— Es jau gan zinu visus sliktumus un aplamos ieskatus, kādi viņam bij no dažādiem palaidņiem un prāta tukšiniekiem Ieaudzēti, bet taču nevaru valdīt sava žēluma pēc viņa, jo sirds viņam ļauna nebija un mani viņš turēja gan mīļu un klausīja ari.
Staigājot tāpat divatā atpakaļ uz māju, kā atnākts, Edei prāts gan kā dedzin dega uz viņas ikdienišķiem mājas darbiem, bet vecās saimnieces viņa nekādi vienas negribēja pamest, tālab turējās pacietīgi ar viņu kopā. Nostaigājamais ceļa gabals nebij gan visai garš, un Augura māte uzdrošinājās uzsākt to kājām, jo, izdevušai zemi uz nomas, viņai pašai sava zirga vairs nebija; bet nomnieka labāko zirgu paņēma jau laikus kopmantieši, un atlikušais otrs bij pa nebeidzamām šķūtēm tik nodzīts, ka viņa nevēlējās to ņemt, lai jel cik necik būtu vēl spējams darīt patlaban darāmos zemes darbus. Tālab tad viņas abas, lēniņām pārnākdamas, tāpat kā lēniņām bij aizgājušas, ieradās'mājā tikai īsi priekš saulrieta.
Tā mierīgā gaitā pārnākot, viņas varēja par daudz ko izrunāties, īpaši jau attiecībā uz tiem pašiem deviņiem no- slēpkavotiem un sevišķi par viņu izrakšanu, kad pie tās varēšot savienoties, par ko jau gan arvienu bij runāts, bet viņas prāts turpat vien griezās atpakaļ.
Pēc tam valoda pavirzījās gan arī uz ikdienišķiem dzīves jautājumiem, kur tad Augura māte izsacījās sekoši}
— Lai nu gan daudziem, tāpat kā man, un dažiem vēl vairāk bēdu par savēju noslepkavošanu, tomēr ikkuram, kas pats vēl dzīvs, ir it kā viņpus bēdām jel cik necik iepriecinājuma par savas dzīvības izglābšanu, mētājoties šajos lielu maiņu viļņos gandrīz visiem it tuvu starp dzīvību un nāvi. Bet nu laiks ir klāt sākt atjēgties arī par to, kā turpināsies kuram katram paglābtās dzīvības uzturēšana, palikušiem tikpat kā bez nekā. Ne vairs nevienam sēklas, ko nupat kaisīt zemē, ne kartupelīša, ko stādīt, ne maizes, ne pavalgas, ne kurmēr spēcīga vai arī pat nekāda zirga, ne lopa. Viss projām. Pat drēbes un daudz dzīves lietu — viss pagalam šās iepriekš tik augsti slavētās kopmantiešu valdības laikā. Ņēma vien visu nost, nezin kur likdami un stāstīdami, ka atvedīšot nezin no kurienes, cik vien vajadzēšot.
Gandrīz jau mājas pagalmā ieejot, Ede sacīja šaī lietā savu vārdu sekoši:
— Mīļā saimniece! Es zinu gan, ka esmu nenozīmīgs sievieša cilvēks bez rakstu gudrībām, tāpēc par šādām svarīgām lietām pulkā ne vārda nerunāju; bet jums vienai pašai saku to, ka tik kāda daļa vien ir ciesta no tās nelaimes, kāda viņas pilnībā nāktu tad, ja šī bezprāta valdība pastāvētu kurmēr otrtik ilgi kā līdz šim, jo tad nebūtu ne tikvien vairs pavisam zirgu, lopu, maizes druvu un apģērbu, bet arī pavisam necik darba spējīgu cilvēku, un beidzot tad viņi paši dalīdamies galinātu nost savstarpēji cits citu, tiekams visam beigas.
2. Tikko Augura māte ar Edi bija pārnākušas, kad pie viņām
Tikko Augura māte ar Edi bija pārnākušas, kad pie viņām istabā iesteidzās Steņģene, gandrīz aizelsusies no stāstīšanas kāres un ātras iešanas. Bez nekādiem ievadu vārdiem viņa uzsāka ķerties pie pašas stāstāmās virslietas sekoši:
— Redzat nu, redzat, kāds trakums pasaulē! Atjaunotās savmantiešu valdības vīri šauj nost ne vien kopmantiešus, bet sāk ņemt cieti arī paši savus biedrus — citus savman- tiešus! Apcietināts ir Linums un, kā noprotams, tiks rītu nošauts tāpēc, ka iedevis Vernulim savu mēteli, kurpes un cepuri, kā arī vēl maizes apriku līdza. Es pati biju klāt, redzēju un dzirdēju tīru patiesību līdz pirmā izklaušinājuma beigām pie kara tiesas. Ko nu vairs, cilvēks, vari domāt, kad pat tādam tik gaišam un godīgam vīram jāstājas šauteņu galā? Zināms gan, ka Vernulis glābjams un žēlojams nebija, lai viņš skrien vien vai ellē tāds pats puspliks, kāds izbēdzis; bet, kad nu palīdzību devis, — devis, vai tādēļ tūliņ jātiesā uz nāvi? Ko nu citi lai saprotam darīt? Ienāks kāds badā izmiries svešnieks un lūgs jel kumosu maizes, bet tu nedrīkstēsi dot aiz bailēm, ka netieci tiesāts, tāpat kā Linums, par kopmantiešu pabalstītāju, ja arī vēl kāda garoziņa būtu pie rokas, jo pēc tiesu likumiem viena alga, vai sniedzi maizi vai drēbes, tur starpības nevar būt.
— Bet, šomāt, ja nu stāstīt gribi, tad stāsti no gala un pa kārtai, lai varam pareizi saprast, — Augura māte viņai uzsauca, iekrizdama strauju vārdu vidū, kad nevarēja sagaidīt viņu piestājamies.
— Jā, bet stāsti, šomāt, drīz, lai es arī vēl dzirdu, kaut gan patiesībā vaļas nebūtu klausīties tikpat kā nemaz, bet šitā lieta tik stipra, ka nelaiž projām, — Ede Steņģeni mudināja, pārģērbdamās savās darba drēbēs.
Tad Steņģene uzsāka:
— Man, kā jau zināms, nav vēl nekāda gala ar Krīcumu tīšas zirgu ielaišanas lietā pērnvasar iekš manas pļavas, tālab, kad nu atnākuši šai ziņā labāki taisnības laiki, nodomāju uzsākt prāvu no jauna, jo kopmantiešu spriešanā, kur viss pulks kliedza līdza, virsroka paliktu droši vien Krīcumam, lai taisnība bijusi vai nē. Es aizgāju uz pagastmāju, ko atkal sāk saukt agrākā vārdā, nevis vairs par pavēlniecību, kur man vajadzēja dabūt dažu apliecību, bet tur tīra postaža un darītāja neviena pa …
— Tu. šomāt, sāc vien jau stāstīt atkal par savām tiesas lietām, kas vienmēr dzirdamas, bet es aiz nevaļas stāvu kā uz adatām, gribēdama jel drusku dzirdēt, kā noticis ar Linumu, — Ede ātri Steņģeni apturēja.
— Tūliņ, tūliņ jau būs, — Steņģene apsolīja un steidzās stāstīt tālāk. — Kad pagastmājā nekas neizdevās, tad sāku domāt — uz kurieni labāk lai iemu? Ienāca prātā aiziet pie Linuma un dabūt no viņa varbūt kaut ko dzirdēt par zemes dalīšanas turpinājumu, vai drīz to uzsāks un vai man manu tiesu atstās no Ezermuižiņas, un vai tas zaglis Ķimurs jau nebūs priekšā.
— Nekā, tādi stāsti vien! — Ede iesaucās, taisīdamās iet laukā, bet, durvs rokturi saņēmusi, apstājās, kad Steņ- ģene, bez pārtraukuma un it kā Edē pavisam neklausīdamās, stāstīja tālāk.
— Tikko biju iegājusi pie Linuma un vēl gandrīz pavisam neiesākusi runāt par savu nodomu, kad ātri ienāca istabā svešs virsnieks un divi kareivji viņam līdza. Virsnieks vaicāja tūliņ, pagriezies pret Linumu, vai viņš Brencis Linums? Atbilde bij, ka — jā. Un tad nāca garāks iztaujājums un atbildes. — Vai te to rītu agri bijis kāds bēglis kreklā vien, basām kājām un bez cepures? — Bijis gan. — Vai pazīstams? — Jā. — Kas viņa vārds? — Pē- ters Vernulis. — Ko viņš še pie jums gribējis? — Apģērba un maizes. — Vai dabūjis arī un īpaši ko? — Mēteli, kurpes, cepuri un drusku maizes.— Bet vai devējs zinājis, ka viņš kopmantiets? — Zinājis gan, ka viņš turējies pie kopmantiešiem, bet nekāda jaunuma nekam neesot darījis, turpretī dažus gan izglābis no nāves. — Bet vai palīdzē tājam esot zināms, ka ienaidnieku pabalstīšana tiekot sodīta ar nāvi? — Esot gan, bet šis nebijis nekāds ienaidnieks. — Nu tad jums tūliņ jātaisās nākt līdza pie kara tiesas. — Uz to Linums mierīgi atbildēja, ka viņam vajadzīgs tik drusku laika sataisīties un nokārtoties — ne vien tā, kā ejot pie tiesas, bet tā, kā ejot nāvē, ko viņš skaidri paredzot. Virsnieks to atļāva un vairāk nekā nesacīja. Tik iziedams ārā, viņš lika kareivjiem pielūkot apcietināmo vīru. Linums, to dzirdējis, droši atteica, ka varot viņu uzlūkot, cik un kā patīkot, bet bēgt nekādi nepiespiedīšot.
Stāstītāja drusku apstājās, nokāsējās un tad turpināja: