Atracēji bija atraduši jau vienu krietna lieluma akmeni uz Augura Antona un to izlikuši uz malas, bet, dziļāk strādājot, atrada vēl citus arī un tos, tāpat brīnodamies, lika malā. Pie turpmākiem izņemtiem miroņiem atradās pie ikkatra visādi locekļu sakropļojumi un citādi smagi ievainojumi. Locekļu salauzījumus gan varēja attiecināt esam cēlušos no virsū mestiem akmeņiem, bet citi lielie ievainojumi, īpaši sējos, nerādījās nākuši no tiem. Tad piestājās pie bedres kāda pusmūža sieviete un sāka stāstīt, rādīdama uz tuvējo mežu:
— Tuvu pie bedres viņi nelaida gan neviena liecinieka, bet mēs dažas stāvējām tur mežā aiz resniem kokiem, kur varējām visu dzirdēt, ja arī ne visu redzēt. Kad nošautie cits pēc cita sakrita bedrē, tad no turienes dzirdama bija briesmīgu sāpju kunkstēšana, jo saprotams, ka vismaz visi vēl nebija pagalam, bet tik grūti ievainoti, kur tad citi krita vien, virsū, dzīvos apakšējos nospiezdami un nosmacēdami. Bet kunkstieni jau būs nākuši no virsējiem arī, un daži mirēji, ar nāvi cīnīdamies, laikam arī kunkstējuši.
Tad šāvēji lēca bedrē iekšā nošautiem vai aizšautiem pa virsu, ar zābakiem mīdīdami visus cieši kopā. Bet, kad ari tad iaikam pilnīgi nelīdzēja, tad, labi izmīdījušies, sāka mest bedrē iekšā šos akmeņus. Protams, ka seju ievainojumi nošautiem ir cēlušies no mīdītāju zābakiem, lai arī locekļu lūzumus var domāt cēlušos vairāk no akmeņu mešanas. Tomēr neiespējams nav, ka tie var būt lūzuši arī no smagu lēcēju zābakiem. Bez tam likās, ka viņi tur, pa virsu dīžādamies, strādāja ar šauteņu durkļiem. Kad vēl turpinājās drusku tāda kā drūma kunkstēšana — kā no kāda dziļuma, tad šāvēji ķēra lāpstas un meta ātri zemes bedrē iekšā nošautiem virsū, beigās nomīdīdami visu blāķi. Pēc tam tad nekāda rūkoņa no bedres vairs nenāca.
Miroņu izcēlēji uz beigām nespēja strādāt vairs, stāvēdami virspusē līdz ar zemi, tālab tiem bij prātīgi jāierīkojas, ielaižoties dziļāk bedrē un tomēr nemīdoties virs nogalinātiem. Kad ar lielām uzmanības grūtībām bij dabūti laukā visi, tad izrādījās, ka neviens no viņiem nav palicis guļot ar tiem ievainojumiem vien, kas nākuši no šāvēju lodēm, bet ikkuram miesas bija sadragātas jo vairāk tādā veidā, kā nupat dzirdēts ticis no stāstītājas sievietes.
Pie ikkatra izceltā miroņa stājās ar asarām viņu tuvinieces, tos tīrīdamas un apkopdamas pēc tā parauga, kā tika apkopts Augura Antons. Vīrieši sagrūda izraktās zemes atpakaļ bedrē un samīdīdami to nolīdzināja. Pēc tam viņi, piekusuši būdami, lūkoja izsēsties šur un tur, vēlēdamies atspirdzināties uzpīpošanā. Laķis piesēdās arī uz šķirsta tur, kur sēdēja sēru pilnā Auguna māte, un iesāka taisīt dūmus. Apsargi bija pavēlējuši nošautos agrāk šķirstos nelikt, iekam neesot pārmeklētas viņu kabatas, ko darīšot tad, kad visi būšot jau pakopti un patīrīti, tālab tiem, kas bij saņēmuši savējus pirmā galā un darbus pabeiguši, iznāca vaļas brīdis, gaidot padarām citus tāpat.
Pēc klusa brītiņa Augura māte, acu nemaz nepaceldama, griezās pie Laķa ar jautājumu:
— Jēkab, tu nu esi gadu gadiem gājis pa malu malām un redzējis dažādas tautas, visādus ļaudis. Saki — vai kaut kur ir redziami citur arī tik briesmīgi cilvēki, kādi bijuši šie aizgājušie kopmantieši?
Laķis, izlaizdams kuplos dūmus, drusku apdomājās un tad atbildēja:
— īstenos kara stāvokļos gan pretinieki ne tik neviens otra nežēlo, bet cenšas vieni otrus izdeldēt, kā vien iespēj, bet mierīgiem cilvēkiem godīgu valstu karotāji neaiztiek.
Kristīgas tautas izturas godīgi arī pret gūstekņiem, tik par turkiem un viņu ticības tautām gan tiek dzirdēts daudz briesmu darbu arī pret tiem. Bet nu šie kopmantieši, kurus labāk varētu saukt gan par citmantiešiem, grib dzīvot tik no tā, ko savmantieši sapelnījuši un sataupījuši. Bet to viņi gaiši zina, ka ar labu neviens viņiem nekā no sevis nedos, tālab tie uzskata visu savmantiešu izslepkavošanu par īsāko šā nolūka sasniegšanas ceļu. Bet vēlāk, kad viss būs sagrābts sev, tad, zināms, varēs slepkavoties atkal savā starpā. Viņi prot izveicīgi laist ļaudīm acīs arī gan kaut kādus reibinošus vēlēšanu māņu dūmus, muldēdami par brīvību, bet dibinādami visbriesmīgāko verdzību. Un, ja vēlēšanu lietās kāds gribēs savu balsi dot kādam pēc sava prāta, nevis tam, uz ko aizrāda, tad lai stājas vien šauteņu stobru galiem pretī. Tāda viņu brīvība, tādas viņu dodamās tiesības, tāda viņu rīcība. Sās kopmantiešu jeb citmantiešu mācības nav vis gan izperinājušās še pie mums, bet pārnestas šurp no citurienes — tikai še viņas atradušas auglīgu zemi. Un, kur vien šo mācību klausītāji tiek tik pie varas, tur dara visur to pašu, ko še. Un, jo lielāka un plašāka viņu vara, jo lielāki un plašāki arī viņu briesmu darbi.
— Bet no kura laika šitas ļaunais gars ir ievilcies un tik briesmīgu spēku ņēmis mūsu citkārt godīgā tautiņā? — Augura māte taujāja vēl.
— No tā paša nesenajā laika, kad sāka droši skandināt bezdievības mācības, ka nav nekas svēts, nav nekāda grēka, kad tik spēks un vara, tad dari, ko tik gribi, atbildība nekam nekāda. Kad vari tik būt drošs par laicīgu sodu, tad par mūžīgo nekāda bēda. Nav nedz pienākuma, nedz tikuma, nedz goda, nedz kauna, nedz apziņas, nedz pateicības — viss kā plēsīgam meža zvēram. Un, kad netiek vien liegts šādas mācības sludināt, tad protams, ka sekmes viņām būs lielas arī bez mudināšanas un skubināšanas. Uz ļaunuma pusi, ja to grib veicināt, jādod tik brīvība, bet uz labu vajadzīgs vadīt ar lielām grūtībām un nereti ar maziem panākumiem. Tāds ir cilvēka dabīgais prāts.
Pašlaik nāca uzsaukums no apsargiem, ka iesāksies nošautiem kabatu pārmeklēšana, ejot pēc tās kārtas, kā viņi izcelti no bedres. Tādā ziņā tad iesākums bija ņemams pie Augura Antona, tālab viņa tuvumā ieilgušai sarunai nācās apklust.
Augura kabatās neatrada nekā ievērojama, tālab pierakstīja tik viņa vārdu un atļāva guldīt šķirstā. Ar turpmākiem diviem citiem notika tāpat. Bet tad pie tā vecākā cilvēka, kas bija starp jauniem, atrada viņa vestes iekšpuses kabatā krietnu žūksni papīra naudas un turpat vidū zīmīti, rakstītu ar stipri drebulīgu roku: «Mēs tiekam dzīti, badā būdami un briesmīgi mocīti.» Apsargi sacīja, ka atrasto naudu un šo zīmīti piederīgie varēšot saņemt apsardzībā. Tālāk pie nākošā nebija atrodams atkal nekas. Bet tad pie Sidera atrada starp dažiem citiem viņa papīriem, kas attiecās uz soda tiesas darbību, arī šādu vēstuli:
«Manu mīļo Sider! Gaidu ik dienas, kad sūtīsi man to apsolīto zelta pulksteniņu ar gariem zelta vazīšiem un arī to gredzenu ar mirdzošu, sarkanu akmentiņu virsū. Tam akmentiņam vajagot būt sarkanam dimantam — rubīnam, jo tas līdz ar pulksteniņu piederēja kādai zināmai bagātniecei, kura neīsta dārguma nevalkā. Rubīnus es ļoti mīlu. Arī kāda krietna sauja zelta naudas darītu man lielu prieku. Neturi to mantu vairs pie Augura, ka viņš vēl to neizklīdina, padalīdams savām rakstvedēm. Muļķīgos ļaudis es mānu tāpat, kā to pastāvīgi dara valdības laikraksts, stāstīdams, ka kerenkas esot visdrošākā nauda. To neņēmējus es nozākāju par neprašām un stāstu tiem tāpat, ka zelts paliks drīz tik priekš nevērtīgiem spīduļiem. Man še darba diezgan vai ikkatru nakti. Kuram tik mērķēju un spiežu, tas krīt kā pupa.