— Vai lielmāte ar ko runāja arī? — Augura māte vaicāja.
— Ne vārdiņa. Aiziedama manī tik tā kā pētoši paskatījās un atvadīdamās pasniedza Laķim roku.
— Pēc, Ede, pastāsti viņļaužu mātei arī. Viņa jau ļoti vēlēsies dzirdēt.
— Pastāstīju jau. Vai viņa tik ilgi gaidīs?
Augura māte drusku pasmīnēja un tad sacīja:
— Man liekas, Ede, ka tavas cerības arī šodien apbira ar biezu smilšu kārtu.
— Mīļā saimniece! īstenu cerību man nekad nekādu nav bijis, bet tik varbūt dažas sēri maigas atmiņas, kas arī jau sen apraktas uz mūžu mūžību priekš pasaules.
3. Kādā siltā un jaukā pavasara pēcpusdienā nāca no Bungžu muižas puses
Kādā siltā un jaukā pavasara pēcpusdienā nāca no Bungžu muižas puses uz mācītāja māju savāds, it nabadzīga izskata un novārguma pārņemts vīrs, bieži apstādamies atpūšanās vajadzībā, pa reizei arī ceļmalā smagi atsēzdamies un pēc laiciņa grūti uzceldamies. Daži pretimnācēji, pavirši paskatīdamies, nodomāja viņu esam kādu nebūt ikdieniškas parādības ubagu, kādus bij ierasts redzēt dienu dienām taī no kopmantiešiem līdz pilnīgam badam nodzītā un neganti iztukšotā zemē. Turpretī dažs cits, kas ieskatījās viņā vērīgāk, izsaucās gan kā aiz prieka, gan kā aiz līdzjūtības un aiz brīnumiem:
— Ak tad mācītājs? Vai, kāds novārdzināts! — Tomēr nesaprata cita nekā darīt kā aiziet secen.
Vakara tuvumā ar lielām grūtībām, gan aiz iztikas trūkuma, gan aiz vispārīga nespēka, mācītājs aizsniedza savu agrāko dzīves vietu un atrada to ne vien pavisam tukšu, bet, kā rādījās, tīši un neganti izpostītu: nedz vairs logu, nedz durvju, nerunājot nemaz par istablietām un par jelkādiem iemītniekiem, kā par atstāto nespējnieku pāru un It īpaši par viņa krustmāti, kura aiz bēdām par viņa aizvešanu palika, krampju sarauta, gultā vaidam. Pasēdējies atpūsties uz kāda atlikuša trepju pakāpņa, viņš nezināja jel pēc naktsmājas citur griezties kā pie baznīcas draudzei atvēlētās zemes nomnieka turpat tuvumā.
To cilvēku mācītājs atrada gan vēl pie dzīvības līdz ar viņa ģimeni, bet negantā kārtā izpostītu un iztukšotu, kā zināms, īpaši tāpēc, ka tas, lai arī aplinku, kalpojot tik ienīdētai iestādei, kāda esot baznīca. Tomēr tiem nabaga cilvēkiem bij iespējams viņu izmitināt ar prieku, lai arī visvienkāršākā, bet pietiekami tīrā guļu vietā, pamielojot iepriekš ar kaut ko, kas pašiem iegādāts no jauna. Var sacīt, ka izmocītais un novārdzinātais mācītājs še pirm- reiz pēc nepilna gada ilgām ciešanām gulēja atkal laimīgu un pēc iespējas maigu miegu.
Atri izplatījās draudzē ziņa par mācītāja pārnākšanu, kā arī par viņa atrašanos vistrūcīgākā stāvoklī. Viņa sirsnīgākie cienītāji tūliņ sarunājās par palīdzības gādāšanu ar veļas un citu drēbju gabaliem, kā arī uztura vielām, lai jelcik maz ikkuram tādu mantu bija atlicies. Mitekli apsolījās dot Vilmas vecāki Briņu mājā, uz kurieni pēc dienām divām mācītāju pārveda. Tur viņš tika apkopts, pārģērbts tīrās un pēc iespējas labās drēbēs, iemitināts savā sevišķā, lai arī vienkāršā, bet glītā, patīkamā istabā un uzturēts vismaz bez bada nozīmes.
Visu šo garo nejauka un ļoti necilvēcīga cietuma laiku mācītājs nebija redzējis sava seja un, tik tagad to ieraudzījis mazā spogulītī pie sienas, iztrūkās pats par savu izskatu: izkrities, grumbains un gandrīz dzeltainā krāsā, pat jau daži iesirmojuši mati, kas pēc viņa gadiem it īpaši vēl nebij gaidāms. Bet veselības taču par satriektu viņš nejuta, tikai gan nespēku, jo bērnībā un jaunībā bija nocietinājies pret grūtumiem, pret aukstumu, drēgnumu un visādiem citiem kaitīgiem dabas un dzīves iespaidiem. Nezuda viņam arī cerība uz atkopšanos tagad, jaukā gadalaikā un veselīgā gaisā pie godīgi cilvēcīga uztura, dabūdams ik dienas pa lāsītei svaiga piena, ko viņš mīlēja visvairāk. Pastaigāšanās un pasēdēšanās ik dienas jaukā laikā un svaigā, piemīlīgā gaisā, tāpat mierīgi maigs miegs spirdzināja un atjaunoja nomanāmā kārtā viņa vājināto veselību, kur savu tiesu darīja arī brīvības sajūta un drošības apziņa par dzīvību, pēc kuras tik ilgi, tik neatlaidīgi, kā ar kādu izsalkumu, bija dzinušies visbriesmīgākā ļaunuma spēki iespējami plašos apmēros.
Cietumā būdams, mācītājs arvien bij dabūjis zināt par svarīgākiem notikumiem viņa draudzē no vēlāk ievietotiem cietumniekiem, kuriem viņa draudze pārzināma, bet pēdējās nedēļās tādi nebija nākuši klāt, tāpēc arī nezināja nekā ar skolotāja nāvi un nekurā ziņā jau vēl par otra dom- iedra — Linuma bēdīgo galu. Abas šās smagās sēru ziņas nospieda viņa izmocīto sirdi vismaz uz dažām dienām pat grūtsirdībā.
Vienatnē par šiem abiem nelaimīgiem draugiem domādams, mācītājs prātoja un salīdzināja, kā viņi izturējušies viens, kā otrs attiecībā uz savu dzīvību. Skolotājs gājis patvaļīgi nāvē tik tad, kad neredzējis savā priekšā vairs vismaz neviena godīga glābšanās ceļa pēc tam, kad visi taī ziņā bijuši izmantoti, kas vien atgadījušies, nepalaižo; garām neviena derīga neizlietota. Un, kad nevarēts taī nozīmē spert tālāk vairs ne soja, tad bijis vēl iespējams Izsargāties no daudz briesmīgākas nāves caur vieglāku un drīzāku .nāvi. Vai to varot pavisam saukt par pašnāvību? Linums mierīgs savā godsirdības augstumā ir palicis stāvot vēss un nāvei neizbiedējams, lai gan, kāpdams kaut jel pāra pakāpņus zemāk, būtu viegli varējis glābties un vēlāk, kad pāriet straujie nāves spriedumu laiki, tikt no mērenāku likumu tiesām vai nu pavisam attaisnots, vai piemeklēts ar īsu un vieglu sodu vien. Vai tālab šāda vienaldzīga izturēšanās pret dzīvību nevarot būt skaitāma vismaz labi tuvu pie pašnāvības? Vai varot viens vai otrs vai abi vienlīdz tikt aizbildināti? Noteiktas atbildes uz šo pēdējo jautājienu viņš nespēja sev dot, bet tikai uzstādīt šādu salīdzinājumu: viens no viņiem turējis vairāk mīļu savu dzīvības dārgumu, otrs — viņas spožumu.
Zināms bij mācītājam gan Katrēna un Majas nozudums, lai gan ne isos sīkumos, tāpat Katrēna atdabūšana, bet nevis vēl pēdējo triju jaunavu iekrišana kā bezdibeņa dzelmē. Briņos dzīvodams, viņš arvien iedomāja, kāpēc neredzot Vilmas. To viņš zināja gan, ka viņa bijusi īstenā rakstvede pavēlniecībā, un nu bija dabūjis dzirdēt arī to, ka bijušais pavēlniecības sastāvs izjucis un tur iecelta agrākā laika pagastvalde atpakaļ, bet tālāk nekā nedz par Alvīnu, nedz par īdu. Jo, ka šās divas arī tur bijušas, to viņš atminējās gan dzirdējis. Viņam rādījās kā brīnums tas, ka nedzirdēja, Briņos dzīvodams, pieminam ne Vilmas vārda, tik māti redzēja gan arvien noskumušu un noraudājušos, Mācītājam sāka celties domas, ka tur vajaga būt apakšā kaut kādam svarīgam cēlonim, un viņš apņēmās to izzināt.
Kādu rītu, kad mājasmāte ienesa atkal mācītājam ierasto krūzīti piena un maizes šķēlīti, viņš pateikdamies ievaicājās:
— Briņu māt, es tevi gandrīz vienu vien redzu mājas darbus darām, bet saki — kur tad ir tava Vilma?
Dzirdot Vilmas vārdu, viņa ķēra rokā tūliņ priekšdrēbi, ar ko slaucīt acis:
— Ak tad jums, mācītāja kungs, mūsu lielās bēdas nav vis vēl zināmas, — viņa iesāka, priekšdrēbes neatlaizdama. — Gandrīz priekš pāra mēnešiem pašā pirmā šķī- doņas laikā no pavēlniecības nozuda mums Vilma līdz ar
Roķēnu Alvīnu un Ruķīšu Idu un nav atradušās līdz šim, lai gan meklēts un taujāts, cik vien cilvēku spēkā stāv.