— Nē, — meitene īsi atbildēja, būdama domu pilna.
— Nu tad paklausies! Kritušas ir no augstu^laistām šūpotnēm divas meitas reizē, un varbūt abas būspagalam. Viena bija beigta jau uz vietas, kad es tur piegāju, ar izbailēm tevis meklēdams, otra gan vēl rādījās drusku dzīva, bet pārlauztas abas kājas. Vai tāpat nevarētu notikt arī ar tevi, ja tu tiktu laista turp viena? Pēc notikušās nelaimes visi pārgalvīgie šūpotāji metušies aizbēgt un neviens nav gribējis vairs bēdāt par nelaimīgām.
Un nu, mīļais nabaga bērns! Ne tik daudz ticēdama Friča aplamām mācībām par debesu laimes iemantošanu caur pašslepkavību, kā gan cenzdamās sariebt man, esi gribējusi darīties galu. Tad nu saprotams, ka tev ir bijis pret mani ienaids, pret mani, kas esmu tevi pacēlis kā daždien bez palīdzības pamestu dzīvībiņu, kurai tik jāizdziest aiz bada un aukstuma, — pret mani, kas, pats būdams nabags tukšinieks, esmu tevi iedevis uz izauklēšanu godīgai sievietei par sviedriem grūti sapelnītu maksu, — pret mani, kas esmu bijis vienīgais gādātājs par tevi, glābdams no samaitāšanas posta, sargādams no aplamībām, vērodams, ka palieci vismaz dzīva un vesela, — kā tagad pat šaī nelaimes dienā! Kāda savlabuma dēļ man jāskraida šurp un atpakaļ iar nevaļu un nogurumu būt pastāvīgi nomodā par tevi un tavu dzīvību? Un cik ilgi to arī vairs varēšu? Kaut kura stunda var būt mana pēdējā. Bet kas tad notiks ar tevi, ko ikkurš kārdinājuma un musinājuma vējiņš var iepūst kā putekli ūdenī vai dubļu pančkā? Mans nelaimes varai piespējamais nabaga bērns! Lai cik daudz par tevi esmu rūpējies un cietis, bet mazāk mīļa tu man neesi bijusi par nepieciešami dārgo un nesaprotamā ceļā atrauto vecāko māsu Maju, kuras dēļ audzināšanas ziņā man nav vajadzējis ne reizes nopūsties, tik gan par viņas pazušanu būt visdziļākās bēdās. Viņa centās manas rūpes un raizes vieglināt un nav nekad klausījusi tādu bezdievnieku Friču kūdinājumiem kā tu, kuras dēļ ar lielāko rūpību esmu stāvējis nomodā un kura nu meklējusi par manu gādību sev atriebšanās prieku sevis nogalināšanā. Bet, lai arī kā būdams bijis, kad tik turp …
Te piepeši meitene uzlēca kājās, krita runātājam ap kaklu un izsaucās, asarām strauji birstot:
— Mī|ais, dārgais, vecais krusttēv! Es sajēdzu, ka esmu bijusi palaidne, īpaši šoreiz ari vieglprātīga muļķe. Neatstāj manis, jo tad kārdinātāji novedīs mani postā un nelaimē.
Piecēlās vecais krusttēvs, dziji kustināts, ari kājās, pievilka meitenes galvu tuvāk pie sevis un runāja sērīgi sirsnīgā balsī:
— Mans samānāmais nabaga bērns! Nedomāju jau gan tevis atstāt pasaules ļaunumu varā, kamēr vien manas acis platas, bet nezinu, cik ilgi man to atļaus visaugstākā aizgādība, kas valda pār dzīvību un nāvi. Kā jau esmu sacījis, pēc manu gadu daudzuma varu tikt aicināts uz mūžību kaut kuru brīdi, tālab nedomā nezin cik ilgi vairs drošināties ar manu aizgādību, bet sāc jau mesties pati prātīgāka un izšķirt vairāk, kas labs, kas ļauns, kas bīstams, kas pieņemams, lai dzīvē pastāvīgi vari būt stipra pret maldinājumiem un grēku neceļiem. Nu jau vari smelties diezgan mācības no saviem bērna gadu piedzīvojumiem, visvairāk no trim vislielākiem maldību klausījumiem, neskaitot daudzu mazāko. No šiem man vēl ir bijis spējams tevi glābt un pasargāt, bet ilgi vai vienmēr tā vis nebūs. Jāsāk pašai mesties gudrākai un apdomīgākai, jo, ja padosies joprojām vieglprātīgiem dzīves soļiem, tad vari ik brīdi klupt ļaunumā pat uz necelšanos. Bet nu, manu muļķīti! Vakars klāt, jāiet abiem mājās. Tevis gaida tavi, manis — mani rīkotāji. Abiem rītā jāceļas agri pie saviem darbu pienākumiem. Bet papriekš dodi šurp manā ziņā to naudu, ko tas Fricis iedeva tev priekš pašslepkavības zāļu pirkšanas.
Naudu tūliņ meitene izvīstīja no papīriņa un iedeva vecam krusttēvam.
Abi savādie draugi tad gāja līdzās nopietnā klusumā augšup uz Stuģēniem, Katrēns nevēcināja vis vecā krusttēva vaļējās rokas kā citām reizēm, bet turēja to cieti abām savām rociņām, kuras bija pavisam maziņas samērā ar stipri attīstītām viņa — kā darba vīra — rokām. Rādījās, ka meitene valda šo mīļo roku," saprazdama viņas augsto nozīmi priekš sevis un it kā bīdamās, ka tā viņai netiek atrauta. Vecais krusttēvs sajuta pat vieglus drebullšus viņas mīkstajās rociņās. Vēl kaut ko saimniecei savrup, laikam par Katrēnu, piekodinājis, vecais krusttēvs atvadījās un steidzās aiziet, Katrēnam domīgi noskatoties viņam pakaļ.
Tūliņ otrā dienā pa atdusas laiciņu Laķis ieradās apsardzībā izstāstīt visu, ko zināja par Frici un viņa negantību bērna musināšanā uz pašslepkavību, un atdot tur ari naudu, kas meitenei no viņa Iedota, ko pirkt nāves zāles.
Nākamā rītā, Fricim vēl maigi braukot auklas, saimniece, durvis pavērusi, viņam uzsauca celties, ka apsargi viņa vaicājot. Un, iekam saimniece vēl paguva to apsargiem izstāstīt, kur meklējamais atrodas, tikmēr Fricis bij jau uz otru pusi mājai pa logu laukā, paķerdams tik darba svārkus un cepuri. Apsargi dabūja viņu redzēt tik viņpus ielejas ieskrienam mežā.
Sameklējot visu, kas, steigā aizbēgot, no viņa vēl turpat atlicies, apsargi atrada labāko svārku iekšpuses kabatā apliecību rakstus, ka viņš bijis tiesnesis kādā lielākā soda tiesā. Bij arī dažas vēstules ar tādas pašas nozīmes saturu un viena vārdu pa vārdam šāda:
«Mīļais Frici!
Tev nosūtu pasi, kas ir viena no tām, kuras atņemtas tiem no manis nopūstiem savmantiešiem, un rādās vistuvāk piemērojama Tavam izskatam, bet vecums bija gan drusku jāpārtaisa. Tik paturi prātā, kas no šā laika Tavs vārds. Labi gan, ka esi atradis sev vietu Stuģēnos, kur pie otra saimnieka iet ganos tas pats nenogalināmais mazākais Lūru meitens. Tur nu Tev izdevīgā brīdī nāksies pagādāt tik drusku ziepju zāļu vai etiķa skābi, lai viņu dabūjam reiz pie malas. Vecākā māsa nezin kur aizrauta un jau varbūt ņēmusi galu. Tad man neatlik sies vairs nekādu kavēkļu pie Plīņu mājas dabūšanas, jo tagadējā valdība, kura gan laikam ilgj nepastāvēs, gribot atkal drīz atjaunot zemes dalīšanas turpinājumu Ja tad Plīņu māju piešķirs man, tad to pārdosim un ar dabūto naudu varēsim zaļi dzīvot, kamēr atnāk atkal mūsu laiki ar soda tiesām, kur turpināsim agrākos darbus, izdeldēdami visus savmantiešus, jo tik tad piederēs mums viss, kas ir tagad vēl viņiem.
Tava skaistgalvīte
Plīņu Jete»
5. Novārguma mazināšanos un spēku atjaunošanos nomanāmi sajuzdams
Novārguma mazināšanos un spēku atjaunošanos nomanāmi sajuzdams, mācītājs sāka ilgoties, ka varētu aizkļūt uz kapsētu pie krustmātes kapa un to pēc iespējas apkopt, nolīdzinot un nogludinot zemes piķus, kas ziemā būs bijuši sasaluši, bet tagad izlaidušies. Gan atsauktos varbūt dažs cits, kas uzņemtos to^padarlt, bet viņš vēlējās pats savām rokānf glaudīt viņas smilšu kopiņu, apzinādamies, cik neizsakāmi dārga bijusi viņam krustmāte. No Briņu mātes viņš jau ar sirds pateicību bij dzirdējis, ka viņa pati un dažas citas saimnieces mīļi rūpējušās un gādājušas par krustmāti ar iztiku un apkopšanu pa visu viņas neveselības laiku līdz miršanai, pielikdamas klāt par apkopēju pat kādu zināmu godīgu sievieti — vaļenieci, tāpat itin kristīgā prātā apģērbušas un sagādājušas apglabāšanu no mācītāja draugu un cienītāju puses. Dzirdot par šādu sirsnīgu mīlestību pēc tik daudz piedzīvotiem bezdievības ļaunumiem, mācītājam pirmā brīdī bija tā kā svešādi ap sirdi, it kā kad gribētu jautāt: vai tad patiesi šādas sirdis arī vēl atrodas briesmu un ienaida pārpildītā pasaulē? Bet drīz sāka atcerēties un pārliecināties, ka šie ir tie paši viņam pazīstamie savas draudzes dvēseļu jaukumi un ka jel vismaz tādu dēļ vien mīl vēl taču pasaulē dzīvot, ja arī ļaunums būtu atrāvis tai visas citas pievilcības.