Jaunie mērnieku laiki

—   Nu paldies jums par prātīgu ieskatu. Jūs gan laikam vaicājāt arī, ko darīs?

—   Vaicāju gan. Tad drusku stomījās, ka saimniecei vajagot, ko ziepes vārīt.

—  Vai naudu arī rādīja?

—   Jā, tur rokā kāds nieks bija gan. Es sacīju, ka ar tādu mazumiņu vien, cik par to naudiņu dabūtu, nevarētu nekādu ziepju izvārīt. Nu tad lai dodot pudelīti etiķa skābes, bet es atteicu, ka par to naudu vien neiznāk un ka nav arī. No strāvainiem vaigiem varēja redzēt, ka vēl nesen bija raudājusi.

Laķis steidzīgi nopirka dozīti sērkociņu un, no tirgotāja atvadīdamies, viņam sacīja:

—  Vēlreiz jums pateicos par pareizu apdomību, jo redzams skaidri, ka ar to bērnu ir atkal kaut kam ļauni, noziedzīgi nodomi. No sevis vien viņš vismaz nezinātu griezties uz šādām grēku domām. Ak Dievs, kur lai viņu atrodu un kā lai glābju?!

Pēc šiern vārdiem Laķis ātri izsteidzās no tirgotavas un devās uz to pusi, kur dzirdējis bija esam Katrēnu aizgājušu. Nostaigājis līdz pašiem Stugēniem, bet nekur Katrēna nemanījis, viņš sajutās bēdīgi piekusis un gribēja ārpus mājas kaut kur apsēsties atpūšanās nodomā. Viņš pārlaida acis pār ieleju lejaspus dārza un ieraudzīja lejā kādu meiteni stāvam pie linu mārka. Drīz viņš to meiteni sāka pazīt par meklējamo viņa Katrēnu. Neapsēzdamies Laķis gāja lejup, un, jo tuvāk mārkam, jo skaidrāk viņš pazina - meiteni par savējo, lai arī skatīdams viņu tik no muguras puses. Nekustēdamās viņa stāvēja un skatījās mārkā, noliekusies uz ūdeni, tāpēc arī nemaz nepamanīja veco krusttēvu tuvojamies. Lai meitene nesatrūktos, viņš pie laika drusku iekrencelējās. Viņa ātri apgriezās un, ieraudzījusi veco krusttēvu, sarāvās.

—   Ko tu te, Katrēn, dari? — viņš tai lēnprātīgi vaicāja.

—   Nekā, skatos vien.

—        Kas tev par vajadzību tik noņēmīgi un ilgi tur mārkā skatīties?

—   Tik tāpat vien.

—   Un kālab tu īpaši še pie mārka nāci?

—   Paskatīties, cik daudz tur kurkuļu.

—        Lai tas nu ir šobrīd kā būdams, bet nāc nu man līdzās, apsēdīsimies plaukstošu rudzu lauka malā un parunāsimies.

Abi klusām gāja un apsēdās viens otram līdzās. Vecais krusttēvs, taisīdams sev dūmus, iesāka sekoši runāti

—       Nu, mīļais bērnsl Līdz šim mēs esam bijuši kā labi draugi. Es esmu stāstījis no sevis to, ko tev der zināt par mani, un tu esi mfen stāstījusi to, kas man jāzina par tevi. Tad nu arī šoreiz atbildi man, ko es taujāšu, un stāsti, ko man būs vajadzīgs zināt par tevi. Apsolu tev jau iepriekš, ka es tevis nedz sodīšu, nedz bāršu, nedz pat rāšu, ja tik varbūt pamācīšu kā arvien. Nu tad saki vispirms — kādēļ es tevis še Stuģēnos neatradu vairs mājā?

—   Es biju aizgājusi.

—  Vai tev bija atļauts iet?

—   Nē — nebij.

—        Kā sauc tādu padarīšanu, kad dara . citādi, nekā vēlēts?

—   Par — par neklausīšanu?

—   Vai tu pati sadomāji aiziet, vai tevi kāds skubināja?

—   Viņļaužu Fricis skubināja.

—        Nu, stāsti rnan par to Frici vispirms, kāds viņš ir un ko par viņu zini.

—       Viņš ir ar melnām ūsiņām un briesmīgi gudrs. Viņa nevarot aizrunāt ne saimnieks, ne saimniece — visiem visu pretī. Rītos viņš ceļoties tik tad, kad jāiet jau pie brokastīm, un ap launaga laiku jau no darba atstājas, sacīdams, ka vairāk stundu nevarot pavēlēt strādāt. Tad saģērbjas par kungu un ar nūjiņu rokā staigā ap ganu meitām, palīdzēdams līdz vakaram lopus ganīt.

—  Vai pie tevis arī ir bijis?

—       Reiz pienāca gan, bet drīz aizgāja. Viņļaužu saimniece smiedamās stāstīja manai saimniecei, ka ar tik mazām ganu meitām, kāda es, neiznākot nekāda īsta uzdzīve. Jāmeklē esot lielāku. Uz vakariņu laiku tad atkal gan ir mājā. Est viņam jādod četras reizes dienā un pusdienas laikā vēl pusotras stundas vaļas paēšanai un atpūtai. Papirosu taisīšanai arī vēl savs laiks no tām pašām stundām.

—       Un kā viņš, tas briesmīgi gudrais Fricis, tevi mudināja?

—       Es klēts priekšā raudāju, ka tik ilgi netieku pie šūpotnēm un nezin vai pavisam tikšu. Tad viņš pienāca un sa cīja, ka es esot liela muļķe, tev klausīdama un nebrīvībā dzīvodama. Lai iedzerot tik ziepju zāļu atšķaidījumu — un es tūliņ atradīšoties debestiņās pie eņģelīšiem, kur varēšot šūpoties ikkatru brīdi, cik augstu gribēšot. Nebūšoi jāceļas ne uz ganiem, ne jāsaldē kājas aukstā rasā, lai tad tu dabūjot izraudāties par manis nelaišanu pie šūpotnēm. Tā darot šolaik visa gudrā jaunatne, kad vecie rājot vai nedodot brīvības un spiežot pie darbiem.

—   Un ko tad tu sacīji?

—        Es sacīju, ka man ziepju zāļu nav, bet viņš iedeva tūliņ naudu, lai bodē nopirkot. Ja tur nedodot ziepju zāļu, tad lai prasot etiķa skābi. Un, ja nedodot tās arī, tad lai tik ielecot mārkā, kas esot viena alga. Debesīs tikšot tāpat.

—   Un, kad laikam nekatru zāļu nedabūji, ko tad darīji?

—   Tad … tad … atnācu šurp.

—   Pie kuras vietas še piegāji?

—   Šepat… pie … pie mārka.

—   Un ko tur gribēji darīt?

—   Skatīties, kāds ir ūdens.

—   Un kāds viņš bija?

—   Pilns melno, ļipaino kurkuļu. Sametās no tiem bail.

—   Un, ja kurkuļu nebūtu, ko tad tu darītu?

—   Tad … tad … laikam lēktu.

—   Nu tad jāpateicas kurkuļiem par tevis izglābšanu no nāves un atsargāšanu no briesmīgās apgrēcības — no paš- slepkavības.

Šī saruna pabeidzās, abiem viņas dalībniekiem sērīgi klusējot. Izdzisušo pīpīti vecais krusttēvs izpurināja un noglabāja kabatā, un Katrēns sāka kodīt nagus. Un pa labu brīdi vecais krusttēvs atkal uzsāka:

—   Tad nu bezmaz varēja notikt, ka nepacietības dēļ pēc šūpotnēm tu padarītu sev galu, sagānīdama savu miesu un dvēseli uz mūžību. Vai tu vari pavisam aptvert, cik liela un briesmīga grēka nozīme ir pašslepkavībai, kuru tu gribēji darīt tik vieglā prātā?

—   Nē, nav.

—   Jā, jā. Tad skolotājs savos baušļu izskaidrojumos nebūs vēl nokļuvis bijis līdz piektam bauslim. Nu tad klausies salīdzinājumu. Svarus tu esi redzējusi jel tirgotavā. Ko tur liek katrā svaru kausā?

—  Vienā svaru bumbas, otrā preces.

—   Cik daudz preču liek otrā?

—   Tik daudz, cik vajadzīgs, lai bumbu kauss uzceļas augšā.

—   Nu labi. Kad bumbu kauss uzceļas, tad sveramo preču svars ir pilns jeb preču svars līdzīgs bumbu svaram. Ja nu mēs varētu ielikt pašslepkavību taī svaru kausā, kurā liekamas bumbas, un otrā sāktu likt nekrietna cilvēka netikumus un noziedzības, kā melus, zādzības, laupīšanas, lamāšanos, visādas rupjības, dažādas viltības un netaisnības, dusmu negantības, slinkumu, plītniecību, šādas tādas kārības, ķildas un ienaidu — vārdu sakot — visus ļaunumus, izņemot varbūt tik citu cilvēku slepkavošanu, tad pašslepkavības svaru kauss neceltos vēl nebūt uz augšu. Tik smags ir viņas nesamais grēks. Pašslep- kavībā parādās vienkop visu nekrietna cilvēka dvēseles draņķību un neķītrību sakopojums. Tas ir tas šausmu pilnais noziegums, kas viņa darītājam nav vairs nožēlojams uz atgriešanos, bet paliek kā briesmīga lāsta slogs, guļot mūžīgi uz viņa apgānītās dvēseles, kurai tādai pašai nejauki netīrai jāstājas mūžīgas taisnības priekšā. Ar nožēlojumu līdza just var drīzāk dažām vecāku paaudžu paš- slepkavībām, bet par tām, kas nāk no bezrūpīgām un pat vecāku apgādātām paaudzēm, kas jaunatnes gados, — par tām nav atrodams un sakāms neviens aizbildinājuma vārdiņš, nedz līdzjūtība, lai ari Fricis sauc tādus vai par vis- gudrajo jaunatni. Un tu, nelaimīgais bērns, gribēji palikt par pašslepkavu untumīgas ieskaišanās dēļ, kad jāpaciešas, pagaidot tavas iekārotās šūpotņu laimes! Bet vai tu ari zini, kāda šodien ir bijusi no tevis tik visai slavējamā šūpotņu laime?