Ar sveicieniem un mutīti
Tava Plīņu Jete»
So vēstuli noklausījusies, Augura māte izsaucās ar vēl pavairotām skumjām par dēla dēlu:
— Ak Kungs un Dievs! Tad aptraipījis ir savas rokas un savu dvēseli arī vēl ar tām smagu lāstu mantām, kas izspiestas vai nolaupītas nelaimīgiem notiesājamiem. Un kas zina, viai ir vēl pavisam atdevis vai nē?
Edei, dzirdot šos dziļu sirdēstu vārdus, ienāca gan prātā, ko viņa nesen redzējusi notiekam Ezermuižiņas piedarbā starp Antonu un laikam Sideri. Viņa saprata gan, k,a tur starp viņiem abiem būs bijušas naida attiecības par šām pašām mantām, bet viņa to prātīgi'noklusēja, pasargādama jau bez tam diezgan smagi bēdu izmocīto vecās saimnieces sirdi. Pie Svikuļa apsargi bijia atraduši vēl viņa paša sacerētu mīlestības atklājuma dzejoļu ar virsrakstu: «Debešķīgai būtnei Alvīnai». Lai gan visu šā dzejoļa dzirdētāju sirdis bija vismaz dziļas nopietnības pilnas, ja arī ikkura nejustu lielu bēdu, tad, šaī dzejolā klausoties, reti kas varēja atturēties jel no pasmīnēšanas, ja vislielais no skaļiem smiekliem.
Kad viss bij sakārtots, visi izraktie saguldīti šķirstos un šķirsti sacelti ratos, tad apsargi pasludināja, ka visi šie miroņi tiekot atļauti piederīgo rīcībai uz drīzu apglabāšanu. Jau iepriekš bija norunāts visus šos mocekļus apglabāt vienkopējā vietējā kapsētā, lai gan daži nonāvētie bij no citām draudzēm. Nolēma līdz kapu izrakšanai noguldīt visus kapsētas kambarī. Tā kā izrakšana notika piektdienā, tad tiem apglabājamiem jāguļ bija tur tik par sestdienu, kas nodomāta kapu izrakšanai.
Brīvu ratu bija maz, kur sēdēt aizvedamo piederīgiem, bet visi spēka cilvēki taisījās labprāt iet kājām, tik Augura mātei no lielām bēdām arī miesas spēki bija pamākti, un viņai nāktos grūt' nostaigāt visu ceļu kājām. Tad Edei ar krusttēva Laķa palīdzību izdevās sarunāt priekš viņas kādos brīvos ratos vietu, kur sēdēja arī kāda vecāka māte, un tad visa neparasti garā miroņu ratu rinda sakustējās uz aizbraukšanu liela kājnieku pulka pavadībā, kas gāja gan pa ratu spraugām, gan pēc visas braucēju rindas.
Garās vasaras dienas vakars bija gandrīz klāt, kad visa šī rinda nokļuva pie kapsētas un saguldīja visus šķirstus citu pie cita kambarī. Starp pavadītājiem bija arī kāds vīrs, kas pazīstams kā iecienīts miroņu izvadītājs no mājām kristīgā garā. Viskopīgi uzaicināts, viņš izsacīja kādu visiem nodziedamu bēru dziesmu un pabeidza ar lūgšanas vārdiem. To pašu vīru nonāvēto piederīgie viskopīgi uzaicināja arī par apstāvētāju apglabājamiem, jo mācītājs, nebūdams vēl pienācīgi atspirdzis, neuzņemšoties apstāvēšanas darba un cits neviens zināms neesot. Viņš neliedzās uzņemties, tik gan ne bez mācītāja ziņas, ko piederīgie apsolījās izdarīt.
7. Bija brīnum jauka, klusa un silta svētdiena
Bija brīnum jauka, klusa un silta svētdiena bez neviena mākonīša pie skaidrām debesīm. Ticis bija zināms plašā apkārtnē, ka kopmantiešu noslepkavotos un izraktos deviņus mocekļus glabāšot to svētdien priekš pusdienas, tālab jau diezgan laiku no rīta pieplūda kapsēta gandrīz ļaužu pilna. Tik liela dalības ņemšana bija izskaidrojama vispirms kā līdzjūtības zīme nelaimīgiem nogalināto piederīgiem un kā pretešķības rādījums pret slepkavību. Otrkārt, cilvēku sirdis ilgoties ilgojās pēc kaut jelkādām garīgas nozīmes sapulcēm, kādu taī laikā pavisam trūka, jo baznīca stāvēja cieti un citur nedrīkstēja nekā rādīt no kaut jebkādas garīgas sajūtības. Draudzes līdzjūtību skumdinātām sirdīm apliecināja īpaši tas puķu daudzums sieviešu rokās, nests līdza, ko pušķot kapus politiskā niknuma mocekļiem. Tā kā pašlaik ābeles stāvēja ziedu kuplumā, tad nesti bija pat veseli zari, pilni ābeļu ziediem.
Piederīgie apspriedās ar apstāvētāju, kā labāk ierīkot un izdarīt apstāvēšanas darbus. Tika vienprātīgi atzīts, ka kapsētas kambaris, kur pašreiz tik daudz šķirstu iekšā, nevarēšot uzņemt necik ļaužu no lielā dalībnieku pulka un taču visi gribēšot ko dzirdēt, tālab nolēma iznest visus šķirstus kapsētā un noguldīt tādā vietā, kur vēl nav kapu. Tur tad noturēt viskopīgos apglabāšanas dievvārdus, pēc tam apstāvētājs pie kapiem lai iesvētī ikkatru sevišķi. Tā tas arī notika. Visus šķirstus nesa rindā citpakaļ cita uz norunāto vietu, dziedot:
«Mēs šeitan esam viesi,
Ne māju vietiņā.»
Apstāvētājs, lai gan samērā nedaudz skolots runātājs, prata taču savā viskopējā apstāvēšanas runā rādīt šā lielā bēdu notikuma negantību viņa īstenībā, pie vārdiem sevišķi gan ar apvainojumiem nekā neminēdams, bet apgaismodams tik šā iekšējā, savstarpējā briesmīgā ienaida ļaunumus, kur ar asinainu niknumu pārmērīgi esot dzīties sagrābt visu mantu, visus īpašumus, visu varu tik vienai ļaužu šķirai, tik vienai strāvai, rīkojoties ar lielāko nežēlību pret citām šķirām, nesaudzējot neviena, kas tik nav itin tāds pats kā viņi. Un tādā ziņā, atmetot visu, kas kristīgam prātam dārgs un svēts, esot šausmīgi nogalināti arī šie deviņi cilvēki un līdz ar viņiem daudz citi, kas nestāvējuši šiem nemaz pretī, bet gājuši vēl pavisam mierīgi no ceļa. Tālab jālūdzot, lai Dievs turpmāk novērš tādas briesmu valdības ar viņu necilvēcīgiem niknumiem.
Pēc tam iesākās apstāvēšanas gājiens no kapa uz kapu ar miroņu iesvētīšanu, aizlūgumiem un dziesmām. Apstāvētājs gāja uz zināmo vietu allaž no jauna pakaļ ikkatram apglabājamam vienmēr ar ļoti lielu līdzgājēju pulku un tā vadīja ikvienu uz viņa kapu. Līdzgājēji drūzmējās ap visiem kapiem bez izšķirības, vai pavadāmi radi un draugi vai pavisam sveši. No viņu rokām bira puķes vaļējos kapos uz šķirstiem, un beidzot saradās daudz pušķu virsū uz kapiem. Bet, tīri kā par brīnumu, no viena kapa atrāvās un palika atstatu stāvot citi visi, kas nepiederēja pie nesējiem, kuri bij paši arī apracēji, pieskaitot klāt tik divas sievietes, vienu vecāku, otru jaunu. Nebija gandrīz, kas apstāvētājam palīdz nodziedāt jel pāra pantiņu no kādas piemērojamas kapa dziesmas. Rādījās, ka vecākā no abām pavadītājām sāka dziļi un sāpīgi sajust līdzgājēju atraušanos no šā kapa laikam kā kādu nepārprotamu parādību. Raudājusi viņa bija jau gan daudz, taču vēl turēdamās un visu paciezdama. Bet nu rādījās, ka šī ļaužu atraušanās, kuras nozīmi viņa gaiši bija sapratusi, salauza paga lam viņai bēdu novājinātos spēkus. Viņa aizlika kabatas drāniņu sejām priekšā, piespieda to tur abām rokām un raudāja dzirdamā balsī, kas skanēja apstāvētājam kā trau cēklis, uzsākot aizlūgumu. Viņa sāka gāzuļoties, un, lai arī jaunā sieviete turēja viņu aiz rokas, tomēr viņa pašā aizlūguma vidū sabruka piepeši pie zemes ģībonī. Piesteidzās kādi vīrieši no tiem pašiem nesējiem, un tie ar jaunās sievietes piepalīdzību gan viņu drīz atmodināja, uzcēla un pusnešus izveda no kapsētas pie ratiem, kur apguldīja. Liedot šim pulciņam caur ļaužu drūzmu, kāda sieviete, pēc apģērba un izrunas citurieniete, sacīja citai sievietei pusbalsī pie auss:
— Lūk, briesmu tiesas prezidenta Sidera māte ar viņa māsu.
Viņas, kā izgājušas, tā palika. Kapsēta vairs neienāca. Sis kaps palika gandrīz pavisam bez appuškojuma. Augura Antona un Svikuļa kapiem bija gan virsū kādi pušķi, bet samērā ar citiem krietni mazāk. Un tie paši, kas bija, nāca laikam bezmaz tik no piederīgo rokām. Turpretī skolotāja un Linuma kapi atradās bagāti appušķoti, līdzīgi citiem šās dienas apglabāto kapiem.