Sie priekšējie bēgļi laikam gan bij tādos nemieru laikos pazīstamie laupītāji uz savu roku, bet pēc viņiem tad patiesi nāca lielāki pulki gan ar šķūtniekiem, gan kājām, gan daži arī jāšus. Drošības nebij vairs par nevienu zirgu, ka kāds atliksies nenoņemts, tāpat arī par nekādu mantu, tālab saimnieki steidzās ar zirgiem mežos iekšā, paņemdami līdza, cik iespējams, arī no iztikas un no drēbēm. Briesmu ziņas nāca, ka kopmantieši aiziedami ņemot joprojām ķīleniekus no ievērojamākām ģimenēm, kas gadoties pa ceļam, tālab visi, kuri sajutās, ka varot tikt aizvesti, steidzās mitināties arī pa mežiem, atstādami mājās gandrīz tik vecajos un bērnus. Briesmu bailes bij tik lielas, kādu nejuta nebūt tādā mērā, ienākot pat svešiem karaspēkiem, lai gan ari par tiem iepriekš stāstīja tik šausmu pilnas ziņas. Mierīgs, maigs miegs bij aizbēdzis vai no visiem, ik brīdi gaidot tik jaunus iebrucējus visvisādās vajadzībās. Sevišķi šausmīgas ziņas nāca par agrāk ņemtiem un tagad vēl ņemamiem ķīleniekiem, kurus vedot garā virknē citu aiz cita virvē sasietus.
Pavisam lielas un neapremdējamas bēdas cieta šajās izbaiļu dienās visu četru zināmo nozudušo meitu piederīgie, kuriem nāca prātā visvairāk tādas raizes par viņām, ka, ja vēl pavisam kur esot dzīvas, tad tādā tagadējo briesmu laikā viņas viegli varot iekrist briesmoņu nagos vai arī varot tikt tiem nodotas jeb uzrādītas, kur mitinājās. Visu triju pēdēji nozudušo meitu mātes, to starpā visvairāk brīnum sirsnīgā Ruķīšu īdas māte, mira vai nost aiz neizsakāmām ciešanām. Turpretī par nabaga Maju pilnīgā ziņā pukstēja tik viena vienīga sirds, bet tā pati arī gan bezgala dziļi un sāpīgi. Ik dienas varēja redzēt šo nezināmo meitu tuviniekus bēdu pilniem sejiem staigājam, vērojam un taujājam, vai kur kas nebūs dzirdams, nomanāms vai jel kaut tik vien domājams. Bieži satikās šie smagu skumju nospiestie ciešanu biedri un biedrenes ar savstarpējiem apvaicājumiem, vai kur kas nav vismaz nomanāms, bet vienmēr viss velti kā velti. Taču mājās arī viņi nespēja ilgi rimt. Pa brīdi gāja atkal uz kādu citu pusi; bet tie, kam bij kāds vai kādi, ar ko pārmainīties, sūtīja citu savā vietā ar norādījumiem, kurp lai iet, ko lai vēro, bet vecam krusttēvam nebij neviena, ko parīkot šaī ziņā, nedz kam ko uzticēt. Pats viņš gāja arvien no jauna, būdams bēdu sagrauzts līdz sirds dibenam. Brīžam nesaprazdams, kurp griezties, kā remdēties, gāja aplūkot savu «palaidnēnu» Katrēnu uz Stuģēnīem, kur to atkal pērnajā vietā bij nodevis par ganu. Viņam bij pastāvīgi rūpes arī par pašu Katrēnu, ka neizdara atkal kādu aplamību vai muļķību, tālab ik reizes, kad vien tur rādījās, gāja apvaicāties arī pie saimnieces, vai šaī ziņā nav nomanāma kāda nebēdība, bet arvienu gan dzirdēja apmierinošas atbildes. Un, lai, vairākkārt meitenei veltīgi par māsu vaicādams, bij pārliecinājies, ka viņa nekad nekā šaī lietā nezinās, tomēr nenocietās nevaicājis. Bet, dabūjis atkal atbildi ar parasto «nē», gāja, kā ierasts, skumīgs projām.
Ar bēgošiem koprnantiešiem it ciešus un tuvus sakarus turēja Guduļu Kriša. Kā bij novērots, tad viņš gāja tiem
reti un gaidīja tādās vietās, kur labs ūdens tuvumā un ur tie tālab mīl apmesties, barot zirgus un ieturēt paši brokastis, pusdienu vai vakariņas vai arī palikt pilnīgi par nakti, nostādot plaši apkārt vērotājus. Bet tādām vietām nevajadzēja būt lielu, biezu mežu tuvumā, no kuriem naidnieki varot uzbrukt.
Tā rindu pēc rindas aizvadījis, spiega veidā dažādas vietējības ziņas izstāstījis un, protams, no ikkatras rindas kaut kādu aigu saņēmis, Kriša gaidīja atkal citas rindas. Tālab tad nereti gadījās, ka pat labi atstatu no ce|a un svešniekiem nezināmās vietās tika atrasti daži turīgāka stāvokJa cilvēki un vilkti par ķīleniekiem līdza, bet vēlāk gan par labu naudu atlaisti. Cietēji šo visu pieskaitīja droši Guduļu Krišas nopelniem.
Rādījās, ka Kriša saviem draugiem un domu biedriem neslēpa vis, ko bij dzirdējis no bēdzējiem kopmantiešiem, un tie savukārt stāstīja arī tālāk, lai gan to gribēja darīt klusām, bet beidzot gandrīz vispāri viss tika zināms. Tā starp citu jau dažas dienas iepriekš zināja, ka tad un tad nākšot liels gājiens ar ķīlenieku rindu līdza. Bet, tā kā neesot izredzes, kur viņus ilgāk apcietinātus turēt, tad laikam gan kādā mežā viņus visus apšaušot, jo pretinieki varot tos atsvabināt un tad tiekot visur viss zināms, kā ar viņiem darīts, kas nedrīkstot notikt, tāpēc neviens no tiem nevarot tikt laists vaļā un atstāts pie dzīvības.
Zināms bij ticis caur Guduļu Krišu arī tas, ka aizgājēji — kopmantieši sevišķi bārgi izturēšoties pret tiem, kuri līdz šim bijuši viņiem draudzīgi un stāvējuši pie šiem pat vēl kā ierēdņi vai citu kādu pienākumu pildītāji, dabūdami labus ienākumus, bet nu no viņiem atkrītot un slapstoties kopā' ar savmantiešiem. Tādiem nāves sods būšot nenovēršams, kad tik nākšot kādi rokā. Sī ziņa iztraucēja daudzus, jo tādu nebij mazums, kas vairs negribēja turēties pie kopmantiešiem, kad tik gaiši jau paredzamas viņu valdības beigas. Pie tādiem nu piederēja arī Augura Antons. Viņš slapstījās gan šad tad pa naktīm Ezermuiži- ņas ēkās, bīdamies no savmantiešiem, kur viņam arī Šaī ziņā nebij nekādas drošības. Bet nu viņam jātiek vajātam arī no otras puses — no kopmantiešiem, kuriem bij gan uzticīgi kalpojis, bet nu jau attālinājies un nevarēja pavisam uzļauties, vai nu tiks no viņiem vēl pieņemts un atzīts par savieti, tāpēc bij jāsajūtas par dzīvojošu taisni uz vilka pases, kur lode nekavēta var nākt no kaut kuras puses un patvēruma nekur. Un, ja ari domātu pie kopman- tiešiem vēl pielabināties, tad jābīstas gan kaut kuru bridi tikt no Sidera uz nāvi apsūdzētam. Un kāda vairs drošība, kāda nākotne bezmantiešiem vispāri? Viņš mocījās Izmisuma bailēs, nedrīkstēdams rādīties nekur gaismā arī starp labi pazīstamiem un, pēc domām, uzticamiem cilvēkiem.
Viņam, par laimi, tika zināms, ka kādā nomaļā meža mājā slēpjoties daži viņa paziņas. Viņš cerēja, ka tie, glābdamies paši no dzīvības briesmām, nedarīšot vismaz viņam nekā ļauna, tālab apņēmās to māju uzmeklēt un atrada arī. Bet tie tur būdamie negribēja viņam īsti uzticēties, lai arī vairāki bij tās pašas nokrāsas dalībnieki. Taču ar lielu lūgšanu un sirsnīgu dievošanos par neizpaudību beidzot gan pieņēma, domādami arī tā, ka labāk esot viņu paturēt tur pie sevis nekā laist projām, jo tad esot šī vieta jāatstāj tūliņ visiem, tāpēc ka tad drošības nepaliekot vairs nekādas.
Otrā dienā ieradās arī Siders ar Ceru un Svikuli. Pirmie pieci šās vietas ieņēmēji gribēja tūliņ viņu atstāt, bīdamies un domādami, ka viņa esot laikam plaši zināma un varot tikt izpausta arī līdz ienaidniekiem jeb šiem vai tiem vajātājiem; bet atnācēji viņus pārliecināja, ka tik ar vislie- lākiem neizpaušanas solījumiem esot dabūjuši no viņu piederīgiem šo vietu zināt, tālab lai nešauboties par noklusēšanu, jo tā esot jāvēro visiem kopā. Tad ar to pirmajie pēdīgi apmierinājās, vēl dzirdēdami domas, ka, pulkā būdami, varot labāk pretoties, ja uzbrukums nākot, nekā ikkurš par sevi vai itin mazā skaitā. Arī tas deva drusku drošību, ka pēdējiem atnācējiem bij līdza kaut kādas nebūt divas vecas šautenes, dabūtas pagastnamā laikam no ziņneša. Nebūtu savstarpēji arī gan nekā ko bīties, ja slē- pējies jel maz varētu nojaust, ka šī noslēptuve zināma arī Guduļu Krišam jau .agrāk nekā pēdējiem atnācējiem, jo viņam bij arī savi spiegi un nodevības ziņu pienesēji aiz muguras.