— Vai, vai, vecais krusttēvi Tad jau būs visa šūpošanās pagalam un es neredzēšu un nedabūšu no viņas nekā, — meitene aizklāja abām plaukstām acis un sāka raudāt, bet vecais krusttēvs sacīja;
— Nebīsties, nebīsties! Viņi šūposies cauru nakti līdz rīta gaismai, to es jau zinu. Un tad vēl viss ir skaistāks pie uguns gaismas. Nakti vēl jautrāka dzīve — tad dzied un jokojas, jo dienas laikā daudziem nav vaļas pie šūpotnēm iet. Bez tam, mīļais bērns, pie laika jāmācās tev arī paciesties, jo dzīvē nevienam viss tā neizdodas, kā grib, bet beigās labi vien atkal ir. Redzi, cik vecs esmu es, bet reti kad visā mūžā esmu varējis pildīt savu prātu un nevaru to arī tagad, pašā dziļākā vecumā. Ja vien man būtu iespējams, tad jau es nāktu gan pie tevis vai no paša rīta, bet tu jau dzirdēji, ka nevaru. Tomēr, kā jau sacīju, nešūpotas tāpēc tevis neatstāšu.
So pašu pavēli par Katrēnu vecais krusttēvs piekodināja arī Stuģēnu tēvam un mātei, lai meitenes vienas nelaiž pie šūpotnēm, bet trešos svētkos lai gaida viņa atnākam, kad ;irS tas būtu vakara tuvumā. Meitene to visu dzirdēja jau otrreiz. Nekā gan viņa vairs nesacīja, bet varēja redzēt, ka laba prāta vis nav. Palika tāda kā sabozusies un sapūtusies. Vecais krusttēvs drīz atvadījās un steidzās atpakaļ jūgt zirgu uz vakara cēlienu pie steidzamiem zemes darbiem.
Atnāca trešā svētku diena, un vecais krusttēvs ieradās Stuģēnos ne agrāk kā ap launaga laiku, bet no garās pavasara dienas atlikās vēl dažas stundas līdz vakaram. Stu- ģēnos. viņš taujāja un meklēja, kur Katrēns, bet neatrada meitenes nekur. Saimniece vaicāta varēja atbildēt tik sekoši:
— Jau no paša rīta viņa sāka skatīties, tevis gaidīdama, lai vai acis izslīkst; bet pēc pusdienas klēts priekšā bij noraudājusies par ilgu, veltīgu gaidīšanu, tik projām negāja gan nekur; Tad es vēlāk, darbos skraidīdama, ieraudzīju piegājušu pie viņas to pašu palaidnīgo bezdarbi, viņ- ļaužu Frici, un kaut ko runājam, uz ko Katrīna vērīgi klausījās. Bet pēc'kāda brīža neredzēju no viņiem vairs ne viena, ne otra.
— Pag, kas tas Fricis tāds par putnu ir viņļaudies? — Laķis ievaicājās. — Viņa vārdu esmu dzirdējis savādi pieminam, bet vairāk nekā.
— Viņš ir kāds uzklīdis sliņķis, īstenāk sakot — nelietis laikam no pilsētām un saderējis par vasaras puisi še pie otra saimnieka tam it par lielāko postu, kā pats saka; ne ar cilvēku, ne bez cilvēka. Alga un maize jādod, bet darbi nekust no vietas.
— Nu tad ir skaidra lieta, ka tas būs aizvilinājis Katrēnu turpat uz šūpotnēm, —- Laķis izsacīja rūpju pilns un aizsteidzās uz šūpotņu pusi.
Pie šūpotnēm viņš piegāja lielas nelaimes brīdī, ieraudzījis jau pa labu gabalu guļam zemē divas sievietes un dažas citas vaimanājam ap viņām kā apmulsumā un nesapratnē, ko darīt. No pieaugušiem vīriešiem nebij gandrīz vairs neviena tuvumā. Tik daži ziņkārības pilni puikas skatījās drusku no attāluma, it kā gaidīdami, kas notiks tālāk.
Pirmā brīdī un jau no dažu soļu atstatuma Laķis domāja bez šaubām, ka viena no tām nelaimīgām būs viņa Katrēns, bet drīz šās bailes viņam pārgāja, kad, klāt piegājis, ieraudzīja guļam abas nepazīstamas jaunavas; vienu, kā likās, pilnīgi pagalam, tik vēl asinīm tekot no mutes un deguna, otru vēl drusku ar dzīvības zīmēm, kura spēja vēl pa reizei iekunkstēties.
Starp izmisumā vaimanājošām sievietēm, kuras bija laikam nelaimīgo jaunavu tuvinieces, atradās kāda no viņu tālākām radniecībām, kuru Laķis labi pazina. Tā izturējās mierīgāk, un no tās viņš dabūja jel tik daudz dzirdēt, ka stipri iereibušies puiši piespieduši viņas abas kāpt reizē šūpotnēs un šūpojuši traki augstu. Viņas kliegušas, ka galvas reibstot, lai turot cieti, bet šūpotāji neklausījuši un laiduši pat vēl augstāk, līdz kamēr rokas sprukušas vaļā un abas iekliegdamās nonākušas zemē. Viena esot jau pavisam beigta, otra gan spējot ievaidēties, bet tai pārlūzušas abas kājas. Vainīgie aizbēguši paši pirmie un tiem līdza arī citi vīrieši.
— Vainīgi tie ari, ka ļāvuši piedzērušiem nebēdniekiem trakus darbus darīt un nav gājuši turēt šūpotnes cieti, kad šūpojamās ar izbailēm to prasīja, — Laķis piebilda un tad runāja tālāk:
— Kad es dabūju dzirdēt par degvīna iegādāšanu, tad man sacēlās tūliņ bailes par šādām nelaimēm, kas jau agrāk citur arī dzirdētas. Es savam nerātnam Katrēnam aizliedzu nākt šurp bez manis, bet nu nezinu, kur meitēns atrodas, jo mājā vairs neatradu. Se jau laikam redzēts netika?
— Es gan neatminos redzejusi, bet tik lielā pulkā visu nevar ievērot, ja ari redzētu, — sieviete atbildēja.
— Tas tiesa gan, — Laķis apliecināja. Tad, nespēdams še pie glābšanas vairs nekā darīt, ja par tādu varētu pavisam vēl runāt pēc notikušās smagās nelaimes, un spiests no rūpēm un raizēm par savu Katrēnu, atvadījās no šās sievietes uz aiziešanu, redzēdams arī, ka pašlaik divi jaunieceltie apsargi nāca steidzīgi klāt, kuri, protams, darīs visu, kas vēl būs darāms un iespējams.
Atgājis no šūpotnēm, Laķis vaicāja sev: «Uz kurieni lai tagad eju, kad esmu kā no laivas izmests? Uz Stuģēniem tūliņ atpakaļ iet nenozīmētu nekā, jo tur, zināms, viņas tik drīz nebūs. Bet kurp tad? Jāgriežas taču uz tādu vietu, kur sadodas vairāk ļaužu kopā un kur drīzāk var domāt, ka dabūs kaut ko dzirdēt. Bet kur tuvumā tāda vieta būs tik liela uztraukuma brīdī?» Viņam ienāca prātā, ka neilgi priekš vasaras svētkiem tikusi še tuvumā atjaunota un atvērta vispārīgu preču tirgotava pa daļai vēl ar paglabātām agrāka laika precēm, pa daļai ar jaunām. Laķis sāka domāt, ka tur vajagot atrasties šaī pārsvētku dienas pa- vakarā daudz ļaužu. Un, kad viņš bez tam jau ilgāk sajuta sērkociņu vajadzību, tad ņēma ceļu veicīgi turp.
Tirgotava bij patiesi ļaužu piina, un daži sarunādamies dzīvoja pie jauka laika arī ārpusē. Visi bija uztraukuma pilni par nupat dzirdamo lielo nelaimi pie šūpotnēm, ko apsprieda no visām pusēm pulciņos, vainodami visvairāk šūpotājus. Laķis sastapa tur dažus kaimiņus, draugus un paziņas. Tikko uzpīpojis, viņš ievaicājās vienam otram par savu Katrēnu, vai neesot kur manīta. Vairāki nezināja stāstīt nekā. Dažs teica, ka nupat kā atnācis, cits — ka iekšā neesot nemaz bijis, un vēl kāds — ka neesot nekā vērojis, bet beidzot viens tomēr atsaucās, ka redzējis gan šepat tādu un tādu meiteni, kā Laķis apzīmēja Katrēnu. Viņa meklējusi kaut ko pirkt, bet nedabūjusi un aizgājusi Stugēnu virzienā. Varējis nomanīt, ka nesen bijusi stipri noraudājusies. Sis stāstītājs deva padomu iet iekšā pie tirgotāja, kur dabūšot tuvāku ziņu, ko Laķis saprata arī gan pats no sevis un nekavēdamies iegāja. Viņš gribēja drusku nogaidīt, kad tirgotājam tiks kāds brīvāks brītiņš, kur varētu ievaicāties. Bet labi pazīstamais tirgotājs, viņu ieraudzījis, vaicāja pats bez nekāda taujājuma no Laķa puses:
— Vecais krusttēv, ko tas tavs Katrēns grib darīt ar ziepju zālēm un etiķa skābi?
. Laķis visai iztrūkās un vaicāja:
— Vai dabūja?
— Nē. Man cēlās drusku aizdomas un šaubas, ko tāds. ar šādām lielas apdomības vielām grib darīt, tāpēc nedevu.