«Lai spriež kara tiesa, ko grib, bet neesmu nedz pret valsti, nedz pret valdību nekā noziedzies.»
Pēc tam tiesa atlaida Linumu pilnīgi savā vaļā un ierādīja pat istabu, kur dzīvot. Man garām iedams, viņš sniedza roku, sacīdams savā ierastā laipnībā, ka redzoties Laikam pēdējo reizi. Man pieskrēja acis pilnas asaru, tā ka nesaredzēju vairs nekā, tik dzirdēju viņu vēl sakām, lai aiznesot viņa pēdējās labdienas jums abām.
Augura māte pateikdamās dziļi noskuma, un Ede klusi aizsedza acis abām rokām, un varēja redzēt, ka aiz tām rit strauji klēpī asaras.
Pa brītiņu Steņģene uzsāka turpināt savu stāstu:
— Nu tad šorīt aizgāju jau labi laiku turp, agrāk, nekā vēlēts, cerēdama varbūt šo to dzirdēt no kareivjiem un tiesas apkalpotājiem, kas arī tā izdevās. Kamēr tiesāšana nebij vēl iesākta un daži no virsniekiem laikam vēl gulēja, tikmēr kareivji un kalpotāji apspriedās par Linuma notiesāšanas lietu. Viņi domājās zinot, ka kara tiesa jūtot lielas grūtības Linuma dēļ. Viņa notiesājam nebūtu gribējusi, bet izglābt nevarot. Kaut labāk viņš būtot vai izbēdzis. Bet citi turpretī aizrādīja, ka viņš neturot par godu īpaši tad bēgt, kad esot atstāts ar uzļāvību brīvībā. Dzirdēts tika ari tas, ka esot pieprasījuši augstākā vietā, vai nevarot nāves soda atlaist, bet ticis īsi atbildēts, ka nedrīkstot likuma pārkāpt. Spriedums uz likuma pamata jau vakar bijis sastādīts, tik neesot sludinājuši, pirmkārt, tāpēc, ka varot vēl kas grozīties, otrkārt, tāpēc, lai notiesājamam jel pēdējā nakts dodot vēl cik necik mierīgāku miegu. Esot par to jau arī ticis spriests, kuram virsniekam jārīko nošaušana, ko neviens īsti negribējis uzņemties. Tad esot laikam vilkuši lozes. Biju iekšā līdz ar daudz citiem, kad lasīja Linuma nāves spriedumu, ko viņš saņēma tikpat mierīgi, kā es saņēmu vai kaut kuru tiesas pavēsti. Pēc tam viņš runāja gandrīz vēl šitā:
«Es miršu mierīgā apziņā, ka esmu varbūt paglābis dzīvību, kas nāves nebija pelnījusi. Man gan nav īstas tiesības to še runāt, bet, tā kā lielākais sods jau pār mani ir likts, tad turpat Ietilps arī šie pēdējie vārdi. Ir zināmi gadījumi, kur kara tiesas pat piecpadsmit minūtu laikā notiesā cilvēkus uz nāvi par diezgan apšaubāmām un vāji pierādītām vainām. Dažam pietiek tik ar to, ka viņš apsūdzēts par kopmantieti un vēl tikai aiz patīgiem naida cēloņiem. Ar to tad tiek staigāts pa briesmu tiesu iemīdītām šausmīgi asinainām pēdām nožēlojamā virzienā, lai arī dažs nenoteiktīgs likuma pants runātu ko runādams. Pie pārsteidzības spriedumiem pieder arī mana nāve, jo par gadu, pat par pusgadu jau brīnosies, kā varēts tādus darbus sodīt ar nāvi?» Es pati brīnos, cik gaiši man palikuši atmiņā visi Linuma runātie vārdi. Neatminos dzirdējusi pat neviena sprediķa, kas būtu iespiedies sirdi tik dziļi un ar tik neizdzēšamiem atmiņas rakstiem. Kara tiesas priekšnieks negribēja gan Linumam ļaut šos pēdējos vārdus izir lāt, bet, iekam paspēja aizliegt un apturēt, tikmēr viņš bij tos jau pabeidzis, visiem skaidri dzirdot, kas vien atradās tobrīd tur iekšā.
Bet nu nāk vēl pats pēdējais un arī pats šausmīgākais brīdis no visiem. Pēc tam kad Linums savu grāmatu krājumu bija novēlējis valstij par īpašumu un citu mantību atstājis Laķim nokārtot, kareivju pulciņš viena virsnieka pavadībā izvadīja viņu laukā uz nāves vietu ārpus ēkām. Brīnums bij, redzot, cik mierīgi viņš gāja šo savu īso, pēdējo ceļu. Es tik noskatījos paslepen no kādas ēkas paspārnes, negribēdama vairs rādīties, it kā kad ar ziņkārību censtos redzēt viņu mirstam. Kareivjiem viņš lūdza, lai nešaujot galvā, bet krūtīs, jo viņš miršot arī tad tūliņ. Acu siet sev neļāva, bet nostājās tik ar muguru pret kādu koku. Tad kareivjiem, virsnieka rīkotiem, saceļot šautenes, Linums sauca stiprā balsī:
«Es mirstu bezvainīgs. Lai dzīvo augsti tēvija! Dievs svētī tēviju!»
Kareivjiem noslīdēja šautenes uz leju, bet, virsniekam otrreiz rīkojot, noblīkšēja kopšāviens — un Linums saļima. Drīz pienāca vecais Laķis, kurš arī laikam nebija gribējis vairs rādīties līdz ar citiem draugiem, lai nedarītu mirējam lielāku sirdssāpju šķiroties, vai arī nebija varējis ag rāk ierasties. Mironi viņi klusēdami noguldīja, kā pienā kas, salika rokas uz krūtīm, un Laķis aizspieda acis. Es arī pamaz pievirzījos ievaicāties vismaz to, kad glabās. Laķis atbildēja, ka rītu, jo šodien vēl rakšot kapu un mironi noguldīšot kapsētas kambarī. Nākdama uz māju, drīzumā satiku arī jau šķirsta atvedēju. Tā draugi nebija kavējušies gādāt par visu, kas vajadzīgs.
Steņģene piecēlās un tad runāja vēl abām noskumušām klausītājām, savas zināmās raibās sedzenes stūrus sev uz muguras cieti siedama:
— Gribētos gan rītu vēl tikt un redzēt apglabāšanu, bet, man par postu, vecais sāk rādīt sevi, ka neesot vesels. Kas nu lai taisnību zina? Bet ticēt es viņa neveselībai nevaru. Varbūt mani māna vien, lai es stāvu kā piesieta mājā un netieku ne tiesāties. Ilgi jau nu es viņa guloša nebarošu, bet pašreiz nevaru cita nekā iesākt kā darīt pati visus mājas darbus, vismaz kamēr vēl nav iesākti tiesu ceļi,
lai tad vēlāk šā vai tā. Un puisis, kam ari daudz gadu, paliek pilnīgi viens pats pie lauku darbiem. Bet Ede, ej tu rītu uz kapsētu, tad jel no tevis dabūsim kaut ko dzirdēt par Linuma apglabāšanu.
— Ja jau saimniece atjauj, tad gribētos gan aiziet, — Ede domīgi atbildēja. — Dažus darbus es pasteigtu agrāk iepriekš, citus padarītu vakarā.
— Ej vien, meit, gan jau iztiksim, ja arī šis vai tas paliktu nedarīts, — Augura māte, sēru pilna, deva atļauju.
— Redzi nu, kā lieta tika uz reizes skaidrībā, un kavēkļa ceļā vairs nekāda, — Steņģene sacīja Edei un izgāja.
Ede otrā dienā, ap launaga laiku pārnākusi, pārģērbās atkal savās darba drēbēs un iegāja pie saimnieces izstāstīt, ko redzējusi un dzirdējusi.
— Apglabāšana bija tik neievērojama kā varbūt nevienam citam šaī draudzē, — tā viņa pēc īsiem ievada vārdiem iesāka stāstīt. — Tikai pulciņš vistuvāko viņa draugu, gandrīz nedaudz vairāk par vajadzīgo nesēju skaitu. Dziesmas nevienas, tik aiznešana un ielaišana kapā, kur tad krusttēvs Laķis gan uzmeta smiltis uz šķirsta ar zināmiem iesvētīšanas vārdiem un svēto lūgumu. No sievietēm bijām tikai divas. Vai varat, saimniec, domāt un minēt, kas otra?
Augura māte padomājusi sacīja:
— Varbūt viņa dzīvokļa saimniece.
— Nevis, bet vecā Bungžu muižas lielmāte ar nūjiņu vienā un pavasara puķu pušķīti otrā rokā un ar krusttēva Laķa dāvināto apavi kājās. Pēc uzmestām iesvētīšanas smiltīm meta viņa arī savas trīs saujas. Tad, tā kā no viņas priekšzīmes pamudināta, metu es arī un pēc manis daži vīrieši. Kā par brīnumu, puķu pušķīši bij mums izdevušies abām vienādi. Es arī iedama palasīju gan vijolītes, gan krejmenes, gan dažas neaizmirstelītes, tāpat kā bija darījusi lielmāte. Kad pabeidza kapu aptaisīt, tad man likās, ka viņa gaidīja, lai es spraužu savu pušķīti pirmā, bet, kad nomanīja mani atturamies, tad sprauda pati savu krustam priekšā un es pēc tam krustam otrā pusē pret kapu. Tas tad bija viss Linuma kapa appuškojums.