— Bet lai nu vēl saka esam prātu tādam par gudru iedaudzinātam cilvēkam, kāds Linums! No liegšanās viņš nejēdz it nekā, lai,gan noliegties varēja uz visu. Te skaidri var redzēt, ka grāmatu gudrība vien nekā nelīdz tādam, kas nav mācījies pie tiesām saprast liegšanās gudrību. Tur būdams, redzi un dzirdi vislabākos liedzējos, kuriem nepadarīs nekā — tāpat kā tam pašam šās dienas nelaimes nesējam un bēglim Vernulim. Viņš noliedz, acīs skatīdamies, tev pusotras dienas, ko nogulējis kūts augšā, uri tev uzliek vēl tiesas izdevumus maksāt. Krīcums gan arī liegsies, bet tam nu gan šoreiz neizdosies, jo ir drošas liecības pretī. Ja arī nebūtu citu labumu no tiesāšanās, tad tā labuma dēļ vien der tiesāties, ka tur ir izdevība iegaumēt, kā izveicīgi Redzējies tiek no cilpām vaļā, kad nav vien visai skaidru pierādījumu.
— Atkal jau par to pašu tiesāšanos! — Ede Stepģenei skarbi atgādināja, un Steņģene uzsāka turpināt:
— Es jau gan, redzēdama, ka lieta uz postu iet, Linumam mirkšķināju acīm, pat arī iečukstējos, lai liedzas, jo dikti tādā reizē sacīt nevar, bet, kā jau nekā, tā nekā! Stāsta visu patiesību laukā kā mazs muļķa bērns un nemaz pavisam ķerties pie glābšanās gudrības, nedz arī vēro rādīto zīmju, nedz pačukstētā padoma.
— Gan jau nu viņš visu zināja un saprata, bet tik liegšanās neturēja par godu, — Augura māte nopūzdamās piebilda. — Tāpat atklāti un neslapstīdamies viņš ir runājis arī kopmantiešu briesmu tiesas priekšā, nāves nebīdamies. Bet nu saki, šomāt, — kas notika tālāk?
— Ja jau nu dzīvība būtu tāda manta, kas kaut kuru brīdi atkal viegli dabūjama, lai tad nebēdīgi pajokotos ar viņu, bet kas to dos! Dzīvība ir ikkatram tik viena, — Steņģene uzsāka turpināt. — Nu tad tālāk. Kad Linums bij 'nomazgājies un saģērbies savās labākās drēbēs, tad ieaicināja saimnieku un saimnieci un sacīja tiem, ka pārnākšanas vairs neparedzot, un iedeva viņiem naudas vīkstoliņu līdz ar zīmīti, ko lai tūliņ aiznesot krusttēvam Laķim. Virsnieks paņēma zīmīti no saimnieka rokām, izlasīja to un atdeva atpakaļ, drusku it kā sērīgi klusēdams. Linums tad atkal turpināja savus tālākos nokārtojumus. Viņš aizmaksāja vispirms saimniekam pusgada īri par dzīvokli un lūdza paturēt visas viņa mantas un visvairāk skapi ar grāmatām, tiekams nākšot kādi, kam tiesība šo vai to saņemt. Krusttēvs Laķis izdošot izlabotās lietas viņu īpašniekiem un saņemšot darba algu pēc tām zīmītēm, kas piesietas klāt izlabotiem priekšmetiem, bet neizlabotie jāizdodot atpakaļ bez nekādas maksas un tādi paši, kādi saņemti, jo tādi viņi esot. Vēl viņš norīkoja šo un to, kas man vairs nav prātā. Laikam atstāja piemiņas saimniekam ar saimnieci un viņu bērniem, ko es vērīgi vairs neieklausījos; man cēlās prātā citas domas. Es sāku vēlēties, kaut drīkstētu iet līdza un noklausīties galu pie kara tiesas; bet kā lai uzdrošinos to darīt? Un tomēr te pašā pēdējā brīdī priekš iziešanas virsnieks sācis bija laikam ievērot, ka es nepiederu pie tās mājas ļaudīm, un vaicāja man, no kurienes es un kādā vajadzībā nākusi, kas mans vārds un dzīves kārta. Es saku — no turienes un turienes, vārds tas un tas, bēdās un nabadzībā nospiesta saimniece. Puisis Vernulis noblēdīja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams; Krīcums ielaidis tīši savus zirgus manas pļavas atālā; Krīcuma krustdēls līdz ar Stērģenieku gribēja mani pavisam izlaupīt, ja es neturētos pretī; tas zaglis, apsargs
Ķimurs, centās izskaut mani pat ziemas vidū ārpus mājas; no mana veča — vecā Steņģa — kā no aitas man atbalsta nekāda … Te virsnieks atkal, lai es nestāstot tik gari, bet lai sakot tik, kālab nākusi. Gan atnācu tik parunāties par dažiem darbiem. Vai nu svešam kungam tūliņ taisnību stāstīsi? Vēl virsnieks pavaicāja saimniekam, vai tas tiesa, ko še es par sevi stāstot. Un, kad saimnieks apliecināja par patiesību, tad vēl vaicāja viņiem abiem, vai torīt redzējuši to puskailo bēgli še ieskrienam. Saimnieks, uz saimnieci drusku nozīmīgi paskatījies, sacīja, ka nezinot nekā, un saimniece tāpat, jo viņiem esot savas durvis mājas otrā galā un pie Linuma, kā pie darbīga amatnieka, cilvēki bieži nākot un ejot — cits šāds, cits tāds, kas viņus vērojot. Es tūliņ noskārti ka tie ir cilvēki, kas prot aizliegties, noliegties un izliegties. Vai viņi tev ies sacīt taisnību? Vēl virsnieks griezās pie manis ar vaicājumu: es esot pieminējusi Vernuļa vārdu. Vai domājams, ka šis Vernulis, kas šorīt še no Linuma apģērbts, varot būt tas pats, kas bijis pie manis algā. Es sacīju, ka pēc vārda zinu tik Pēteri Vernuli, kas bij pie manis par puili un nokavēja pusotras dienas laika, kūts augšā gulēdams, ko vēl pie tiesas izgrozīja par nepatiesību, vairāk nekā. Ja es to Vernuli redzētu, kas tagad bēgļa kārtā, tad es pazītu gan, vai ir tas pats vai cits, bet tagad dzirdu tik to, ka arī šim ir bijis kristīts vārds Pēters tāpat kā tam. Nu, lai nākot līdza pie kara tiesas. Var būt, ka vajadzēšot kādas liecības. Man, ak tu Dieviņ, kad izdzirdu to! Prieks vien, kad jāiet…
— Nekā, beigu jau tikpat nesagaidīšu! Nāk vienādi cita5 ; garas lietas pa starpām. Jāsteidzas projām, — Ede runāja, vērdama durvi vaļā, bet Augura māte sacīja, viņai izejot:
— Tev jau, Ede, Linums vēl loti tāls radinieks, un, kad tu dzīvoji viņa tuvumā, tad bijāt itin tuvi paziņas, tālab arī tava sirds tevi saista vairāk pie viņa likteņa nekā mūs
— Jā gan, jā gan! Bet tas viss sen pagājis un vēl tagad līdz ar viņa nāvi nozudīs pavisu visam, — Ede atsaucās vēl no priekšiņas.
Steņģene arī cēlās, sacīdama:
— Jāiet man arī rūpēties par govju izslaukšanu. Jārauga, vai vecais būs atnācis no aršanas. Viņš jau gan atkal žēlosies par savu nogurumu. Bet kas tur ko nogurt, staigājot lēniem soliem arklam pakaļ? Cik man nav jānogurst, skraidot, kā šodien pat, šurp un turp? Rītu arī nebūs mazāk. Pavēle ir ierasties jau ap pulksten deviņiem
pie kara tiesas. Rītvakar stāstīšu tālāk. Tad varēs paklausīties Ede arī.
Atvadījusies no Augura mātes, iziedama viņa vēl runāja:
— Nezin ko vecais būs gādājis likt govīm silēs?
Otram vakaram tuvojoties, patiesi atkal visas trīs tās
sievietes bija kopā, un arī jau bez Steņģenes šās divas, Augura māte un Ede, zināja, ka Linums notiesāts, kāpēc visas bij sēru pilnas, un abas pieminētās tik gaidīja trešo stāstām, lai dabūtu zināt, uz ko dibināts un kā noticis jeb izpildīts bargais spriedums. Tad Steņģene iesāka stāstīt:
— Aizvakar, kad Linumu aizveda, tūliņ kara tiesa sāka viņu izklaušināt. Tur vispirms nāca taisni tie paši jautā- jieni, uz kuriem Linums atbildēja jau mājā un tāpat arī še, nekā negrozot, bet arī nekā neatzīstot par noziegumu no tā, ko darījis, Vernuli žēlodams. Apvainojuma svars tika likts taisni uz to, ka viņš, glābdams laikam draugu, esot sniedzis palīdzību valsts satversmes gāzējam un valdības pretiniekam, par kuru darbu likumos noteikts nāves sods. Tur Linums aizbildinājās garākos vārdos, lēnām un skaidri runādams. Vtrnuli viņš varot gan saukt par jaunības draugu, bet nevis par savu domu biedru. Tiesa esot, ka Vernulis turējies gan pie kopmantiešu ieskatiem, bet neesot darījis nekur nekam nekā ļauna un bijis pat vēl ļaunu darbu pretinieks un dažu novērsējs. Viņš neesot ielaidies dalībā pie briesmu tiesu asinainiem varas darbiem un biedru starpā pat cēlies pret tiem, lai arī viņu saniknoto prātu nav varējis daudz valdīt. Ieroču viņš arī neesot nesis, nedz kara rindās stāvējis. Un palīdzība viņam tikusi dota nevis ar kara vajadzību piederumiem, bet tik ar apģērbu gabaliem un mazliet ar uzturu, kas neesot uzskatāms par pabalstu ienaida ziņā pret valsti un valdību, bet tik par viņa paša dzīvības glābšanu. Protams gan, ka Vernulis tikšot strauji notiesāts uz nāvi, ja viņš nākšot vien kādas tagadējās kara tiesas rokās. Bet tāds spriedums tad būšot saucams vismaz par pārsteigtu, ja vēl ne par noziedzīgu. Kas dzīvošot, redzēšot, ka Vernulis, ja vien palikšot dzīvs, būšot derīgs loceklis valstī un sabiedrībā. So savu aizstāvēšanās runu Linums pabeidza taisni šiem vārdiem: