— Nav vis mājā, — saimniece atbildēja. — Uz gaismas pusi viņa atnāca gan tāda kā stipri sabozusies, bet ap brokastu laiku atkal aizgāja it kā kāda nemiera pilna.
— Tās tik pazīstamās paģiras, — Laķis piemetināja.
— Viņa steidzas meklēt sev arī balsis uz ceturtdienu, — saimniece sacīja.
— Tas arī laikam tiesa gan, — Augura māte piebalsoja, — jo viesīgā vakarā visai puišu sabiedrībai sacījusi, sviedrus slaucīdama: — Jūsu balsis visas ceturtdien man, vai jā? — Vienbalsīgi ticis atbildēts ar «jā»,
— Tas jau tiesa, ka savu labumu viņa prot izzvejot no visiem dīķiem, — saimniece apliecināja.
— Tā nu tad es nedabūju nekādas skaidrības, — Augura māte nopūtās. — Nezin kur puika un kas ar viņu.
— Es jau nu gan vakar šo visu pa lielai daļai paredzēju un Jetei pat sacīju, — Laķis mierināja, — bet liela bēda arī tur nevar būt. Paģiras izgulēs, kur katrs kritis, — būs drīz atkal veseli.
Saimniecei pašlaik bērns klēpī sāka raudāt un nerādījās vairs še apmierināms. — Nu jau lēti mierā nedosies, — viņa sacīja, — jānes būs uz šūpuli. Bet kur ņemt šūpotāju? Pašai jāiet pie lopiem. Agrāk, kad Katrēns bij vaļīgāks tad varēja paaicināt jel to, bet nu neviena! Meitēnam pašam savi skolas darbi un gaitas. Nezin kā tikšu galā ar šo untumnieku? — Iziedama viņa pagriezās vēl uz abiem palicējiem un sacīja: — Cik man no mātes stāstiem atminams, tad jūs neesat vis svešnieki savā starpā, bet veci draugi, Ap jums ir grozījušās savā laikā visas draudzes valodas, ka tik cēlas otras pāras nebūtu spējams bijis atrast, kas kā radīti viens priekš otra .Bet nav tad tomēr izdevies nekas. Parunājaties kaut jel par vecām atmiņām. Nu jau varat arī vienoties, abi esat brīvi: šis vecpuisis, šī atraitne, — saimniece pasmiedamās vēi piemetināja.
- Tas viss, viss jau tāļu projām, — Laķis smagās domās atsaucās. — Esam tagad kā pamesti un izdzisuši pieguļnieku gunkuri.
— Nu, varat jau vēl vismaz labi draugi būt, — saimniece turpināja, atkal pasmiedamās un taisīdamās iziet.
-Ak, kas nu šādu vecu cilvēku draudzība pret šķīstas jaunības mīlestības kvēlu! —Augura māte izsaucās. — Tā ir labi ja mierīgs avota ūdens pret putojošu kalnu strautu.
Pēc saimnieces iziešanas iestājās mazs klusuma brītiņš. Laķis bij apstājies no darba, ko lēti vis nemēdza darīt. Abi nogrima dziļās atmiņās, līdz Augura māte atkal uzsāka sarunu.
— Vai atmini arī vēl mani? — viņa pasmīnēdama vaicāja.
— Tam vajadzētu būt no koka vai akmiņa, kas tevis neatminētu, kad tevi zinājis un reiz pazinis, — Laķis dziļjūtīgi atbildēja.
— Un saprast tomēr manis negribēji vis, — viņa sērīgi turpināja. — Tagad jau varam bez piedauzības izrunāties, ko apzināmies, jo viss jau tāļu, tāļu projām un vairs neatgriezīsies.
— Sapratu gan, bet jāsaka drīzāk, ka nedrīkstēju saprast, — Laķis sacīja, galdā drūmi skatīdamies.
— Vai atmini vēl Jaguļu Andra kāzas vasaras vidu, kur gandrīz četras naktis netika gulēts aiz priekiem un līksmiībām — gan rotaļas, gan dziesmas, gan pakaļpāru ķeršana, gan ķīļu ņemšana, gan acu aizsiešana un nezin kas vēl viss cits? —Augura māte vaicāja.
Atminu, atminu visu, visu, — Laķis atteica un nopūtās.
— Tad biju gan iedegusies vai līdz ausīm, Augura māte smiedamās stāstīja. — Kad gājām* rotaļās, kur jāķer bij reiz puišiem meitas, otrreiz meitām puiši, tur skrēju šo ķert pāri vidum uz otru malu un paliku arvienu tukšā, ka jāstāv bij bieži vidū. Un tad atkal šo pašu vien ķert. Citas meitas bij jau to drīz vien novērojušas un sāka man aplinku likt prast — lai es stāvot Laķim vienumēr līdzās, tad nebūšot nekur jāskrien un vidū stāties nedabūšot. -Ai, ai, neaizmirstamā jaunība ar skaidrām laimības debesīm! Bet tuvu klāt arī tumšie, asaru pilnie mākoņi! Nāk svešs, nemīlams precinieks, un tēvs spiež iet; vilcinu, cik vien .varu, un gaidu nepacietīgi, vai neatsauksies kāds cits, — to sacrcterrna, viņa pameta roku atšūbeņš uz Laķi, — bet ne jutin, ne vēsts! Lieku vēl caur krustmāti klusām iztaujāt, vai ko domā, bet nekā. Beigās, tēvam spiežot, jāsaka «jā» un jāiet pret sirdi un prātu. Tur jāizgaist visiem jaunības sapņiem, tur beigas visām cerībām un laimes jūtām uz mūžu — pagalam! Vēl vilcinos nedēļu pēc nedēļas, vēl taisos, cik lēnām vien var, vēl klausos un pat taujāju, bet klusu, klusu viss. Palieku atstāta savam bēdu likteņam un asarām. Pat kāzuvritā vēl kavējos ģērbties, vēl domāju — ja vien vai baznīcā nāktu kāds mājiens no viņa, nomestu vai altāra priekšā visas nemīlamās rotas, lai arī dzen tad tēvs no mājas, ietu derēties par meitu; bet kā nekā, tā nekā! Neatmanu, kam līdzās atrodos pie altāra, pasaku savu «jā» kā pa reiboņām, un tad viss viena alga. Viss, viss pagalam kā lietus burbuļi! Tādas beigas visiem burvīgiem jaunības murgiem.
Iestājās klusuma brītiņš, tad Laķis uzsāka runāt.
— Kad nu gadījums ir nācis, — viņš sacīja, — kur tu izstāstīji savas ciešanas, tad man jāstāsta arī manas, lai gan biju nodomājis tās nest sev kapā līdz; bet nu viņām vajadzīgs izmainīties un tad tomēr, palikt pie pašiem vien.
Tavas ciešanas ir bijušas tev ārēji uzmāktas,'bet mani viņas ir mocījušas iz iekšienes, iz paša apņemšanās. Sapratu no tevis visu un biju klusām augsti laimīgs par tām jūtām, kādas tu rādīji man, kalpa cilvēkam, būdama turīgai saimnieka meita, kurai netrūka daudz citu, piemērojamāku, cienītāju. Bet, kad jāvaicā, kas man bij ko apsolīt dzīves stā^ķja ziņā, tad jāsaka skaidri, ka U nekā, jo no tā laika niecīgās dažu gadu aldziņas» kas, drēbju neskaitot, sniedzās naudā reti kad līdz divpadsmit rubļiem; nebij vel it nekas ietaupījies, palīdzot no tā paša mazumiņa arī vecai, nevarīgai mātei. Tad nu, protams, cita ceļa nekāda nebūtu kā derēt arī tevi pie saimnieka. Un, vai patiesībā tev tāda stāvokļa maiņa patiktu un ilgi patīkama pastāvētu, tas grūti ticams.Tu ar savējiem tad būtu sanaidējusies un izšķīrusies vai uz visu mūžu. Un vai to visu nevajadzētu vēlāk rūgti nqžēlot? -Tomēr varētu notikt, ka jaunības mīlestība pārvarētu visu apdomību, ja nestāvētu priekšā pats svarīgākais kavēklis — mans ložu jeb kara klausības laiks, kur, pēc mātes nāves palikušam bez nekādas šķiras, nebij pat ko domāt par neaiziešanu. Un kur tad es tevi lai atstātu? Protams, tik postā un nelaimē. Labi, ka man bij jel tik daudz iekšēja spēka pārvarēt šās sirds visdārgākās tieksmes, lai arī ar lielām ciešanām. Tavas kāzu dienas rītā aizjāju viens pats visus trīs saimnieka zirgus uz attāļo strejgabalu pieguļā, neņemdams līdz pat ganu puikas, kurš pie manis lipa un citām svētdienām jāja arī uz pieguļu. Es gribēju taī manu vislielāko sirdssāpju dienā būt viens pats meža klusumā un atdoties savām ciešanām viņu pilnībā. Sapinis zirgus meža vidū treknā zālē, kritu uz mutes mīkstā lāča sūnā un-raudāju par savu likteni, kamēr biezā sūna palika vai karsta no manām,asarām. Nedz iedomāju par pusdienas un launaga ēšanu, ko saimniece bij iedevusi līdza, nedz arī pavisam gribējās ēst, tiekams, saulei noejot, iejāju mājā atpakaļ. Saimniece brīnojās^ vai tie pieguļas pavarda dūmi tik sūri esot bijuši, ka izkoduši tik sarkanas acis. Un atnesis esot cibiņu nekustinātu atpakaļ līdz ar maizes riecienu. Nezin kas par gavēni tāds uzgājis.