Parādoties šai lielāko briesmu rindai, visā apkārtnē sacēlās lielu šausmu un briesmu sajūta, īpaši zināmās un sagaidāmās ķīlenieku apšaušanas dēļ. Cilvēki nesaprata, ko darīt, kur palikt, vai stāvēt mājās vai doties laukā. Kad vīrieši, kas vēl nebij projām, taisījās pabēgt, tad sievietes vienas nepalika, bet atstāt mājas pavisam tukšas, it kā atvērtas izlaupīšanai, arī negribēja un nedrīkstēja. Visur bij redzami juku jukām cilvēki staigājam kā skudras steidzīgi, bet laikam bez noteikta nolūka. Bet, satikdami pazīstamus, bij priecīgi, ka varēja kādus vārdus izmainīt.
Vislielākā nemiera pilni bij visvairāk šodien visu to pašu 'četru meklējamo jaunavu savieši. Tiem rādījās, ka īpaši šī lielo briesmu diena arī priekš viņām var iznākt jo briesmīga, ja viņas kaut kādā ziņā varētu tikt līdza iejauktas gaidāmā šās dienas šausmīgā notikuma vidū. Viņi gāja vērodami, pētīdami un joprojām taujādami, bet, tāpat kā līdz šim, bez nekādiem panākumiem.
Bij sestdienas pēcpusdiena un ļoti jauks, lēns pavasara laiks. Visi trokšņi, skanēja tālu ar atbalsīm. Ruķīšu īdas vecāki izgāja jau drīz pēc pusdienas uz kapsētu. Tēvs, nomanīdams, ka mātes pārliecīgās bēdas par meitu var ķerties pat pie viņas prāta skaidrības, uzaicināja viņu, ka iešot apkopt dēla kapu, varbūt tad viņas domas grozīšoties un lielākās bēdas aprimšot. Bet panākums nerādījās arī šaī ziņā. Viņa visur un vienādi šķitās dzirdot īdas balsi un steidzās arvien uz priekšu, tā ka viņas paklibam vīram ar nūjiņu rokā bij grūt' līdza tikt.
Ceļā viņus satika Alvīnas brālis Janka ar savu ierasto vientiesīgo vaicājumu:
— Vai neesat kur redzējuši Ruķīšu īdu ar manu māsu Alvīnu?
— Labāk jau, dēls, pats mums pastāsti nekā vaicā, —- Idas tēvs atbildēja, nemaz neapstādamies. — Cik mēs īdas veltīgi meklējuši, tad taī vietā būtumu salasījuši tūkstošiem pa zāli un smiltīm izkaisītu adatu varbūt līdz pašai pēdīgai, bet īdas vien kā nav, tā nav. Vai mēs tad vairs tik bēdīgi staigātu, ja no viņas jel vismazākā jausma tiktu pamanīta?
— Es jau ari tad būtu krietnu tiesu priecīgāks, kad īdu zinātu, — Janka vēl apliecināja, noskatīdamies viņiem pakaļ.
Vakars jau bij klāt, un, ejot atpakaļ pa kāju teku caur mežu, bij viņiem dzirdams pa gabalu skaņā balsī runājam par dzīvības dārgumu, ko cilvēki cits citam pēc savas iegribas nedrīkstot atņemt vismaz bez lieliem slepkavības noziegumiem. Bet šie ķīlenieki neviens nekam nekāda ļaunuma neesot darījuši, kā vien tik saņemti un vesti līdza, tāpēc tiekot lūgts atlaist visus vaļā kā valdībai padevīgus un paklausīgus cilvēkus, kas nav rādījuši nekāda pretinieku prāta. Uz to kāda cita balss atbildēja skarbi:
— Ko nu plurkši, bagātnieks! Kas tevi laidīs dzīvu vaļā, kad reiz esi cieti? Stājaties labāk visi rindā un sakāt ardievas pasaulei un viņas labumiem, kuri jums piederējuši.
Vēlāk tika zināms, ka tas runātājs, kas .aizrādīja kopmantiešiem uz ķīlenieku dzīvības neaizskaramību un Jūdza viņus atlaist, piederēdams pats ari pie tiem, bijis pajauns advokāts, kas no tukšiniecīga puikas uzcīnījies līdz šim stāvoklim. Atskanēja ari kādas sievietes vaidu baLss.
— Klausies, kur vaimanā Idiņa! — Idas māte izsaucās un steidzās sāņus mežā uz otru pusi, gavilēdama;
— Ūū, meitiņ, Idiņ! Es esmu še, nāc šurp, es tevi glābšu. Oū, ūū! Klausies, klausies, tēv, kā viņa atgavilējas! Es pazīstu viņas balsi.
— Ann, Ann, vai tev prāts? Tā jau tava pašas gaviļu atbalss vien.
— Nav vis, nav vis nekāda atbalss. Tur atsaucas mana meitiņa. Idiņ, Idiņ, šurp, šurp pie manis. Es tevi sargāšu savā klēpī.
Baucs — baucs — bau, bau, baucs — noblīkš vairāki kopšāvieni, un sirds plīst, klausoties daudzu sašautu, mirstošu cilvēku vaidus. Starp tiem dzirdama kāda labi pazīstama mācītāja balss-
— Brāļi, esat žēlīgi, šaujat man caur galvu, lai es drīzāk pabeidzu briesmīgās mokas!
Baucs — bau, bau, baucs — baucs.
— Idiņ, meitiņ, bēdz šurp pie manis, ka tevis nenošauj!
— Ann, Ann, pagaidi jel, pagaidi, kurp tu skrien?
— Idiņ, Idiņ, manu dārgo bēr… bērniņ! Vai tu nedzirdi, kad es tevi saucu? Surp, šurp, meitiņi
— Ak Kungs Dievs, ko lai nu iesākul? Viņai laikam jūk prāts. Ann, Ann!
Oū, ūū, ū!
CETURTĀ DAĻA
1. Pēc šiem lielo briesmu notikumiem, kas ar izbailēm dziļi nodrebināja plašu apkārtni
Pēc šiem lielo briesmu notikumiem, kas ar izbailēm dziļi nodrebināja plašu apkārtni, varas likteņa lapa apsviedās pēkšņi otrādi. Kas līdz šim bija vajātāji un pārspēcinieki, le palika par izbaiļu trenkājamiem bēguļiem, un, kas ag rāk bija vajāti, apspiesti varmācībām, baidīti draudiem un izsūkti patvarībām, tie ne vien sajutās esot atkal drošības laikos, bet daži no tiem stājās arī par līdzšinīgo varmāku vilcējiem pie atbildības.
Iestājās drīz arī īstenās valdības kara tiesas un rīkojās savukārt ar strauju atmaksas bārdzību pret kopmantie šiem, īpaši pret viņu rīkotājiem, kuri bijuši nikni un varmācīgi pret savmantiešiem, kad tik kādus no tādiem dabūja notvert un saklausīt apliecības par viņu ļaunumiem un noziedzībām.
Vietējai kara tiesai nāca ausīs īpaši Guduļu Krišas no devības, tālab viņa lika to atrast, apcietināt un vest priekšā.
Kareivji zināja, kur viņš uzturoties, gaidīdams aizejam vēl kādus kopmantiešu pulkus, un arī atrada viņu vienā no tādām vietām veltīgi gaidot turpmāko nācēju, jo tie, kas veda un apšāva gūstekņus, bij pēdējie no viņiem, Kara tiesas priekšā vests, Kriša sāka liekuļot savu līdzjūtību un žēlumu par nogalinātiem ķīleniekiem, kā arī par tiem de viņiem, kurus apšāva agrāk:
— Man vai sirds plīsa aiz žēlabām par tādiem zelta cilvēkiem, kurus bija nosprieduši apšaut, tomēr kā nekā, tā nekā, lai gan lūdzu par viņiem, cik vien varēju. Bet velti. Atbildēja tik, ka spriedums esot jāizpilda. Ja es nebūtu par aizstāvētāju un aizlūdzēju priekš daudziem, tad nezin cik pavisam dzīvu paliktu. Par kuriem vēl nekas nebija nospriests, tos izdevās gan izglābt. Dievs nedod, cik grūt* tādam, kam tik žēlīga sirds kā man! Nevari ciest un redzēt neviena notiesājam, bet visu izglābt arī nespēj, lai Dievs zin kā gribētu.
Bet, kad tiesa lasīja priekšā no viņa paša kabatas grāmatiņas tās nopelnu apliecības, ko vairāku kopmantiešu pulku vadoņi uz viņa paša lūgumu par nodevībām tur bij ierakstījuši, tad viņš pirmā galā gan satrūkās, apmulsa un sastomījās, tagad tik vēl atjēgdamies, kādu briesmīgu liecinieci bij droši turējis pie sevis, ko kareivji, pie apcietināšanas kabatas pārmeklēdami, atņēma un iesniedza tiesai. Pa brīdi viņš sāka atsaukties, ka, rakstu pratējs nebūdams, nezinot, ko kungi tur rakstījuši.
Bet turpat tuvumā gadījās daži, kas, tiesas vaicāti, apliecināja, ka skolā Kriša esot gan gājis. Krišas kabatas grāmatiņu tuvāk pārmeklējot, tiesa atrada tur kādā atsevišķā vietā noglabātu ari pavēlnieka Augura Antona izrakstīto apliecību par nopelniem skolotāja uzmeklēšanas un p( aziņošanas lietā, kas arī bija rakstīta tādā pašā izteiksmē, kādā rakstījuši kopmantiešu pulku vadoņi, ar ko jo vairāk apstiprinājās Krišas lielās nodevību vainas par pierādītām un patiesām. Un, kad vēl kāda labi pārzināma sieviete, kas bij nākusi līdza apšaujamiem ķīleniekiem lūgt par kāda savieša dzīvību, liecināja, ka taisni Šis Kriša bijis tas, kurš tam runātājam, kas no ķīlenieku vidus aizrādījis uz cilvēku dzīvības lielo un saudzējamo dārgumu un ķīlenieku bezvainību, kālab viņi atlaižami, saucis pretī zināmos ļaunīgos vārdus: «Ko nu, bagātnieks, pļurkši? Kurš gan tevi atstās dzīvu!» — tad tiesa vairs nešaubījās par Krišus nodevības patiesību un nosprieda viņam līdz ar kādu citu asinainu kopmantieti nāvi nošaujot.