Ar sveicienu pienākusi, Steņģene sāka runāt, ka pirmreiz pēc pārnākšanas ieraudzījusi še mācītāju — sēdam uz krustmātes kapa un negribējusi bez labdienas garām iet, tālab pienākusi izsacīt jel prieku, ka mācītājs pārnācis un sagaidīti atpakaļ drošības laiki. Tad, ieraudzījusi drusku pacelto mācītāja seju, izsaucās:
— Vai, cik jūs novārguši no izskata! Redzams, redzams, ka bezgala daudz grūtību esat cietuši.
— Ar mokām jau tik vēl pārnesu mājā pēdējās zīmes no dzīvības; bet lielum lielam ciešanas biedru skaitam pabeidzās viņu mokas turpat briesmīgā nāvē. Tomēr man Briņu tēva un mātes laipnā gādībā iespējams bijis krietni atkopties, tā ka varēju atnākt bez grūtībām šurp un kaut ko padarīt kopšanas ziņā pie krustmātes kapa. Bet, Steņģa māt, ja gribi parunāties, tad piesēsties pretī tur uz otra sola.
Viņa piesēdās un sacīja:
— Krustmāte, jā, krustmāte! Jūsu vien viņa gaidīja pārnākam, bet nesagaidīja. Par jums runāja, gan nomodā būdama, kad lielākās sāpes pierima, gan sapņos, gan pat vēl nāves murgos, kad jau sarunājās it kā patiesi ar pārnākušu.
Mācītājs, to dzirdēdams, aizklāja seju abām delnām un sajuta pārskrienam karstas asaras pār vaigiem un palika tādā stāvoklī brītiņu kluss, bet Steņģene runāja vēclass="underline"
— Mēs, kā dažas no tuvākām pazīstamām, kārtojāmies, palikdamas klāt pa dienai un naktij kura līdz viņas ciešanu beigām, tad arī visu dzirdējām un tās mokas redzējām.
Tad mācītājs sacīja ar dziļu sajūtību:
— Es izsaku daudz sirsnīgu pateicību visām jums, kas tik mīļi esat rūpējušās par manu krustmāti viņas ciešanu laikā un gādājušas arī par viņas apglabāšanu. Bez tam pateicu jums abiem ar Steņģa tēvu, ka nebijāt nedz ar solījumiem aizvilināmi, nedz ar draudiem iebaidējami uz ļaunas liecības došanu par mani, jo caur to vien es vel dzīvs esmu palicis, ka trūka vispāri apvainojošu liecību. Zināms gan, ka es nevēlētos vis netaisnu liecību arī uz otru pusi, ja mani, vainīgu būdatnu, gribētu glābt ar taisnības sagrozījumiem, bet cienā turu tikai taisnas liecības, lai šaī vai taī ziņā. No jums ir gribēts dabūt netaisnas liecības, bet jūs kā godīgi, kristīgi cilvēki esat atteikušies tādas dot. Par to vēlreiz saņemat manas pateicības patiesīgā ziņā.
— Gan jau tas pats manas pušelnieces dēla dēls Augura Antons, kuru raks laukā rītu līdz ar astoņiem citiem noslepkavotiem, nopūlējās, cik vien spēka, mūs visus piedabūt pie netaisnas liecināšanas, bet neviens neklausījām. Un, redz, kā nu drīz bij jākrīt, nevis vēl no pretiniekiem, bet no paša draugu puses, no paša brāļu lodēm. Sak, tāds blēdībai tas gals.
— Ak tad rītu rakšot visus deviņus laukā? — mācītājs vēl ievaicājās.
— Jā, tādas ziņas jau nākušas Augura mātei, ka tad visiem būšot pretī savieši par saņēmējiem. Sēšanas darbi Ir pašlaik pie beigām, kur tad drīzāk visiem vaļa un visi saziņojušies. Tur jau nu atskanēs .atkal lielu lielā raudāšana un vaimanas. Jāaiziet jau nu gan būs redzēt un dzirdēt. Ziņkārības prāta jau nu man gan nav, bet varbūt vajadzēs Augura mātei arī drusku palīdzēt. Viņa jau, nabadzīte, viena nekā nespēj, būdama vēl novājināta no iesirguma iaiz nāves bēdām par to pašu dēla dēlu. Ede arī jau nu gan ar visu savu lielo nevaļu viņas vienas nelaidīs šādā sevišķi grūtā gaitā, kur šis tas slikts var gadīties. Bet ko lai viena pati sieviete iespēj zemēm apbiruša un jau tik ilgi gulējuša miroņa apkopšanas darbā, ja arī vīrieši būtu viņu izcēlēji no bedres? No vīriešiem līdz ar savas zemes nomnieku Augura māte ir lūgusi vienīgi viņas pazīstamo jaunības draugu, veco krusttēvu Laķi. Nākamu svētdien laikam visus izrokamos -glabāšot kapsētā. Mans vecais Ir jau gan atkal uz kājām, tad liela bēda man par mājas darbiem nav.
Stāstīšana īsu brīdi apstājās un tad turpinājās no jauna:
— Jādomā, ka nošauto atrakšanas un izcelšanas darbs būs liels un grūts, kas ļoti rūpīgi un uzmanīgi darāms. Kādi divi no izrokamo piederīgiem bija pirmīt pagastnamā lūgt no pagasta puses palīdzību pie nogalināto izcelšanas un arī apliecību, ka piederīgo izrakšanu cita pagasta tiesā drīkst uzsākt, ko pagastvalde apsolīja gan dot un par palīgiem gādāt. Ak jā! Pagastmāju pieminot, ienāk prātā kaut kas jauns. Pašlaik tur ir saņemta ziņa no augstākas vietas, ka zemes dalīšanas darbus uzsāks no jauna, izdalot muižu zemes bezzemniekiem un arī nepārdotās mājas vai nu viņu tagadējiem nomniekiem, vai agrāko nomnieku pēcnākamiem un tādiem, kam kādi augstāki nopelni pie valsts atsvabināšanas no kopmantiešiem, kālab jāiece- ]ot izdalītājus no jauna pa visu valsti. Un, kur atrodami agrākie dalīšanas sākuma rajcsti, tie jāņem par pamatu tālākiem darbiem. Un kā likts tūliņ arī, sakārtojot aizbēgušās kopmantiešu pavēlniecības izmētāto rakstu blāķus, ir atradies viss, pilnīgs šejienes sava laika komitejas darbu saraksts, cik tālu tas bija ticis ievadīts, bet no kopmantiešiem apturēts. Diezi', diezi' kā būs, kā nē! Ezermuižiņā gan manis laikam negribēs atstāt — tai tik daudz kārotāju, ka nezin ne gala. Bet, ja man taī vietā dotu Daukstu muižiņu, lai tad vai kā būdams. Man kā tas miera gars, tad es netiesātos. Kaut man nācis jel dēls no kara mājā, tad man tiktu pirmā kaķiegorija.
Par šiem miera gara un «kaķiegorijas» vārdiem mācītājs viegli pasmīnēja, bet nesacīja gan nekā, tik uzcēlās un izšķīrās ar Steņģeni.
6. Nošauto deviņu izrakšanas dienas rītā bija ikkatram kopmantiešu noslepkavotam
Nošauto deviņu izrakšanas dienas rītā bija ikkatram kopmantiešu noslepkavotam tuvāki vai tālāki savieši vai savietes ar aizjūgiem un melniem šķirstiem ratos pie bedres klāt — visi nopietnu sēru pilni. Viņiem līdza saradās vēl aiz ziņkārības lielāks pulks lieku skatītāju. Klāt bij no apsardzības arī divi kārtībnieki kā rīkotāji vajadzīgās vietās. Papriekšu apsprieda viskopīgi, kā labāk darāms. Visi atzina par vērā turamu to, ka bedrē iekšā kāpt un strādāt, stāvot taisni virs miroņiem, nevar, lai viņi netiek samīdīti. Tālab, kad, apkārt bedrei stāvēdami, nolīdzināja zemju blāķi, tad pārlika no vienas malas uz otru kādus dēļus, ko daži atbraucēji, darbu pareizi apdomādami, bija atveduši no mājām līdza. Nu atracēji, stāvēdami uz šiem dēļiem, sāka pamazām un ļoti vērīgi rakt dziļāk, tomēr nedurdami lāpstu stāvu zemē iekšā, bet vadīdami viņas tikai tā kā šķipelēdami. Tā kādu brīdi apdomīgi strādājot, parādījās vajā viena roka, it kā pacelta uz augšu. Vēl drusku dziļāk šķipelējot, redzams tika arī svārku piedurknes gals. Kad tur ar vieglu iastru slotiņu noslaucīja zemes un roka parādījās pavisam skaidri redzama, tad Augura māte, malā stāvēdama un uz nūjiņas atspiedusies, izsaucās, asarām birstot:
— Es pazīstu, tā ir mana Antoniņa roka. Viņš ir ticis aprakts, vēl dzīvs būdams, un ir cēlis rokas uz augšu.
Meklējot drusku dziļāk, parādījās patiesi Augura Antons pirmais, kuru izcēla. Viņu iznesa ārā no bedres krusttēvs Laķis līdz ar citiem palīgiem un noguldīja zāles zaļumā. Drēbes viņam bij apķepējušas asinīm ar smiltīm, sejs, acis, mute un visa galva vienās smiltīs. Augura māte nespēja Viņā ilgi skatīties un atgāja drusku nost atsēsties uz zemē noliktā šķirsta — un tik raudāt. Krusttēvs Laķis griezās atpakaļ pie bedres palīdzēt citiem atracējiem. Ede ar Steņģeni stājās pie izceltā miroņa apkopšanas, nesdamas līdza paņemtā spainī ūdeni no upītes, ar ko mazgāt viņam seju un visu galvu, rokas un drēbes, beigās visu dvieļiem noslaucīt un atstāt kādu laiciņu tāpat klajā vietā lielākas apsusināšanas labad. Viņas, tā strādādamas, atrada mironim vienā vaigā lielu ievainojumu un labo roku pārlauztu, bet nesacīja par to nekā Augura mātei, lai viņas lielie sirdēsti caur to vēl nepavairotos.