Ieradusies bija pie tiesas noklausīties izmeklēšanu un spriedumu arī Krišas sieva savā bēdu pilnā sajūtībā. Protams, ka viņa bij cerējusi ar gaužu lūgšanu kaut ko panākt vīra apžēlošanas ziņā, bet nelīdzēja nedz viņas vaimanas, nedz roku lauzīšana, nedz vairākkārtīgi aizrādījumi uz sīkiem bērniem, kas palikšot postā, ja tēvu notiesāšot, uz ko no tiesas puses tika piezīmēts, ka par bērniem rūpēšoties valdība.
Kad kareivju pulciņš veda laukā uz nošaušanu Krišu ar viņa nāves biedru, tad sieva sauca tam pakaļ:
— Kriša, Kriša! Vai es neteicu tev reižu reizēm, ka tu trakus ceļus staigā? Un nu redzi, ka viss piepildās. Vai itianu, vali Kur nu lai eš palieku ar bērniem? — Bet Kriša viņai nikni Uzsauca:
— Vēl tu ar saviem pārmetumiem dauzies ap mani kā veca nauda!
— Kriša, Kriša! Jel atvadies no manis!
— Ej tu ellē!
— Nu tu mani dzen ellē, kad pats esi tur jau iekšā. Bet tad, kad pēc manis sacenties, tad solījies iet pat nāvē par mani. Vai tādi tavi svētie solījumi?
— Kad lai es eju par tevi nāvē, kad pašam nupat taisās pūst dzīvību laukā — un vēl pašam bezvainīgākam cilvēkam? Nu gan tu zini Krišas žēlot, bet citādi vispāri zināji viņu tik bārt un pārsaukt, — bija Krišas pēdējie vārdi.
— Es nevarēju paciest tik tavu neceļu. Ja tu būtu turējies pie godīga darba vien, tad šāda nelaime vis nenotiktu. Ak vai, ak vai!
Sieva tālāk vairs līdza negāja, nespēdama redzēt vīru nošaujam, bet pakrita sētmali pie zemes, aptina galvu lakatā un tad vēl aizspieda abām rokām ausis, lai nedzirdētu šāvienus. Viņa cēlās augšā tik tad, kad dzirdēja kareivjus pārnākam un pilnā vienaldzībā par kaut ko sarunājamies. Vajadzību paredzēdama, viņa bij atnesusi līdza jel spodra baltuma pasedzeni, ar ko mironi pārsegt, šķirstā ieguldot, un pagalvja spilvena pārvelkamo, ko piebāzt un likt viņam pagalvī. Līdz šim šās pēdējās gaitas vajadzības viņa bij glabājusi ļoti slepen azotē, lai vīrs iepriekš nenomanītu, uz ko viņa domājusi jau pirms nākšanas, bet tagad nu vilka raudādama laukā un gāja uzmeklēt mironi, lai līdz tapglabāšanai tas nepaliktu vismaz neapsargāts.
Ar radu un draugu palīdzību Guduļu Krišas sieva, kas nu jau bija atraitne, iespēja gan pati apglabāt savu nošauto vīru, bet vairāki citi kopmantiešu ļaunumos apvainotie gulēja šur tur apšauti un neaprakti, jo dažiem vietē- jībā nebija nekādu saviešu, kas par to rūpētos. Citiem savieši gan bija, bet tie neuzdrošinājās iet notiesātiem tuvumā, bīdamies, ka viņus arī varot sākt uzskatīt par vainīgiem. Tad kara tiesas priekšnieks sūtīja pavēli pagastvaldei, lai gādātu par nošauto nokopšanu. Bet izrādījās, ka pagastvaldes nemaz nav, jo Augura Antona vietā par pagastvaldes priekšnieku ieceltais sava laika brīvbufetes rīkotājs baznīcā un vēlāk savmantiešu apšaušanas kārtotājs pie soda tiesas Gusts Nurcis bij aizbēdzis, atstādams pagasta naudas skapi tukšu, lai gan pēc patika§ uzliktie nodokļi bija pēdējās dienāa strauji un ar bārdzībii piedzīti, neizmaksājot nekam nekā.
Kara valde iecēla atpakaļ agrāko kārtējo pagastvaldi, kāda tā bijusi pirms šā negantā briesmu laika, un tai tad bija nokopt apšautos un vēl apšaujamos kopmantiešu rīkotājus un briesmu darbu darītājus. Atjaunotā pagastvalde atrada pagastnamu vistrakākā izpostījuma nekārtībā. Pa visām telpām guiēja blāķu blāķiem saplosītas dažādas grāmatas no pagastvaldes sakrājuma. Krāsnis pilnas pus- sadegušām kanclejas grāmatām, īpaši no šā paša Kopmantiešu varas laika. Saprotams, ka aizbēdzēji ir bijušies viņas atstāt redzamas pēclaikiem. Izpurināti un izmētāti bija pa maltu malām veseliem klēpjiem visādi dokumenti un ienākušo rakstu sējumi. Galdi un soli saskaldīti malkai, durvis stipri sabojātas, un logu rūtis lielu tiesu izdauzītas, dažas gultas izzudušas, skapji atlauzti un izlaupīti. Ziņnesis aiz bailēm bija izkravājies un pārvietojies kaut kur attālāk pie kāda radinieka un tagad, no jauna aicināts, griezās atpakaļ. No mežiem nāca laukā saimnieki ar sa viem dēliem, kas tur bij glābuši savus zirgus un glābušies paši. Draugi un pazīstami sveicinājās, prieka pilni par laimīgu izglābšanos, un noslēptās vērtības cits par citu cēla droši gaismā. Saimnieces steidzās uz muižām raudzīt,-vai nedabūs atpakaļ vēl kādas no savām aizvestām gotiņām. Dažai tas arī gan izdevās, bet atdabūja no šārn «paraugu saimniecībām», kā govju aplasītāji lepni viņas slavēja, tikai izbadojušās, nekoptas un novārgušas pie nāves. Saimniekiem uz reizes atkrita nebeidzamās ikdienišķās šķūtes, un ikkurš varēja nekavēts stāties atkal pie pavasara zemes darbiem, kam vien bij atlicies pie spēka vēl kāds arkla un ecēšas vilcējs.
Kam vien nebij zuduši šaī briesmu valdības laikā kādi no mīļiem savējiem, tie pēc pārciestām šausmām sajutās gan visi laimīgi, lai arī mantas un dažādas apspaidības ziņā tik daudz ciests un zaudēts. Bet pavisam neapmierināmas bij tās sirdis, kuras palikušas vientuļas, vai arī veselas ģimenes, kurām nežēlīgā kārtā atrauti gādnieki. Un ne vien pilnīgi slepkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki, bet vispāri visi neizskaitāmie soda tiesu nogalinātie cilvēki bija tādi, kas piederēja nopietnāka un apdomīgāka dzīves laikmeta gadiem, un tādā ziņā tie tikko ne gluži visi bij tādi, kas saucami par savējo galvām. Tad nu saprotams, cik daudz starp iepriecinātām sirdīm, kuras sajutās laimīgas vismaz par paturēto dzīvību, atradās tādu, kas ar it neko nebija apmierināmas, tālab nav nemaz noteicams, vai bija vairāk apmierinātu vai dziļu bēdu pilnu māju,
Vispirms jau pie noslepkavoto ķīlenieku blāķa pastāvīgi skanēja sirdi satricinošas raudas, žēlabas un vaimanas gan no viņu mātēm, sievām, māsām un bērniem, kā ari no tēviem un brāļiem. Zināms, ka noslepkavotie nevarēja tikt aizvesti vienā vai divi dienās aiz piederīgo tāluma un ziņas nedabūšanas, tādēļ labsirdīgi kristīga tikuma cilvēki lūkoja uzturēt pie viņiem nomodību un apklāt tos līdz atnestām segām, tiekams citam pēc cita aizvedēji atbrauc pakaļ.
Līdzīga sērošana bija dzirdama arī ap to bedri, kurā tika aprakti tāpat slepkavīgā kārtā nogalinātie deviņi cilvēki, par kuru izrakšanu un apglabāšanu kapsētā sāka prātot tūliņ pēc kopmantiešu aiziešanas, bet visu viņu piederīgie nevarēja savienoties tik viegli kopā, jo citādi izrakšana nebija iesākama kā vien, kad ikkatram klāt savi saņēmēji; bet ko lai darītu tad, kad kādam to trūktu? Nedz ņemt laukā, nedz atstāt iekšā.
Ieradās tur vienā no pirmām atbrīvošanas dienām arī Augura māte uzticīgās kalpones Edes pavadībā jel izraudāties par savu neceļos nogājušo puiku Antoniņu. Tur, asaras slaucīdama, viņa Edei sacīja, kā jau dažreiz: