Ar žo skaidri atminamo piedzīvojumu pabeigušās mācītājam viņa pirmās atmiņas no dzīves sākuma, un no šārn dienām iesācies cits laikmets viņa mūžā. Jau samērā agri, bet bez grūtībām krustmāte sākusi mācīt viņu grāmatā un pa vasarām nodarbināt pie kaut kādiem viegliem darbiņiem, lai arī bez lietiskas vajadzības. Ziemas laikā vērpdama, viņa iemudinājusi to tīt dzijas no pievērptām spolēm uz tītavām, turpretī aužot atkal no tītavām spolēt krustmātei spolītēs. Viņi abi uz maza galdiņa ēduši vienviet, kā daždien labākie draugi, bet vasarās, kad bijis jādzīvo saimnieku iztikā, viņš stāvējis krustmātei cieši klāt un saņēmis ar pateicību, ko krustmāte vai saimniece uzlikušas viņam priekšā.
Gadi gājuši, augums paņēmies, un vajadzējis sākt domāt uz ganu gaitu. Krustmāte saderējusies par vasaras meitu tādā mājā, kur kalpošana iznākot abiem vienuviet, lai pati varot paturēt viņu savu acu priekšā savā rūpībā un īpaši pa iesākumam rītos paguldīt, kamēr vēl neesot jāiet siena pļavā.
Kad jau mācējis pienācīgi lasīt un bijis arī jau pāra reizes mācītāja priekšā kā par labu atzīts atlasītājs, tad krustmāte sākusi jau laikus rūpēties par viņa sūtīšanu skolā — saderējusies joprojām par vasarnīcu tagad skolas tuvumā, lai gan nebijis iespējams, vismaz pirmā vasarā, dabūt tādas vietas, kur iestāties atkal darbā abiem pie viena saimnieka, un viņam vajadzējis iet ganos citā mājā, bet ziemu gan vieta bijusi kopā pie krustmātes. Savu vasaras peļņu viņš dabūjis it īpaši pārtikas vielās. Krustmāte izšūdinājusi pašas austu drēbju kārtu, iztaisinājusi gultiņu un pastaliņas, devusi pašas adītas zeķes un nopirkusi cepuri. Grāmatas un rakstāmas lietas gādājusi tad, kad viņš bijis pieņemts jau skolā. Kopēdināšanas taī skolā tad vēl nebijis, bet krustmāte nesusi bieži vien pusdienās viņam azaidu no mājas. Aukstā laikā gājusi sestdienās pretī pārvadīt viņu mājā bez apsaldēšanās briesmām.
Zemākās skolas pabeigušam, prāts sācis nesties uz augstākām, par kādām bijis dzirdējis stāstām, bet nevarējis cerēt viņās iekļūt aiz rocības trūkuma. Tomēr par šo vēlējumos viņš kādreiz ieminējies arī krustmātei, un šim tad rādījies, kā kad viņa būtu taisni to gaidījusi, jo atbilde tūliņ nākusi šāda: «Ja gribi, tad ej. Drēbes un skolas nauda būs no manis, bet citu, kā uzturu, dzīvokļa īri, grāmatas, lūko sagādāt pats.» To viņa gan sacījusi, gribēdama izmanīt šā tieksmes stiprumu censībā pēc mācībām, bet domājusi tomēr gādāt vismaz vēl dažos nākamos gados visu pati ar apbrīnojamu noņēmību un ar to piekodinājumu un izsakāmu solījumos, ka mācīsies par mācītāju un centīsies turpmāk tikpat godīgi un krietni kā līdz šim, kas viss ticis apsolīts ar prieku. Protams, ka viņa uz to jau bijusi domājusi agrāk, tik nesacījusi, gaidīdama, lai pats sakot mosties. Tad pat viņš dabūjis no krustmātes otrreiz dzirdēt, bet skaidrāk saprast par savu naudu, kas tam pie bāreņu tiesas. Ar to tad viņa dzīves virziens bijis atzīstams par nospraudītu.
Priekš vasaru brīvlaika dienām viņa zinājusi sagādat šim ik gadus kādu spirdzenīgas nodarbības un peļņas vietiņu, iesākumā tāpat vēl par ganu, bet vēlāk it kā par puspuisi un palīgu vieglākos darbos pie saimniekiem vai amatniekiem. Saī ziņā viņš sava paklausīgā, vērīgā prāta un čakluma labad ticis visur labprāt pieņemts un vienmer nopelnījis sev jel grāmatu naudu.
Augstskolas gados pa brīvlaikiem dabūjis jau peļņu ka mācību ziņā vājāku skolnieku sagatavotājs uz pēceksāmeniem, kā .arī vispāri uz iekļūšanu augstākās klasēs, visvairāk ģimnāzijās, vai arī atrazdams kādu nodarbību pie rakstiem, līdz beidzot gan ticis galā — vēl ar krājaizdevu sabiedrības palīdzību pēc daudz gadiem, sākot no pašas pirmās bērnības laika atceres par mātes nomiršanu un tūliņ arī par krustmātes mīļās gādības iesākumu. Visu to garo dzīves laiku bijis vai ikkatru gadu apģērbts jaunā, krustmātes austā drēbju kārtā, skolu biedriem kā par brīnumu, ka tādas tik glītas un smalkas drānas iespējams izgatavot ārpus fabrikām. Vēl pat pēc skolu laikiem valkājis tādas pašas drēbes.
Bet jau ap skolu pabeigšanas laiku pie krustmātes bijusi nomanāma stipra un liela pārvērtība izskatā: dzeltainie mati apspērušies gandrīz balti, sejs grumbains, slaikais augums drusku salīcis, bet uzņēmība un visa dedzība uz darbību vienmēr pa vecam. Patiesā ziņā krustmāte atdevusi visu savu mūžu viņa labā vien, iegādādama pat vēl pirmo govtiņu, viņam iestājoties vietā par mācītāju, un pēc tam vadīdama ar labāko prašanu un lielāko vērību viņa mazo saimniecību, neprasīdama priekš sevis gandrīz nekā. Veselība viņai samērā ar gadiem uzturējusies diezgan laba, tik gan daži nobīļu gadījumi bijuši sacēluši viņai krampju sāpes, kuras tad visstiprāk parādījušās, kad apsargi šo projām veduši, un pēc tam vairs nepārgājušas, atnesdamas tādā ziņā viņai negaidītu nāvi pēc ļoti grūtām un ilgām ciešanām.
Staigājot domās cauri šai garai gadu rindai un nonākot pie tagadnes, mācītājs sāka pārliecināties, ka gandrīz viss ir grozījies un nav palicis, kā bijis viņa dzīves iesākumā, tik- krustmātes mīlestība uz viņu pastāvējusi negrozīta un nesatricināta, lai arī viņas pašas izskats kļuvis citāds. Sī pašaizliedzīgā pastāvība kustināja dziļi viņa sirdi ar pateicības jūtām par tik daudz saņemtiem labumiem un ar žēlumu, ka laiku ļaunumi nolaupījuši viņai vismaz vecuma miera dienas un neļāvuši palikt klāt viņam vismaz par acu aizspiedēju pēc izciestām nāves mokām.
Tā mācītājam, dziļās sērās nogrimušam, sitās ausīs tāda kā tuvu soļu čaukstēšana. Viņš pacēla acis un ieraudzīja pazīstamo rūtaino sedzeni netālu no sevis un tūliņ saprata, kas atrodas zem viņas.