapī jau vairs nav.
— Bet kur tad? Ja esi ieracis zemē, tad pulkstens pagalam.
— Zemē arī nav.
— Un kur tad īsti ir?
— Jumtā, — nāca vilcenīga atbilde.
— Nu tad zini rītā pirms aizbraukšanas dabūt rokā un man atdot.
— Tas nebūs iespējams.
— Kādēļ nebūs?
— Tādēļ, ka tālu ir.
— Tālu? — Siders, neticīgi jautājams, izsaucās. — Kur tad tas tālums?
— Ezermuižiņas rijas augšā.
— Nu, Ezermuižiņu arī var vēl izskriet, kad agri pieceļas.
— Bez atļaujas vairs nedrīkst, — Augurs izvairīdamies lēnām runāja. — Ja arī atjautu, tad sūtītu vecos apsargus līdza un tie bāztu savus sarkanos degunus ar ziņkārību vai pat salmos iekšā, gribēdami zināt, ko tur izņem, un gaidītu savas lielas dajas kurš. Tad arī rijas augšas atslēgas papriekš vajadzētu meklēt no tēvmātes, jo, lopbarību glabādama, viņa slēdz visas telpas cieti. Viņai tad manis dēļ celtos atkal lielas bēdas no jauna, domājot, ka nezin ka3 viss ar mani tiks darīts. Lai nu paliek, kamēr nākšu atpakaļ.
— Kas zina, kā būs iar tavu atpakaļnākšanu, vai drīzumā un kad pavisam tiksi? Un tad vēl jāvaicā, cik tavos vārdos vispāri patiesības. Tā kā neticami vien viss izklausās.
— Es jau varētu, ja gribi, vai dievvārdu nominēt.
— Arī par tavu dievvārdu daudz nedodu. Kam pašam nav vairs Dieva, tam viņa vārds arī nekā nenozīmē. Dievvārda minēšanas solījums ir atlicis tev vēl no vientiesīgās bērnības, kad Dievam ticējām un viņa vārdu turējām par svētu; bet tagad viss nieki.
Augurs tam pretī vairs nekā nesacīja un palika vispāri kluss. Vai nu viņš tikai izlikās par iemiegošu tādēļ, ka nevarēja vairs tālāk un ilgāk mānīties un melot, vai ari patiesi viņam uznāca miegs, tas Sideram palika nezināms. Tik viņš pats gan vēl labi ilgi nedabūja iemigt, bēdādamies par savu laikam zudušo naudu un pulksteņu, kura Jete nedabūs.
Rītā Siders neturējās pret Auguru vairs kā draugs, bet kā augstāks ierēdnis pret arestantu, ko nomanot Augu- ram sāka celties bažas un bailes, ka pie soda tiesas viņam ne tikai nebūšot neviena draudzīga aizstāvja, bet tāda vietā nu stāšoties pat varbūt vēl apsūdzības pabalstītājs. Tomēr darīt taī lietā pašreiz nevarēja vairs nekā un arestanta liktens jāņem bij par labu.
Sastādījās gara braucēju rinda laikam ar sešiem aizjūgiem un veco apsargu pavadībā. Papriekšu brauca abi svešie augstākie ierēdņi, pēc tam citi bez noteiktas kārtas, tikai pēdējos ratos Tuluks ar Stērģenieku it kā visas braucēju rindas uzlūkošanas labad.
Braukšana par dienu gāja bez kavēkļiem, bet, krēslai metoties, kad nācās braukt caur lielāku mežu, piepeši atgadījās kaut kas negaidīts, pat neiedomāts. Zirgiem soļos ejot, atskanēja no visām pusēm saucieni;
— Rokas augšā! Ieročus nost! Nepaklausītāji uz pēdām tiks nošauti. Visiem tūliņ jāapstājas!
Kurp vien apsauktiem acis vērās, tur visapkārt snaicīfās pretī izstieptu šauteņu stobri. Visi braucēji sacēla rokas., un viņu ielencēji, vienmērīgi tuvodamies, vispusīgi savilka kopā šaurāk un šaurāk savu ielenkšanas aprindu, kamēr beidzot braucējus ieslēdza kā cieši savilktā gredzenā — virs pie vīra un šautenes vienmēr uz priekšu šaušanas gatavībā pret braucējiem, vērojot jo cieši, vai kāds 110 tiem nemēģinās meklēt ieroču, kurš tad tiktu nošauts bez žēlas tības. Ielencējiem bij visiem kara šautenes, bet apģērbi kādi kuram, tikai pazīšanas zīmes gan visiem vienādas pie svārku apkaklēm un citādā krāsā nekā pašreiz vēl valdo šās valdības kareivjiem, kas bij liecība, ka šie ir viņu pre tinieki. Kad ielenktie joprojām paklausīgi turēja rokas uz augšu, tad no ielencējiem daži atšķīrās viņus pārmeklēt vai kādam nav ieroči klāt, šaujamie, duramie vai cērtamie, kas tiem vispirms atņemami. Atrada tikai abiem priekšējā pajūga sēdētājiem revolverus un Stērģeniekam tik izskata labad līdza nesamu vecu, tukšu kramenīcu. Dažiem citiem atradās vienīgi kabatu naži klāt, kurus arī gan noņēma
Pēc šāda drošības nokārtojuma visiem gūstekņiem aiz sēja rūpīgi acis un ikvienu no viņiem kāds kareivs ņēma aiz rokas, vadīja šurp turp ap aizjūgu rindu uz vienu, otru pusi, laikam lai viņiem noslēptu to, uz kuru pusi beidzot tiek iegriezties mežā. Aizjūgus citi nobrauca gabaliņu no ce|a un palika pie tiem par apsargātājiem.
Iešana bij ilga un grūta, īpaši gūstekņiem, staigājo: aizsietām acīm, — bieži viņiem saknēs aizmetās kājas, zari ķērās aiz galvām un krūmi spraudās starp kājām.
— Kas, valns, jitī tāda par elnes modi, kur muni stiepj kā kādu līlu blēdi, kad acis cīši? Vui as kādam kū nūza- dzis? — Stērģenieks uzstāja savam vadītājam. Tas pasmējās un sacīja:
— Tagad jāved visādi, bet, kuri atrodas par nevainoja mlem, tos atlaiž.
Remps, grūti elšādams un bieži klupdams, tuntuļoja līdza savam vadītājam, cenzdamies, cik vien iespējams, nenokavēt savu zināmo tukšmaņu tenku stāstīšanas. Būtu vēlējies gan grūst ar īkšķi arī kareivam sānos, bet ar to roku nevarēja, pie kuras kareivs viņu vadīja, un otrā pusē neviena nebij, kam grūst.
Tulukam viņa lepnās bakinas bij saspiestas ar acu aizsienamo drānu, un viņš nedabūja cēluma ziņā to izburzīt, lai gan vairāk reizēm lūkoja, bet nekad neatrada vaļā un tad arvienu tik nosirdījās, ka «goda vīrim» ar «tādim darbim» darot kaunu, taisīdami par «neredzlgim, lei».