Pēdīgi viss garais gājiens nokļuva aizvējīgā klajumiņā starp lieliem skuju kokiem, kur zem lielas, kuplas egles sēdēja, kā rādījās, kara tiesa un sagaidīja tiesājamos, bet tie no tā visa nekā nedabūja redzēt, jo acis viņiem palika aizsietas ari tur.
Vispirmos izprašņāja šķūtniekus, kuriem drīzumā pasludināja, ka tie brīvi,tik vien jāgaida aizvešanas atpakaļ pie zirgiem. Tad nāca rinda veciem apsargiem, un tie netika vis tik drīz galā kā šķūtnieki. Viņus iztincināja dziļi un sīki par mācītāja necienīgo aizvešanu, kā viss tas darīts un kas to rīkojis. Bet tad izsacīja viņiem arī godu, ka nebij ļāvušies nopirkties uz netaisnu liecību pret mācītāju, un pasludināja, ka tikšot atlaisti brīvā.
Abi jaunie apsargi, Svikuls ar Ceru, dzirdēdami vecos viegli attaisnojam un apsolām viņiem brīvību, cerēja sagaidīt tādu pašu laimi arī sev, bet visai pievīlās. Tiesa sāka viņus izpratināt par dažām blēdībām un netaisnībām, kuras viņiem nebij aizbildināmas, nedz arī spējams taisnoties. Tā starp citu nāca vaicājums, kāda dalība viņiem bijusi pie Lates Murines aplaupīšanas mēģinājuma un pie dažām citām nekrietnībām, kuras visas viņi vēla gan vienīgi uz izbēgušo Ķimuru, sacīdami, ka viņš visur stājies patvaļīgi it kā par viņu priekšnieku un darījis, kā kurā vietā iegribējis, kas arī gan tika savā ziņā atzīts par patiesību. Viņi aizrādīja, ka esot Steņģus pasargājuši no izlikšanas vismaz ziemas laikā, kur tika atbildēts, ka tas darīts gan, bet arī tik tālab, lai Ķimuram neizdotos dabūt Steņģu pusi no Ezermuižiņas priekš sevis vien. Turpretī esot vismaz klusējuši, kad Ķimurs bez bēdas laupījis istablietas, lai gan pašiem bijis jāstrādā kanclejā. Tad neaizbildināmi apvainoti viņi tika visvairāk tomēr gan par prieka pilno godīgā un teicamā skolotāja gūstīšanu un apsmiek- līgo viņa vešanu, kur nekas nevarēja tikt noliegts, nedz atspēkots vai aizbildināts. Tāpēc tad viņiem nāca pasludinājums, ka spriedums tiek atlikts, bet vaļā laisti netiks nekatrs. Sis nolēmums viņus šausmīgi uztrauca.
Pēc tam tiesas vaicājumi griezās uz Augura Antonu kā bijušo pagastvaldes priekšnieku un visu politisko uzdevumu rīkotāju savā pagastā. Viņu vainoja par nekrietnībām mācītāja apcietināšanā un aizsūtīšanā, tāpat skolotāja tvarstīšanā un visā viņa nāves lietā, bet visvairāk par cenšanos pierunāt visus trīs šos pašus vecos apsargus un Steņģi līdz ar sievu pie netaisnas liecības, uz ko Antons aizbildinādamies norādīja, ka tas viss bijis pavēlēts no augstākas valdības.
— Jā, bet kādu noziedzību dēļ tika abi šie vīri vajāti? — nāca jautājums no tiesas puses.
— Nezinu, — Antons atbildēja no smagas sirds.
— Tad vainu tu viņiem nezināji, bet, protams, to zināji gan, ka viņi abi savos darbos katrs bij godīgi, uzticīgi un labsirdīgi cilvēki, pildīdami saprātīgi un apzinīgi pienākumus, būdami turklāt tavs paša skolotājs un mācītājs. To taču būsi zinājis?
— To zināju gan, — atskanēja nospiestas sajūtas atbilde.
— Bet kas tad īpaši bij vēlētājs augstākas valdības vārdā?
— Soda tiesas priekšnieks Siders, — Augurs izsacīja kā bez īsta apdoma, un līdzās stāvētājs Siders iegrūda viņam par to ar dūri sānos.
Tagad tiesas priekšnieks uz reizes griezās pie Sidera šiem vārdiem:
— Jā, jā, Siders ir tavs īstais vārds, tu, bezvainīgās asinīs slīkstošais, briesmīgais jiaunekli, kas arī mums zināms, lai gan tu, kā visi citi asinainās valdības dalībnieki, esi mēģinājis slēpties aiz pieņemta vārda, saukdamies par Rolstu, kas arī jau ir liecība, ka tu apzinājies esi sava stāvokļa ļaunumu. Bet neglābs tevis nekāda slēpšanās aiz lieka vārda. Sodība, šausmīga sodība zina un pazīst tavas pēdas. Viņa ir tevi jau panākusi, pašam vēl pavisam nedomājot un nenojaušot. Jūs abi ar Augura Antonu tiekat paturēti kā noziedzīgi gūstekņi, par kuriem nāks īpaši, bet, protams, gan nevienādi spriedumk
Pēc šiem vārdiem abus izbailēs drebošos jauniešus aizveda kareivji dziļāk iekš meža, un priekšā veda tos divus svešos .augstākos pavēlniekus, kas arī savā ziņā bij uzskatāmi bezmaz par jaunekļiem. Bet pašā taī brīdī atskanēja no tāluma, laikam ārpus meža, pēc norunas pazīstamie zīmes devēji šāvieni no priekšējo apsargu vietām, ka uzbrukums klāt. Tūliņ ugunis apdzisa un sacēlās vispārējs uztraukuma apjukums, lai arī pavēles skanēja uz kārtību un nepārsteigtu, bet apdomīgu rīcību. Aiz uguns gaismas aptrūkuma cits cita vairs nesaredzēja. Apcietinātie paguva tumsā nozust, un attaisnotie, visi drīz acis atraisījuši, steidzās atrast savus aizjūgus un doties atpakaļ, nomanīdami, ka uzbrukuma briesmas nāk no otras puses.
Augurs ar Sideri bēgdami nepalika vis kopā, bet laikam nejauši meža tumšumā izšķīrās un toreiz vairs nesatikās. Augurs no maldinājuma, kad vadāts tika aizsietām acīm, atradās tādā apmulsumā, ka nesajēdza pavisam, uz kūru pusi griezties. Un, kad viens pats, uz laimes iedams, gaismai austot, tika malā ļoti sabradājies un koku zariem saplosītām drēbēm, tad atradās pavisam svešā, purvainā apvidū, kur nebij nekādu māju. Viņš gāja vien brizdubriz- dams līdz saredzamam otram mežam, kur atrada gan kādu nepazīstamu lielceļu, bet nezināja, vai pa viņu iet un uz kuru pusi, tālab palika gaidot, tiekam kāds nāk vai brauc. Sagaidīja arī gan vienu otru un vaicāja ikkatram, uz kuru pusi viņa pagasts, bet dažs nezināja nekā stāstīt, cits uzlūkoja viņu ar bailēm, kamēr taču beidzot kāds paskaidroja, uz kuru pusi ejams. Bada nomocīts, pie vairākām ceļa jūtīin šaubīgi gaidīdams, pa reizei arī dažu gabalu nepareizi noiedams, tikko šur tur ne no jauna apcietināts un līdz nāvei noguris, viņš nākamu nakti taču laimīgi nokļuva Ezermuižiņā un rijas pielievenī ielīda salmos gulēt.
Rītā zināmā Augura mātes kalpone Ede, iedama uz rijas pielieveni pēc salmiem, ko kaisīt kūti, izbijās, ieraudzī- .dama salmos gulētāju, un pirmā brīdī šķita to esam kādu svešnieku — bēgli vai blēdi, bet, tuvāk apskatījusies, izsaucās, rokas sasizdama:
— Vai jaunskungs? Nudien jaunskungs! Kāds sabridies un nodriskājies! Ko lai nu daru, vai tēvmātei ko saku vai nē? Ja es sacīšu, tad viņa nāks skatīties, redzēs viņu tādu postā nogājušu un raudās. Bet, ja nesacīšu un vēlāk viņa dabūs zināt, ka jaunskungs še bijis un varbūt vairs nav, tad raudās vēl vairāk, tāpēc labāk iešu un sacīšu, lai ari zinu, ka viņa no bēdām gulēs atkal dažas dienas nevesela.
Un tā viss ari patiesi notika, kā Ede no piedzīvojumiem paredzēja. Augura māte drīz atnāca, noskatījās sērīgi uz gulošo un dziļi nomigušo dēla dēlu, apraudājās un runāja pie sevis:
— Nelaimīgais nabaga puika! Redzamas skaidri jau pie tevis tekuļa un bēguļa zīmes. Lai tavi vajātāji kur un kas būdami, bet droši vien ticams, ka tavas pēdas tie visur sadzīs. Nemodināšu. Jādomā, ka tikai miegā tu esi vēl laimīgs.
Pēc tam, smagi nopūtusies, viņa gāja atpakaļ uz dzīvokli, kur nogulās gultā, sajuzdamās nevesela un nevēlē- dāmās Antona pavisam redzēt, jo palīdzēt viņam tikpat nekā nevarot un viņa nelaimīgais izskats ceļot tikai lielākus sirdēstus ar galvas sāpēm.' Edei viņa lika Antonu paēdināt, kad pieceļoties, un vēlējās pati_ palikt netraucēta, jo, ja izdošoties iemigt, tad varbūt grūtumi stāšoties.
Ap pusdienas laiku Antons pamodās un, krietni nodru- dzējis, ieradās istabā uz mūriņa. sildīties, jo laiks bij pavēss. Viss viņa izskats liecināja par nedrošības un baiļu pilnu sirdi. Ede pagādāja viņam nomazgāties, sasukāties un notīrīt salmus un visādus gružus no drēbēm. Tad pagādāja ēst, kur nomanīt varēja lielu izsalkumu.