Ierodoties tur Sideram ar abiem biedriem, Augurs tīši nerādījās viņam pulkā, bet lūkoja novērot izdevību, kad varēs sastapt viņu vienatnē, kas arī pa brīdi izdevās ārpus mājas. Siders iztrūkās, ieraudzījis savu pēdējās reizes pretinieku, bet Augurs viņam sacīja, redzēdams ar nepatiku viņa sejā vēl sava saskrāpuma zīmes un rokā kodienu:
— Tu brīnies, mani še ieraudzīdams; un es brīnos arī, kad redzu še tevi. Vienkopīgas bailes ir sadzinušas mūs še kopā it nejauši, kur gribam glābties no nāves. Bet, ja tu gribēsi mani šai vietā arī nīdēt, tad nebūsam glābti nekatrs. Turpretī, ja tu liksi mani pilnīgi mierā, tad es ari nekustināšu tās asiņu jūras, ko tu esi pielējis pilnu.
Siders paskatījās vēl ar pētniecīgu skatienu Auguram acīs. Tad, nekā nesacīdams, aizgāja. Sis skatiens bij zīme un atbilde bez vārdiem, ka viņš, nekā nerunādams, solās darīt.
Pagāja mierīgi diena un nakts, un slēpējies sajutās it droši. Tik dažiem trūka jau uztura. Te, otrās dienas vakaram tuvojoties, kāds kopmantiešu kareivju pulciņš piepeši ielenca zināmo māju ar saucieniem:
— Visi ārā! Visi ārā! Rokas augšā,- rokas augšā!
Zināms viņiem laikam bij arī tas, ka nopietni bīstamu šaujamo ieroču tiem bēguļiem pavisam nav. Ielenkto uztraukums bij liels, un viņi, iekšā būdami un sargādamies logu tuvumā iet, sāka aprunāties, ko darīt. Tur jaunekļu starpā bij arī kāds vecāks virs, saimnieks, pie kura kalpoja šad un tad Guduļu Kriša, izsacīdamies nereti:
— Kādēļ man tādas mājas nav kā tam pagānam?
šis vecākais virs deva padomu labāk padoties, jo atturēties tikpat nevarēšot un aplencējus tik vairāk iekaitināšot. Bez tam zināmās vecās medību šautenes maz ko nozīmēja, būdamas jau visai veclaicīgas un vēl tikko nepavisam bez biszālēm un skrotīm. Nolēma padoties uz žēlastību. Papriekšu izmeta caur logu abas šautenes, tad, rokas sacēluši, gāja paši ārā pie ielencējiem, lūgdami, lai žēlo, jo nekam nekā ļauna neesot darījuši. Papirms daži no ielencējiem ar savām kara šautenēm rokās iegāja iekšā pārmeklēt visu māju, vai kāds kur vēl nav paslēpies, bet iznāca, nekā vairs neatraduši. Tad vairāki saslēja savas šautenes pie mājas sienas un sāka pārmeklēt gūstekņiem kabatas, turot rokas viņiem joprojām augstu. Vienīgi Cers vēl stāvēja aiz citiem nepārmeklējams. Piepeši viņam iesitās prātā pārdrošas domas: «Nāve šā vai tā. Mēģināt vēl laimi! Ir pēdējais acumirklis. Paķert vienu šauteni un doties ugunīgi uz tuvāko mežu!» Noņirb kājas, noblīkš daži šāvieni^ un nospiedz gar ausīm lodes, viņam mežmalā esot, un labās auss skremstelē sāpes kā dzeltin iedzeļ. Bet daži meža koki jau drīz aiz muguras un dzīvība laimīgi izglābts.. Gūstītāji nedrīkst viņam mežā pakaļ dzīties, zinādami esam pie viņa kara šauteni ar vairākiem šāvieniem. Tas viss maz acumirkļu notikums un izšķīrējs starp nāvi un dzīvību. Pēdējai šoreiz virsroka.
Pārējiem gūstekņiem šis Cera izbēdziens nāca stipri par ļaunu. Gūstītāji pret viņiem sāka izturēties cietīgi un bārgi. Sasēja visus stipri virvē un gari izstieptā rindā veda projām pēc tam, kad pa logu izmestās vecās šautenes pie mājas pakšiem bij sadauzījuši. Auguram ar Sideri bij jāiet cieti vienam aiz otra.
Lai gan šo gūstekņu saņemšana un aizvešana notika vakara laikā un pa nakti, bet viņu apcietinātāji neapmetās tuvumā, kur, kā viņiem bij zināms, grūt' būtu atgainīt taujātājus un apžēlojuma lūdzējus no gūstekņu piederīgo aprindām un klausīties īpaši sieviešu vaimanās. Viņi gāja cauru īso pavasara nakti, nelaizdami pie apcietinātiem tuvumā neviena lieka cilvēka, lai nedabūtu nemaz zināt, kas apcietinātie īsti ir, jo daudzu izbēgušo piederīgie nema.< nezināja, kur katrs no viņiem slēpjas, bet zināja droši tik to, ka krietni liela skaita mājās nav, tālab visur cēlās ba žas apkārtnē par to, kas aizvesti. Bet atbilde šim ar lie lāko nepacietību sakāmam jautājumam varēja nākt tikai labi vēlāk, kad tiks redzams, kuri pārnāks un kuru iztrūks Iztrūkušie tad būs tie aizvestie un, kā saprotams, — nogalinātie.
Izveduši gūstekņus cauri Bungžu muižas silam un no kļuvuši cita pagasta un citas draudzes robežās, kopman tieši sarīkoja nometni un sāka apspriesties, ko darīt ar gūstekņiem. Spriedums, kuru ieteica cietīgi arī šo pulku līdz šai vietai pavadošais Guduļu Kriša, iznāca tāds, ka šepat jāapšauj bez izņēmuma visi, lai nepaliekot neviena, kas vēlāk varot liecināt vai arī paši varot būt sūdzētāji.
Kamēr gūstītāji paši ēda brokastis, tikmēr lika briesmīgi mocītiem gūstekņiem rakt sev vienkopīgu kapa bedri, jo šim nolūkam viņi veda paši lāpstas līdza. Nelīdzēja nedz nogalināmo vaidi, nedz lūgumi, nedz izmisuma saucieni: visiem deviņiem cilvēkiem tik ātra nāve un vienko pīga bedre, vairāk nekā, lai arī neviens īsti nezināja, kādēļ. Visvairāk par citiem izmisumā bij Siders. Bedres rakšana, protams, neveicās, lai arī uzraugi ar bardzību spieda izbadējušos gūstekņus steidzīgi strādāt, ka paši drīzāk tiekot pie miera.
No izbēgušā Cera drīzumā bij dabūts plašāk zināt, kādi un kuri apcietināti un aizvesti, kas sacēla jau droši zināmas bēdas pa vairākām mājām. Apcietinātā un līdz atvestā saimnieka sieva arī bij dabūjusi jau zināt par sava vīra likteni un atsteigusies, domādama ar jo sirsnīgiem lūgumiem un asarām panākt viņa apžēlošanu, bet viss velti.
Viņas nepielaida ne tuvumā, tāpat ari dažas lūdzējas par citiem.
Pēc bedres Izrakšanas visus gūstekņus nostādīja viņai gar vienu malu un lika noliekties uz bedres pusi, lai paši sakrītot tur iekšā un varot tikt drīz aprakti. Bedres aizmetēji saņēma lāpstas savās rokās, un šāvēji nostājās šaujamiem muguras pusē. Viņi varēja dzirdēt šauteņu gaiļu vilkšanas knikšķienus un tad, kopšāvienietn noblīk- šot, cits pēc cita sāka gāzties bedrē iekšā, kur Augura Antons ievēlās laikam pats pēdējais. Drīz visas izraktās zemes bij samestas atpakaļ un pacēlās liels blāķis virsū.
Pēc tam viss kopmantiešu pulks rikojās tālāk uz ceju un Guduļu Kriša sniedza viņu vadoņiem savu kabatas grāmatiņu, Lai tur ieraksta, ka viņam par šo bēgļu uzrādīšanas nopelniem pienākoties dabūt tā saimnieka glīto māju, kurš nupat nošauts. Vadoņi liedzās to darīt, ka nevarot nekā nozīmēt, jo zemes neviens par sevi nespējot dabūt; bet Kriša nebij ar to mierā, rādīdams, ka par šādiem nopelniem pienākoties izņēmuma alga un ka citu aizgājušo pulku vadoņi ari viņam esot ierakstījuši dažādu atlīdzību dabūšanas tiesību. Beigās viņš piemeta vēl šos vārdus:
— Un tad jūs gribat mani atlaist vissvarīgāko nopelnu gadījumā bez nekā?
Vadoņi, bīdamies no pārspēcīga pretinieku uzbrukuma, ierakstīja Krišam, ko viņš vēlējās, viena alga, vai izdodas vai nē, un steidzās projām. Un patiesi — gan savmantiešu pulciņš bij vērīgi taisījies uzbrukt vai vismaz satraucēt, bet, sajuzdamies esot stipri mazākumā, neuzdrošinājās iesākt.
Sito bēdu uztraukums nebij vēl norimis, kad jau sāka tuvoties jaunas un vēl lielākas, jo nu nāca tas iepriekš daudzinātais lielais kopmantiešu pulks, vezdams līdza ķī- leniekus, kuru nogalināšana bij nolemta un izdarāma to pašu dienu Bungžu muižas silā, ko jau zināja paši ķīle- nieki arī. Līdza kareivju pulkam gāja liels pulks ķīlenieku tuvinieču, īpaši mātes, sievas un māsas. Lai gan kareivji viņas raidīja pastāvīgi atpakaļ, draudēdami pat ar šaušanu, tomēr viņas neatstājās, nebīdamās nekādu draudu, bet staigāja tik vaimanādamas, raudādamas un. veltīgi lūgdamās.