— Bet vai no jūsu stāvokļa nevarētu labāk sacīt tā — kur būs Alvīna, tur būs arī Ida?
Vēl gan Janka gribēja kaut ko sacīt, bet viņam acīmredzot pietrūka vārda, viņš vēl, it kā ko domādams, acumirkli pastāvējās, tad atvadījās no mācītāja un izgāja.
Nozudušo jaunavu piederīgiem no šā laika prāti bij kļu- uši mierīgāki un pacietība lielāka, lai arī droši zināt nekā nezināja par bēdu pabeigšanos.
Mācītājam pa nedēļām divām veselība nomanāmi labojās un spēks pieauga, lai gan novārguma stāvoklim beigas palika vēl visai tālu.
Viņa mīļie mājas saimnieki, Briņu tēvs ar māti, sāka vēlēties dabūt zināt, kā viņam klājies pēdējā laikā un kā ticis vismaz dzīvs vaļā un atpakaļ. Agrākie piedzīvojumi viņiem bij tikuši zināmi jau gan labu tiesu no Linuma, bet par beigu laiku nekas. Kādā nākamās svētdienas rītā, sēdot visiem trim pie vienkāršām vienkopīgām brokastīm, Briņu tēvs atkārtoja šo vēlējumos; tad mācītājs neliedzās to pildīt un iesāka stāstīt:
— Kad pēc manas dzīvības iekarsušies manis tiesātāji bija veltīgi izpūlējušies dabūt pret mani uz nāvi apvainojošas liecības, tad sāka laist šurp draudzei ziņas, lai mani izpirkot, kā to mēdza labprāt gaidīt naudas labad, ko savstarpēji izdalīt.
— Tāda izpirkšana bijusi izdarāma tik ar zelta naudu un vēl ļoti lielā daudzumā, — Briņu tēvs ieminējās starpā, — bet mums spieda pat ar bardzību, kad kaut kam ko maksāja, lai ņemam pretī bezvērtīgas zīmītes, cenzdamies visā spēkā pārliecināt, ka zelts drīz vairs nekur nederēšot..
Pēc tam mācītājs turpināja:
— Kad uz manis izpirkšanu neatskanēja neviena balss, tad uzskatīja mani par pilnīgi bezvērtīgu un lieku priekšmetu, bet vaļā taču nelaida laikam aiz dusmām, ka nevar man nekā padarīt, nedz no manis kaut ko izdabūt, tālab lai ciešu vien. Par visu cietuma dzīvi caurvējainā pagrabā un par uzturu, kā jau jums ari laikam zināms, jāsaka tik tas, ka suņu liktens arī pie sliktiem saimniekiem nelabāks nevar būt. Pavasarim atnākot, mazliet nomanāms labums bija tik tas, ka dzīve arī pagrabā nebija vairs tik auksta, ar biezu sarmas kārtu pie sienām kā ziemā.
Kādu dienu negaidot atgadījās kaut kas savāds. Mūs, visus cietumniekus, izsauca ārā, kas nekad nebija piedzīvots, bet nezin kādā nolūkā, tik tiesas priekšā gan jau nē. Paši mūsu rīkotāji bij ļoti uztraukti un drebulīgu baiļu nemiera pilni. Viņi rīkoja mūs ātri steigties uz priekšu ārpus apdzīvotām vietām. Mūsu viskopīgās domas par šo dzīšanu nebija nepareizas, kad ikkurš par sevi sapratām, ka tiekam raidīti uz slepkavīgu nošaušanu, ko liecināja vairākas zīmes. Mūsu aizvedēju nebija visai daudz, bet ikkurš gan ar šauteni plecos vai revolveri rokā. Ceļa virzienu mums pagrieza uz meža pusi, kur, kā skaidri bija saprotams, gaidīja šāvēju pulks. Bet piepeši no aizkalnas pa šķērsceļu steigšus tuvojās cits pulks. Mūsu dzinēji, to ieraudzīdami, metās bēgt, bet vairāki tika apšauti no tiem, kas nāca pretī un kuri bij mūsu glābēji, īstenās valdības kareivji. Viņi aizveda mūs vēl atpakaļ uz mūsu mocības vietu paņemt, ja kas šim vai tam tur palicis, deva pa gabaliņam ikkuram maizes, samazinādami tādā kārtā paši savas jau bez tam trūcīgās uztura daļas, sadalīja mūs pulciņos pēc tās nozīmes, uz kuru pusi kuriem ejams; deva ikkatram pulciņam priekš kāda gabala dažus kareivjus par apsargiem, un mēs šķīrāmies, paši cietēji, ar sirsnību savstarpēji un ar vislielākām pateicībām no mūsu glābējiem, kas bija nākuši priekš mums pašā izšķirošākā brīdī starp dzīvību un nāvi. Beidzot, kad virzieni izšķīrās sīkāk un sīkāk, es savā virzienā paliku viens pats un vārguļoju trīs dienas, ubagodams gan pēc naktsmājas, gan pēc kumosiņa maizes, tiekams ar lielākām grūtībām aizsniedzu savu agrāko izpostīto un iztukšoto dzīves vietu. Sis ir viss mans pēdējo dienu stāsts īsumā.
4. Stuģēnu mājas tuvumā pa lieldienām apkārtējie puiši bija uztaisījuši augsti ejošas šūpotnes
Stuģēnu mājas tuvumā pa lieldienām apkārtējie puiši bija uztaisījuši augsti ejošas šūpotnes un sarīkojuši ar tām lielu šūpošanos; bet nu uz otro un it īpaši uz trešo vasaras svētku dienu viņi taisījās rīkot visplašākā un lieliskākā apmērā šūpotņu svētkus, salūgdami uz tiem visas apkārtējās jaunavas.
Pa lieldienu laiku vecam krusttēvam viņa negantēns Katrēns bij vēl pie paša Plīņos, bet drīz pēc lieldienām jau atkal Stugēnos priekšējās vasaras ganu gaitā uz visu vasaru. Kad vien starp lieldienām un vasaras svētkiem vecais krusttēvs aizgāja aplūkot savu draiskuli, tad ik reizes meitene steidzās viņam stāstīt, ko bij atkal no jauna dzirdējusi par šūpotņu svētku sagatavošanas jaukumiem un par pašu šūpošanos, cik tā būšot lieliski varena.
Šī meitenes sajūsmināšanās par gaidāmiem un, pēc vecā krusttēva ieskata, bīstamiem šūpotņu svētkiem darīja viņam lielas rūpes un raizes par savu nebēdīgo Katrēnu, kā viņu atturēt vismaz no savvaļīgas un patstāvīgas iešanas uz šo drausmīgo sarīkojumu, īpaši vēl, kad dabūja ar bailēm dzirdēt, ka sarīkotāji iegādāšot arī degvīnu un stipru pašdarītu alu. Iesākot viņš daudz nekā pretī nerunāja, lai dabūtu vien labāk visu dzirdēt, ko meitene zina, un tad redzēt, kas būs darāms pie viņas atturēšanas no tiem šūpotņu svētkiem, zinādams viņas viegli iekustināmo un iemusinātājiem līdza aizraujamo dabu.
Šo rūpju spiests, vecais krusttēvs vēl pēdējo reizi pašā vasaras svētku sestdienas dienvidū, pieciezdams pat ļoti vajadzīgo diendusu, aizsteidzās pie Katrēna piekodināt, lai atturas no iešanas uz savu roku piedalīties šūpotņu svētkos.
Katrēnarn bij sen jau pārgājuši skolas piedzīvojumu iespaidi, kuru dē| kādu laiku nedrīkstēja vecam krusttēvam ar draudzības uzļāvību tuvoties kā agrāk. Bet, kad nomanīja viņu nedusmojamies vis, tad pamaz atjaunojās agrākais draudzības un uzļāvīhas tuvums. Viņa atkal droši drīkstēja skriet vecam krusttēvam pretī, saķert viņa vaļējo roku un to vēcināt. Tā arī šoreiz Katrēns, līdzko ieraudzīja veco krusttēvu nākam, skrēja viņam pretī, sāka iet kopā ar viņu atpakaļ uz māju un darīja, kā ierasts, turklāt jau pa gabalu iesākot strauji stāstīti
— Vecais krusttēv, vecais krusttēvi Kad tu zinātu, kad tu redzētu, cik lielas un skaistas šūpotnes! Es nupat aizskrēju paskatīties. Appušķotas zaļumiem un ies līdz koku galiem. Daži puiši jau šūpojās. Man sirds vien kutēja, kad tik tiktu tur iekšā. Trešos svētkos man vaļa, tad tur vien dzīvošu, tad gan …
Labu brīdi vecais krusttēvs aiz Katrēna nepārtrauktās stāstīšanas netika pie vārda. Un, kad beidzot sasniedza rindu, nevarēdams šūpotņu slavai sagaidīt gala, tad runāja savukārts
— Mīļais bērnsl Es šūpotņu nevaru vis tā slavēt kā tu. Jo gadās dažreiz no viņām izkrist, kad pārgalvīgi šūpojas, kā arvien notiek. Bet tava prieka es negribu vis tev pavisam atraut un liegt, tik vien nāku tev cietīgi sacīt, lai tu viena pati nekādā ziņā neej uz šūpotnēm nedz šūpoties, nedz ari skatīties. Un neklausi nevienam, ja kāds aicina. Ja jau aiziesi, tad viegli notiks, ka tevi arī iece} un laiž bez bēdas nezin cik augstu, kad rokas viegli var sprukt vaļā. Es atnākšu trešos svētkos pats un tevi izšūpošu bez briesmām un bailēm. Tev tik jāpagaida mani atnākam. No rīta vis es nevarēšu tikt, bet laikam pēc pusdienas gan vai uz launaga laiku. Saimnieks un saimniece brauks rītu uz tālāku ciemu ar veco zirgu, bet tas jaunais paliks mājā manā ziņā. Tas laižams pa dienām pieguļā, pa naktīm slēdzam stallī. Tāpat visu citu gādāšanu par māju viņi atstās man, tāpēc es agrāk šurp nevarēšu tikt, kā kad viņi būs atbraukuši. Bet atbraukt viņi solās tik trešā svētku dienā. Tad, ja viņi atbrauks no rīta, tad es būšu še varbūt jau pusdienas laikā. Bet, ja sagaidīšu viņus tik pēc pusdienas, tad agrāk nevarēšu atnākt kā ap launaga laiku vai pat tikai tuvu pie vakara. Bet, lai šā vai tā, aizmirst, rnanu rneiten, tevis neaizmirsīšu.