— Tas no cilvēku prāta nav sagaidāms, — Laķis atteica, — jo, ja arī viens otrs atturētos, tad ar to pavieglinātu tik citiem sevmīlības nolūkus, jo visi nekad neatteiksies, kad vairāki būs, un neņemta nekas nepaliks ir tad; kad atliktos kaut jel viens vienīgs ņēmējs un kad būs vien ko ņemt. Starpība tad būtu tik tāda, ka tam vienam tiktu rokā viss un bez it nekādām grūtībām.
— Nevajadzētu jel pašiem līdzmājiniekiem būt par iekārotājiem, — saimniece žēlojās. — Jūs esat pie mums kā piedzīvotāji pieņemti un tiekat paturēti kā aiz žēlastības, bet nu sniedzaties paši pēc mūsu pajumta — pēc sava tuvāka nama.
— Līdzmājinieku sniegšanās var būt dažāda, — Laķis atbildēja, — gan tāda, kura jums vairāk par ļaunu, gan arī tāda, kura vēl dažā reize par labu, kas jāsaka tādā ziņā īpaši par šiem manā aizgādībā esošiem bāra bērniem. Jo, ja tiem vien piešķirtu Plīņu māju, tad jūs laukā kustināti netiktu nezin vai cik ilgi, kad tik būtu viņiem paspārne un kāda nebūt palīdzība pie iztikas un apģērba vispāri. Bet pavisam otrādi gan var iznākt tad, ja īpašuma tiesībās tiek cits cilvēks no tagadējās jūsu līdzmājiniecības. Tad grozīsies piepēši viss un pilnīgi, ka nepaliks no veca vairs nekas iekšā.
— To jau es arī gan saprotu, — saimniece sacīja nopūzdamās.
— Un tad, kas zīmētos uz tiem zināmiem baušļa vārdiem par tuvākā namu, ko jūs pieminējāt, — Laķis runāja
tāļāk, — tad jums uz tiem ari šoreiz nav spējams atsaukties. Vispirms jūs jau zinājāt, ka muižas cietsirdība pret tiem nabaga bērniem bij briesmīga. Lai gan viņu nomirušie vecāki pāri par divdesmit gadiem ar grūtībām, bet kārtīgi bij maksājuši augsto nomu, tad tomēr par pēdējo gadu piedzina to ar visvisādām pieprasībām, kā ceļu naudām, pagaidu procentēm un zīmoga nodokļiem. Pārdota bij arī pašu nomirēju gulta, un nabaga bērni atstāti vēsas, tukšas istabas kaktā uz maisiņa kā kucēnu pāra. Viens gan jau tekatnīts, otrs īsts klēpja bērniņš. Lielākais klusām raud, maziņais sauc: «Memma, memma!» Ko nu darīsi? Par laimi, kā jau zināt, vēl bij vecā Krepīna krustmāte dzīva. Atdodu par maksu tai; lai kopj jel tik ilgi, kamēr bez sieviešu kopšanas jau varēs iztikt. Bet ar ko nu uzturēt, ar ko ģērbt? Par laimi, man vecās valdības laika vēl nāca drusku pensija par ilgo kalpojumu un Jura krustu un kaut kas bij paglābies no pašu mātes drēbēm, ko pāršūdināt. Tad nu varēju kaut kā izvilkt cauri, pelnīdams un gādādams vienumēr par visu. Jūs ienācāt še dzīvot nākamā Jurģī pēc pārmaiņas. Bet, ja gribam runāt ar jūsu vārdiem uz baušļa pamata, ka nav jāiekāro otra nams, tad jums nebij vis nākams tolaik Plīņos iekšā, lai bāru tiesa ņem un izvada māju līdz bērnu pilngadībai, ka vieta paliek viņiem, lai arī būdama nomas māja. Bet jūs tomēr neatrāvāties un nācāt vien. Tiesa arī nedarīja vairāk nekā, tik iecēla mani, nabagu, par aizbildni, atstādama bērnus pilnīgi tik manā gādībā. Tagad nu patiesībā, attiecoties uz to bērnu tiesībām Plīņu mājas lietā, nav nekas cits kā vien cenšanās atdabūt viņiem netaisni noņemto viņu namu. Jūs gan varētu sacīt to pašu, ko es sacīju pirmāk, ka nācēju netrūktu arī bez jums; bet tad vismaz jums nav tiesības aizrādīt uz bausli, kad paši esat nākuši bērnu mājā.
Brītiņu pēc tam klusējis, Laķis vēl paskaidroja, sacīdams: — Nedomājat, mīļā saimniece, ka man uz jums ļauns prāts. Es ar pateicību atzīstu un pieminu arī to, ka jūs šad un tad man snieguši arī savu palīdzību pie šo bērnu audzināšanas, ko esmu licis pie sirds arī pašiem bērniem, lai neaizmirst jūsu laipnības, bet gadījums nu tik ir tāds, ko nevaru laist pār galvu, ka jāvēro bērnu tiesības.
— Tiesa jau gan jums arī, vecais krusttēv, — saimniece sacīja. — Bet kur lai mēs paliekam, kad no šejienes jāaiziet?
— Dalīs taču lielo Bungžu muižu un pusmuižas, kur zemes pietiks daudziem, — Laķis aizrādīja.
— Bet vai prasītāju nebūs vairāk kā zemes gabalu? — saimniece šaubīdamās vaicāja, vai Ikkurš meklēs sev labāko, un ēkas vajadzēs celt pašiem. Cik būs to kas to iespēs? Mēs, šitādi nespējnieki, jau nu gan nē.-Kas zin kā varēs dzīvot un kur?
Iekam vēl Laķis paspēja ko tāļāk runāt, ārdurvs atvērās un ienāca cēla auguma sieviete, garā, pelēkā mētelī tērpusies un ar baltu lakatiņu ap galvu, kuram pa apakšu spīdēja skaista baltuma mati un šķipsniņa izspraudās gar vaigiem pat uz āru. Vecums viņai rādījās esot liels, bet jaunības skaistums nebij vēl pasteidzies pilnīgi nozust no seja. Roku sniegdama, viņa sasveicinājās ar Laķi un saimnieci un tad apsēdās Laķa pasniegtā krēslā.
Saimniece iesāka pirmā runāt, sacīdama, zīmējot uz savu auklējamo bērnu: — Tev, Augura māt, šitās rūpes ir jau sen pabeigtas, bet man viņas pašlaik pilnākā spēkā, ur jādara divi darbi: gan jāauklē, gan jāada vai jāvērpj.
— Nekāda prieka, nekādas laimes par to, — ienācēja atsaucās. Labāk, lai spiež mazs klēpi nekā liels sirdi! Bēdas vien,
— Tev jau viens pats vien ir un vēl otrā paaudzē. Vai tas daudz var nospiest? — Laķis ievaicājās.
—. Viens pats, kas nesams smagi, nospiež daudz dziļāk nekā vairāki, kas nesami viegli;bet man jau nupat tā ir, — viņa atbildēja. — Lai gan otrā paaudzē un dēla dēls, bet arī kā bārens pašas izauklēts vien ir.
Tev jau viņš, Augura māt, diezgan tāļu skolots, — sāimniece turpināja.
— Skolots ir, bet labs nekas nav panākts, — Augura māte sacīja ar smagu sirdi.
— Viņš jau pats par sevi ar stāstot lielas lietas, ko dzirdu no tās pašas Jetes jaunkundzes, tā saimniece vēl.
— Es jau nu viņa meliem un lielībai ne vārda neticu, — Augura māte atsaucās ar nepatiku. — šim nu visi šā gudrības pēc par apskaudējiem — gan skolotāji, gan pat direktors un nezin kas vēl. Bet tai vietā tad piezīdies visādu palaidnības mācību — muļķi visi esot, kas strādājot kaut kādu darbu. Bet nu nezin kas šim to gatavo dos, klāt vēl papirosus un alus pudeles? Muld pat par tādām pasakainām gudrībām, ka visu uzturu varēšot dabūt tikai ar kādas tur podziņas paspiešanu kādam nieka rīciņam, ķo varēšot nēsāt pat vestes kabatā. Smiekli nāk klausoties, bet runā no patiesības. Aā! Tā laba ziņa, īpaši priekš jums, sievietēm,— Laķis pazobojās, — Tad ar podziņas paspiešanu, protams, būs panākams daudz kas vairāk un beidzot viss. Tad paredzams, ka visām jūsu bēdām, ciešanām un mokām par bērniem arī beigas. Meitenēm rādīties tad vajadzīgs vairs nebūs. Un, kad puiku kam vajadzēs, tad piespiedīs tik podziņu — un spirgts tekatnis tūliņ izlēks laukā. Tad nekam nekad arī nebūs sirdssāpju kā par vardulēniem, lai iet, kādu ceļu iedami.
Abas sievietes pasmējās, un saimniece pa brītiņu uzsāka runāt no jauna.
-Ko nu ko nu! viņa izsaucās— Tai pašai sievietei visas bērnu nešanas, kopšanas un audzēšanas grūtības bijušas un arī paliks neatvēlamas. Lai cik ļoti esi nogurusi, nobridusies, ka tikko spēj pakrist uz cisām, bet jādzird no bērna ikkatra iekunkstēšanās. Pašai miegā esot, jau kāja vien zina kustināt šūpuli. Bet puisiets nezina no tā nekā — guļ kā bluķis, krākdams vien,
— Puisiets, ko nu puisiets, tas zina, ja tikai… tikai… — Tā Augura māte iesāka runāt, bet spruka pati smieties un neizrunāja nekā. Tad; gribēdama valodu griezt atpakaļ uz pirmajo sarunu, uzsāka: — Bet es jau gribēju dabūt zināt kaut ko par to pašu manu palaidņa puiku. No vakardienas izrīkojuma nav vēl tiemaz mājā. Dzird, ka esot beigās paši snīdušies vai pat sakāvušies, kad izrīkojums izjucis. Meitu pulka priekšlaiku aizgājusi, un palikusi visiem tik Jetes jaunkundze. Tad sākuši savstarpīgi apvainoties un neganti sanīdušies. Rādās, ka tie stāstītāji ne- man visa izsacīt, ko zina, un no tā var saprast, ka manam nebēdniekam būs kritusi nelabākā loma. No stāstījumiem var noprast tik daudz, ka Jetes jaunkundzes dēļ citas meitas aizbēgušas un mans puika ir bijis Jetes jaunkundzes aizvedējs. Par to tad vaina ir griezta uz viņu, tā var domāt. Es gribēju ar Jetes jaunkundzi tikties, varbūt no viņas kaut ko dzirdētu. Vai ir mājā? — Ar šo jautājumu Augura māte griezās pie saimnieces.