Kad kādā jaukā rītā pie brokastīm mācītājs saviem mīļiem gādniekiem, Briņu tēvam ar māti, sacīja šo nodomu un vēlējumos, ka taisni to dienu domājot iet uz kapsētu pakopt krustmātes kapu, tad par prieku dabūja dzirdēt, ka pagaidām kaps esot gan jau aplīdzināts, bet velēnas aplikšot vēlāk, kad viņas stiprāk sazaļošot. Un, ja mācītājs gribot tomēr iet, tad aizvedīšot braukšus. Viņš sirsnīgi pateicās par to, kas darīts kapa apkopšanas ziņā, un arī par laipno aizvešanas solījumu, bet atbildēja, ka spēcinādamies domājot iet lēnām kājām. Bez tam zirgi esot neciešami vajadzīgi pie zemes darbiem.
Laipni mājasmātes apgādāts pāra cietām, tumšām sviestmaizītēm pusdienas daļai, mācītājs aizceļoja uz kapsētu, nodomādams tur atspirdzenīgi padzīvoties vai līdz pašam vakaram, kā tas ari notika. Krustmātes kapu viņš atrada gan aplīdzinātu, bet ne pēc savas gaumes prasībām, tālab — dabūjis no kapsētas sarga lāpstu —- izveidoja un nogludināja to tik skaisti, kā vien iepatikās, un uzsprauda virsū pa ceļam salasīto puķu pušķīti.
Sajuzdamies drusku piekusis, mācītājs pēc tam apsēdās uz soliņa un sāka domās sērīgi atskatīties uz tāļajo pagātni, īpaši attiecībā uz krustmāti, cik vien spēdams un iesākdams no savām vispirmām atmiņas dienām. Reti viņš tās atmiņas gan kustināja, bet, kad iesāka, tad milēja izstaigāt eauri visai savai dzīves pagātnei un to darīja īpaši tagad, še klusā vienatnē, siltā piesaulē, vaļīgā brīdī un vēl sēdēdams savas sirds dārgākā vietā. Vecāki viņam bija apglabāti kādā citā tālā kapsētā, kas reti aizsniedzama. Tādos atceres brīžos mācītājs mēdza domāt tādā kārtā, it kā sev pašam visu stāstīdams.
Sava tēva viņš neatminējās pavisam redzējis, bet, pēc krustmātes vēlākiem nostāstiem, tas bijis laikam kādas mazākas vietas graudnieks un nomiris no kāda nelaimes gadījuma sekām. Bet to gan viņš atminēja, kad māte tikusi guldīta savādā melnā, šaurā un garā lādē ar vāku virsū kā jumtu. Svešas sievietes raudājušas, un viņš drusku kā aiz bailēm līdis cieti klāt krustmātei un tinies viņas drēbēs iekšā. Krustmāte tad bijusi jauna, sārtiem vaigiem un bez nevienas grumbas sejā. Kuplie, dzeltainie mati viņai stāvējuši sapīti divās pīnēs, kas brīžam bijušas satītas ap galvu, brīžam nolaistas vaļēji pār muguru un sniegušās līdz jostas vietai. Matu sukāšanas un pīņu pinīšanas reizēs viņš drīkstējis skaistos matus pa šķipsniņai palūkot. Vispāri pēc mātes nomiršanas viņš juties vienīgi krustmātei tuvs un uzļāvīgs. Brīžam uzdrīkstējies viņai ierāpties pat vēl klēpī.
Kad pagājusi bija ziema un sniegs nokusis, tad krustmāte taisījusies iet. citur dzīvot, un viņš dzirdējis runā- am, ka esot saderējusi kaut kur par meitu un ņemšot šo īdza pie sevis, kas arī tā notika. Tur svešumā pa iesākumam viņš nedrīkstējis pavisam šķirties no krustmātes.
Kādreiz atnākusi kāda vecāka viešņa un sākusi vienatnē krustmātei kaut ko ausī čukstēt, bet krustmāte atteikusi cietīgi: «Lai viņš nevildās uz mani! Man ir tik rūpes un gādība par puikiņu. Uz ko lai es eju tādā nebūšanā ar viņu saistīties — viņu ģērbt un barot? Vai tad man būs Iespējams par bērnu arī vēl gādāt?»
Vēlāk kādā svētdienā ātri sabraukuši pagalmā divi sa- puškotl aizjūgi ar zvārguļiem un zvaniem. Sievietes, tos ieraudzīdamas, iesaukušās: «Precinieki, precinieki!» — un aizsteigušās uzposties. Citām līdza arī krustmāte. Atbraucēji sanākuši istabā, jautri tērzēdami, ar pudelēm rokās un sākuši meklēt saimnieku ar saimnieci. Viņiem līdza bijusi arī kāda cienīga izskata sieviete ar kukuļa nastiņu padusē. To godinājuši par precinieku māti. Puisēns kā brīnodamies skatījies atbraucējos, tad precinieku māte pasniegusi viņam siera šķēlīti, sacīdama: «Bet ko tad, Jānīt, tu darīsi, kad krustmāti mēs drīz aizvedīsim?» To dzirdot, uz reizes viņš sajutis tik dziļas sirdssāpes, ka ne tik nemīlējies ēst siera gabaliņu, bet, kaktiņā ielīdis, sācis stipri šņukstēt. Kad ienākusi krustmāte, tad svešie apstājuši it īpaši viņu, savādi, it kā mīklu izteiksmēs runādami, smiedamies un sniegdami viņai puķes. Ļoti laipni sarunājusies ar viņu precinieku māte, un sevišķi kāds garš, jautrs vīrietis, cigāru pīpodams, centies izturēties pret viņu ļoti mīlīgi. Bet viņa palikusi klusa un nopietna. Nedzērusi arī nekā, kad snieguši viņai glāzi, un neņēmusi tās nemaz pretī, kaut kādi aizbildinādamās. Puisēnam skatoties nācis prātā, ka tas laikam gribot būt tas īstenais krustmātes aizvedējs, tāpēc uzlūkojis to ar dusmām. Tad ienākuši saimnieks ar saimnieci un precinieki sākuši griezties pie tiem, jautrībā jokodami, ka viņiem pazudusi kāda līgava un sadzinuši še pēdas. Saimnieks atjokojis pretī, sacīdams, ka tur vajadzēšot lielu pierādījumu, uz ko viens no viņiem sniedzis glāzi, sacīdams, ka labākas liecības par šito nevarot nemaz domāt. Saimnieks izdzēris sacījis, ka slikta neesot vis, bet vajadzēšot dabūt zināt, vai tik kāda atzīšoties par pazudušu. Saimniece, glāzes maliņu drusku pie lūpām pielikusi, izsacījusi, ka liecība esot laba, ja tik atradīšot, ko meklējot. Pa tam krustmāte bijusi laikam ievērojusi, ka puisēna neredz, vai arī pat dzirdējusi viņu šņukstam. Viņa apskatījusies ieraudzījusi to kaktiņā noraudājušos, ļoti iežēlojusies un vaicājusi, kas viņam kaitot. Tad tas raustīgā valoda pačukstējis viņai ausī: «Ciemiņi tevi drīz aizvedīšot, kur tad es palikšos?» Krustmātei pārskrējušas pār vaigiem straujas asaras. Viņa pievilkusi puisēnu pie sevis un pačukstējusi: «Nebīsties vis, -Jānīt. Manis neaizvedīs vis, un es tevis nekad neatstāšu.» Viņš tad priecīgi pieķēries tai ar vienu roku pie drēbēm, otrā turēdams siera šķēlīti. Tad krustmāte noslaucījusi viņam asarām nostrāvojušo seju. Nu viņš nešķīries no krustmātes vairs ne soļa un turējis viņu vienmēr cieti. Un, kad precinieku māte klusām izaicinājusi krustmāti kambarī savrup sarunāties, tad arī vairs istabā nepalicis un, tāpat turēdamies, gājis līdza. Tur tad arī dzirdējis, ko viņas runājušas. Precinieku māte kodinājusi krustmātei cietīgā balsī: «Bet nu, Dore, nedomā vairs lepoties! Tāda vieta, tāds cilvēks — ko tad vēl vairāk vari iedomāt?» Tad krustmāte pateikusies gan, kā viņa pati sacījusi, Gravnieku mātei par labvēlību un tad atbildējusi sekoši: «Ja es būtu viena pati, tad varbūt neatteiktos, lai gan tur priekšā tik liels jūklis saviešu, kur miera un saderības dzīve paredzama nav. Bet man, sevi aizmirstot, jādzīvo priekš puikiņas, ko esmu apsolījusies māsai pie viņas nāves gultas. Kā lai es tādā vietā, kas ņudzēt ņudz no dieveriem, māršām, vecām radiniecēm, neskaitot līdza paša precinieka vecāku un tēva tēva, varētu cerēt uz gādību par manu puikiņu? Tur viss mūžs jānodzīvo tik priekš mantas daju došanas, pūru gādāšanas un bēru rīkošanas veciem cilvēkiem. Tur mans puikiņa būs neieredzams un paliks visiem kā par kājminām.» — «Nu, paskolotu jau nu gan tāpat līdza to ari,» precinieku māte iebildusi, bet krustmāte sacījusi pretī: «Tas mazumiņš, ko viņi taī lietā varbūt darītu, būtu jāsaņem man ar zemošanos kā žēlastība. Vecenes piemestu ikkatra vārda galā: kādu mantu tu še ienesi? Un tādai tukšiniecei vēl savs lieks ēdājs arī līdza. Visur priekšā dieveri un māršas. Mana darba un manas gādības par viņiem necik neievēros.» Puisēnam sameties bail no dieveriem un māršām. Viņš domājis, ka tiem vajagot būt briesmīgi negantiem un sirdīgiem zvērēniem ar spīdošām acīm kā uguntiņām naktīs, tālab lūkojis krustmātei iečukstēt: «Neiesim vis tur, kur dieveri un māršas, man no viņiem bailes,» — par ko krustmāte pasmējusies. Precinieku māte sacījusi vēl krustmātei, ka viņai par pūra bagātību nebūtu bijis ko raizēties, jo tiekot meklēta un gribēta tik viņa pati, un ka viņai kā kalpotājai nenākšoties viegli vienai pašai izaudzināt un paskolot puisēnu, uz ko krustmāte atbildējusi? «Ticu gan, ka ta^ad tā tiek domāts, bet_vēlāk nāktos bieži dzirdēt manu tukšību. Bet puisēna apgādāšanas un uzaudzināšanas ziņā es gribu būt labāk viena pati par sevi savā brivībā un pēc savas iespējas. Ko varēšu, to darīšu, nepalikdama nekam nekā parādā un nedodama nevienam tiesības man kaut ko pavēlēt vai liegt. Caur zemākām skolām ceru izvadīt viņu pati vien, bet priekš tālākām viņam ir bāreņu tiesas ziņā uz augļu augļiem daži simti, kas ienāca no izpārdotām vecāku mantām, lai manas palīdzības arī vajadzēs. Un tad nu, mīļo Gravnieku māti Man ir ganu svētdiena, lopi jālaiž laukā, tālab saimnieka galā vairs neieiešu, bet, lūdzu, pasaki tu ciemiņiem manā vietā ardievas. Pašam precinieku īsteniekam saki, ka es viņu cienīju un pateicos par ievērojumu, bet nevaru viņa prāta pildīt.» Puisēnam, to dzirdot, bijis liels prieks, kad krustmātei varēs iet uz ganiem līdza un tur viņu drošāk glābt no aizvešanas.