Tālāk viņa pastāstīja īsumā, cik un ko zināja par visu, kas šaī ziņā noticis. Pieminēja arī to citu pazudušo jaunavu vecākus līdz ar tādām pašām viņu bēdām un veltīgām meklēšanām, sākot no Lūru Majas pazušanas un vecā Laķa sērošanos par viņu.
Saimniecei aiz nevaļas drīz izejot, mācītājs palika nogrimis dziļās domās par visu nupat dzirdēto triju jaunavu pazušanu, līdza skaitot arī ceturto no viņām — Maju.
Vispirms viņš atcerējās, ko bija piedzīvojis pats pēdējā vakarā priekš savas apcietināšanas. Viņš nebija varējis aizmirst tās sirsnības un tās izveicības, ar kādu bija sarīkoties uz viņa glābšanu. No dzirdēšanas par Majas neizprotamo aizvešanu viņam jau tūliņ rādījās, ka uz to ir ijis tāpat rīkoties kā uz viņa glābšanu, kālab skaidri domājams, ka šī aizvešana nevar būt nākusi no naidīgas, bet no ļoti draudzīgas puses.
Turpinoties šim pašam domu ceļam, mācītājs nonāca pie ās skaidrības, ka visu triju pēdējo jaunavu nozušanai va- agot būt vistuvāko sakaru ar Majas nozušanu. Pirms bi- usi Jāglābj draudzene Maja, un, kad nākušas līdzīgas )riesmas arī citiem godīgiem cilvēkiem, tad augstsirdīgi sabiedrojušās glābt visus, kas vajāti tādā pašā kārtā, kamēr beidzot, kad šī glābšanas rīcība nākusi aizdomās vai nojaušama asinainās varas vīriem un kad dzīvības briesmas būšot pašām bijušas tuvu klāt, tad vajadzējis glābt ar lielu izmanību savu pašu dzīvību. Ka viņām vajagot būt kaut kur dzīvām, par to mācītājs nešaubījās, bet brī- nbjās tik par to,'ar kādu gudrību viņas iespējušas glābties un kur varējušas palikt? So domu patiesība, kā mācītājs savā prātā uzskatīja, nodibinājās viņa pārliecībā ik brīdi skaidrāk. Viņš sāka pats tai droši ticēt un apņēmās uz šā paša pamata mierināt cerībā bēdu pilnās piederīgo sirdis.
Kādā citā gadījumā, kad mājasmāte mācītājam atkal kaut ko Ienesa no pārtikas, viņš lūdza to piesēsties un izstāstīja viņai tās domas, ka nevajagot piamest cerības pat u» visu četru nozudušo meitu atrašanos savā laikā.
— Man vismaz ir zināmas dažas zīmes, no kurām ceļas domas, ka viņas tik kādā neatrodamā vietā gudri slēpjas un var kaut kuru dienu atrasties, — mācītājs domīgi runāja. — Ja viņas būtu mirušas vai nogalinātas, tad viņu nāve vismaz pavisam apslēpta nevarētu palikt.
— Lai no jūsu mutes Dieva ausi, miļais mācitāja kungs! — Vilmas māte, priekā iekustināta, izsaucās, rokas sasizdama. — Jūs esat vai pats pirmais un vienīgais prātīgs cilvēks, kas sakāt šādus iepriecināšanas vārdus, kamēr citi visi stāsta un modina tik izmisuma domas un jūtas. Daži runā, ka viņas esot dabūtas un kādā soda tiesā apšautas, tik tas netiekot sludināts. Citi spriež, ka, lediem upē uz iziešanu čauganiem esot, būšot tur noslīkušas, ja gājušas pāri, un tikušas aiznestas uz jūru. Sur tur dzird runājam, ka mežā esot nosalušas vai badā apmirušas. Vēl no kādiem ir dzirdēts, ka kritušas kopmantiešu kareivju rokās un tikušas necilvēcīgi nomocītas. Ak, kas viss nav un netiek dzirdēts! Pēc tam šādi jaukas cerības vārdi ir kā īstenas veselības zāles dvēselei.
— Nedomājat vis, mīļo Briņu māt, ka es gribu jūs tik priekš šā brīža priecināt bez nekāda domu pamata, neņemos arī galvot, ka tā notiks, kā ceru, bet es runāju to, kā jau sacīju, no dažām zīmēm, kas man bijušas nojaušamas un no kurām var spriest, ka viņas ir dzīvas. Saprotams, ka viņām ir bijusi glābjama sava dzīvība ar slēpšanos, bet, kur un kā, tas iepriekš nevienam nav nedz zināms, nedz atminams.
— Bet viņas jel vismaz būtu varējušas dot kaut vai vismazāko zīmīti no sevis, zinādamas, ka par viņām visām tiek bezgala bēdāties. Tomēr nav manīta ne vēja nesta vēsts, — bija Briņu mātes iebildums.
— A, jā! šī lieta ir visuvārīgākā tiem, kam dzīvība jāglābj ar slēpšanos. Ziņu un vispirms drošu ziņu kaut kam padot no slēpjamās vietas jau vispāri grūt' iespējams, un pavisam neiespējams to dot bez briesmām priekš sevis paša, lai arī to darītu, cik gudri vien iespējams; jo kas var zināt, kādās rokās ziņa nāk vai kādām ausīm tā dzirdama? Cilvēkam tādā bīstami slepenā stāvoklī esot, ir īstenā un vienīgā drošība, cik tāļu viņa pavisam spēj sniegties, vienīgi tā — atteikties no jebkuras sazināšanās ar ārpusi, lai cik vajadzīga tā rādītos. Jo ikviena ziņa, kas dodama tādā stāvoklī uz laimes, var aizmaksājama būt ar dzīvību. Jātic, ka apdomīgās jaunavas ir gudras arī šaī ziņā.
— Paldies par cerību, mīļais mācītāja kungs! Kad šitā izskaidro, tad saprast var labi; bet ko nu no tādiem, kas paši nekā nespēj pareizi apdomāt, bet runā tik no galvas? — Vilmas māte sacīja pieceldamās. — Pastāstīšu jūsu iepriecinošās domas citām abām tādu pašu bēdu cietējām mātēm un ari vecam Laķim, kad tikšos.
— Bet man, mīļo Briņu māt, jāatkārto tas pats, ko jau reiz sacīju, Lai mani vārdi netiktu celti pārāk augstu pār viņu nozīmi, jo es nerunāju vis kā zinātājs, bet tik tā kā domātājs, tāpēc tik grūtā lietā manas domas var ari nepiepildīties, jo neiespējams nav bijis citādi arī notikt vai kā tagad vēl notiek. Varat gan pastāstīt šās manas cerību domas arī tiem citiem apbēdinātiem cilvēkiem, bet tik ar to pašu piezīmi, lai netur manis par tādu, kas runā zinā dams, bet tik vien domādams.
Neilgi pēc šās sarunas ieradās pie mācītāja Briņos Ruķīšu Idas māte un Roķēnu Alvīnas māte viena pēc otras arī dzirdēt jelkādus mierinājuma vārdus, kā Vilmas māte dzirdējusi, un aizgāja arī abas cik necik mierīgākas, sacīdamas, ka varbūt nākšot jel miegs drusku labāk. Sevišķi stipri sagrauztu mācītājs atrada Idas māti — izraudātām, pustumšām acīm un prātā pavisam nenogriezošu no savas īdiņas un viņas nezināmā likteņa. Daži viņas runātie vārdi izklausījās mācītājam tādi kā svešādā nozīmē. Viņas viena, kā otra aizgāja ar lielām pateicībām par cerības un mierinājumā vārdiem.
Atnāca pie mācītāja arī krusttēvs Laķis aprunāties un paprātot par savām grūtām bēdām, bet aizgāja mazāk apmierināts par visām trim mātēm, jo Maja esot daudz ilgāk projām par šam trim, tāpēc viņa prāts uz cerības pusi daudz negriezās.
Ieradās beidzot ari savādniecīgais Roķēnu Alvīnas brālis Janka vaicāt — kā vienmēr un visur, tā arī mācītājam:
— Vai'zināt Ruķīšu īdu?
— Man drīzāk jāvaicā jums, vai jūs zināt? Kā lai es viņu zinātu, kas pats biju cietumā, kamēr jūs dzīvojāt brīvībā un šepat, tāpēc varējāt labāk zināt par viņu.
— Mana māte teic, ka jūs mākot izgudrēt.
Mācītājs drusku pasmīnēja — kā tēvs par bērna vientiesību un atteica!
— Ja jūs būtu vien ņēmuši vērā, kur Ruķīšu Ida paliek, tad izgudrēšanas nemaz nevajadzētu.
— Viņa bij pazudusi nezinot.
— Kad būtu vien bijis kāds, kas par viņu zīna, tad nezinot vis nepazustu.
— Bet nezin vai viņa ir vien vēl dzīva?
—Ja nav vien nomirusi, tad dzīvai viņai vajaga būt.
— Bet nezin kad atnāks?
— Kad varēs vai gribēs.
Janka, laikam nomanīdams, ka no mācītāja tomēr nekādas izgudrēšanas neizdabūs, taisījās aiziet bez panākuma. 1 ad mācītājs viņam vēl vaicāja:
— Kādēļ jūs taujājat tik pēc Idas, bet savas māsas Mvīnas nepieminat pavisam?
Janka drusku apmulsa un pietvīka, tad kā aizbildinādamies atbildēja:
— Kur jau būs Ida, tur būs ari Alvīna.