Pēc ēšanas viņš vaicāja Edei, vai neesot mājā papirosi vai cigāri. Ede pasmējās un sacīja:
— Jums jau sen zināms, ka še neviena pīpotāja nav bez jums pašiem.
— Nu tad aizdodat man naudu, ko nopirkt.
— Kur lai es naudu ņemu šādos tukšību un trūcību laikos un tad vēl priekš jūsu pīpošanas?
Tad viņš Edei sacīja, lai palūdzot tēvmātei, uz ko Ede atbildēja ar cietīgu noteiktību-
— Tēvmāte jau tagad jūsu dēļ ir nevesela. Viņai vajadzīgs iemigt. Un jums jau zināms, cik ļoti viņa ienīd jūsu pīpošanas palaidnību.
— Vai pīpošana kāda palaidnība? Tad jau ēšanu ari lai sauc par palaidnību. Man dažbrīd ēšana nav tādā svarā kā gan pīpošana.
— Ēšanas trūkuma dēļ jānomirst badā, bet pīpošanas trūkuma dēļ neviens nav nomiris. Kas cietumniekiem dod tos papirosus vai cigārus, bet dzīvi visi kā vilki.
— Vai tu mani līdzini ar cietumniekiem?
— Kas zina, kā var gadīties arī jums, jo par jums, jaunskungs, iet dažādas valodas. īpaši tēvmāte jums nekā laba neparedz. Labāk tad pie laika sākat atradināties.
Viņiem tā sarunājoties, pašlaik atvērās durvs un ienāca Siders tikpat nemierīgā, iztraucētā un nekārtīgā izskatā, kādā pirmāk parādījās Antons. Gandrīz bez nekādas labdienas viņš piesteidzās pie uztraukumā drusku apmulsušā Antona, ņēma viņu pie rokas un vilka sev līdza ārā, bet Antons, kā rādījās, negribēja vis iet. Ede, redzēdama esam sevi lieku, izgāja laukā pie saviem darbiem. Istabā nu palika Antons divatā ar savu, Edei nepazīstamo, ciemiņu. Siders, nevaldāma uztraukuma pilns, uzstāja Antonam tūliņ un ar lielāko nepacietību nākt steidzīgi un kāpt rijas augšā, lai šis atdabūjot savu pienācību.
— Tu, izpauzdams manu īsto vārdu, — tā viņš sirdīgi runāja, — esi iegrūdis mani vislielākās dzīvības briesmās. Citas glābšanās man tagad nav kā tikšana robežai pāri uz rītiem; bet bez it nekā nevar nekur aizkļūt. Man bezgala jāsteidzas, jo mūsu meklētājiem šī vieta zināma vislabāk un stāvēs visvairāk aizdomās, ka še es visdrīzāk pie tevis varu būt atrodams. Nāc, nāc, nekavējies!
Kad Antons vēl tūļīgi vilcinājās, kā neizpratnē būdams, ko īsti darīt, ar kādiem vārdiem un iemesliem raisīties vaļā no atbildības, tad Siders ķēra atkal viņu aiz rokas un rāva pat ar spēku sev pakaļ laukā, un Antons gāja līdza bez nekādas pašapziņas, tikai tādā nozīmē, ka jāiet'— jāiet.
Rijas augša bij krēslaina, un viņi abi taustīdamies vien virzījās uz priekšu. Siders bīdīja Auguru sev iepriekš kā saprotamo noglabājuma vietas zinātāju, bet Augurs maz kustēja un turējās kā sasalis, un rādījās, ka nemaz nejēdz, kur meklēt, kur apstāties. Kad Siders viņam uzstāja iet un ņemt noglabājumu laukā, cik drīzāk vien var, tad viņš sāka aizbildināties ar vietas neatminēšanu.
— Cik ilgi tu mani kavēsi un mānīsies? Ņem laukā un dod šurp! Man nav vairs laika! — Siders viņam uzkliedza.
— Nudien nevaru dabūt.
— Tu, blēdi, gribi mani tik vilt un krāpt. Manu godīgi sapelnīto naudiņu uz ticības paņēmi glabāšanā un esi laikam izdzīvojis.
Augurs sāka vēl kā neapzinīgi gar kvēpainā jumta iekšpusi grābstīties, bet, kā saprotams, bez nekāda panākuma. Siders kļuva ik brīdi nepacietīgāks un dusmīgāks, sajēgdams, ka viss ir tikai veltīga viltība, tālab viņš uzkliedza Auguram vēlreiz:
— Vai būs vai nebūs? Ja nē, tad tev rādīšu!
— Kur lai es ņemu, kad nevaru atrast?
— Zagli tu! Uzticībā paņēmi glabāt, bet nu negribi atdot. Vismaz dzīva es tevis neatstāšu. — To izkliedzis, Siders grāba Auguru abām rokām ap kaklu un sāka stipri žņaugt. Augurs cīnījās pretī, iekoda Sideram stipri rokā un saskrāpa nagiem viņam seju.
Tā plūkdamies, viņi nejauši bij pievirzījušies uzkāpjamam griestu caurumam klāt un nokrita pa viņu abi piedarbā, kur, par laimi, apakšā bij liels salmu blāķis, kālab necik nekatrs nesadauzījās, bet Augurs tika gan no žņaugām vaļā.
Liedot viņiem laukā no salmu blāķa, piesteidzās Ede un vēstīja ar izbailēm, ka nākot cilvēku pulks ar šautenēm pār pleciem. Vai tie tik nebūšot kareivji un vai neesot šo abu meklētāji. Bet, ieraudzījusi Sidera asinaino seju, iekliedzās un devās projām, tik vien izsaukdamās:
— Laikam sakāvušies!
Naidnieki abi izskrēja laukā un, ieraudzījuši kareivjus nākam no rietuma puses, steidzās paguzu, paguzu uz austruma pusi, bet taču savā virzienā gan katrs.
Kareivju ierašanās Ezermuižiņā sacēla pirmā brīdī pie turienes iedzīvotājiem lielas izbailes, jo visi šķita nākam briesmu valdības un briesmu tiesas varu, pret kuru nav nedz robežu, nedz aizsardzības. Bet viņu izbailes drīzumā aprima, kad dabūja zināt, ka atnācēji neesot vis tālāku briesmu nesēji, bet gan briesmu nīdētāji un viņu apturētāji, taisnības un mantas aizstāvētāji. Viņi aizrādīja ari uz savām iezīmēm svārku apkakju galos, kas bij citādas — sen dzirdētas uri ar ilgām gaidītās glābšanas krāsas no patvarības briesmām.
Izbaiļu un briesmu vietā sacēlās drīz jautrība un prieks pie visiem mājas ļaudīm. Atnācējus uzskatīja tūliņ par draugiem un saviešiem; steidzās viņus pat pamielot, cik daudz paspēja tā brīža vājā rīcība. Viņi vaicāja, vai še neesot redzēti bijušais pagastvaldes priekšnieks Augura Antons un soda tiesas priekšnieks Siders. Ede paskaidroja viņiem, ka Antons bijis gan un viņam ienācis arī kāds viesis, bet vārda tam viņa nezinot, jo tas viņai bijis svešs. Abi viņi .aizgājuši nezin uz kuru pusi.
Pašlaik, kad kareivji taisījās iet tālāk, piesteidzās Steņ- ģene, stipri aizelsusies, un sāka dedzīgi runāt uz kareivjiem;
— Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņ! Labi gan, labi gan, kad nu tie sen klusām gaidītie glābēji reiz klāt! Pagastnamā būdama, dabūju dzirdēt, ka Ezermuižiņā pašlaik sanākot. Steidzos tad, cik vien spēka, lai vēl aiztvertu un dabūtu kaut ko piekodināt. Tas aizbēgušais apsargs, zaglis un laupītājs Ķimurs, pūlējās visā spēkā mani izēst no Ezer- muižiņas līdz ar manu, vei, žļagano Steņģi. Tas viņam arī izdotos, ja man nenāktu no nezināmas puses aplinku prātīgas pamācības, kā glābjoties izturēties. Pierakstāt jūs tā blēža vārdu un, kur viņu atrodat, ņemat cieti. Viņš gan melos un visādi mānīsies, bet neticat viņam nemaz. Es viņu raušu pie tiesas, tik iegādāšu laikus labās zīmogmarkas .. ^
— Vai nu Jankeļa markas vairs nav labas? — atskanēja jautājums no sanākušiem mājniekiem.
— Es tev došu gan labas Jankeļa markas, — Steņģene atcirta pretī, nemaz neapstādamās stāstīšanā kareivjiem. — Pazīt Ķimuru varat viegli: kreisā vaigā viņam liela rēta. To viņš dabūjis kādā, laikam zādzības, kautiņā, kad ticis notverts, lai gan pats stāsta citādi.
— Ko nu, Dārt, tu uzmācies viņiem tūliņ ar savām sūdzībām? Viņiem savi ceļi, savas steidzamas gaitas,—- Steņ- ģis sacīja starpā. — Kas nu vairs par pagājušām lietām? Labi tik, kad viss garām.
— Sāc vien nu jau atkal zvanīt savas tenkas par ne- tiesāšanosl Tevī klausīdamies, cilvēks var visu mūžu palikt netiesājis. Un kas tā tāda par dzīvi?
Kareivji nosmējās un turpināja savu ceļu taī pašā virzienā, kādā atnākuši, pavadīti priecīgiem novēlējumiem.
17. Iestājās šausmīgs izbaiļu laikmets.
Iestājās šausmīgs izbaiļu laikmets. Sāka izplatīties ziņa pēc ziņas, ka kopmantiešu varas laiks pagalam un viņu karaspēki tiekot spiesti atpakaļ uz rītiem, un tie tad visi bēgšot še cauri. Sās ziņas sāka apstiprināties dien' no dienas vairāk. Arvien biežāk ceļoja cauri visādi, kā rādījās, bēgļi, kuri valdības vārdā ņēma patvaļīgi šķūtniekus kaut kurā mājā. Dažus pajūgus, kas iedošanas dienā bij paši krietnākie, atdabūja pēc ilgāka laika nodzītus līdz bezvērtībai, gandrīz pavisam nederīgus tālākai lietošanai. Citiem turpretī labu zirgu vietā bij iejūgti kaut kādi ādeņi. Dau dziem paši labākie zirgi, kā ņemti un doti, tā arī palika pavisam neatdabūti. Ņēma nost, ko kurš gribēja, arī no iz tikās, ja viņa vēl pavisam kaut kam bij, tāpat drēbes un šādas tādas vieglas, vērtīgas lietas.