— Sava taisnība jau tev arī, draugs! — Augura māte izsaucas, galvu nolaidusi, it kā nerādīdama savu acu. Tad izvilka ļoti spodra baltuma autiņu, aizklāja ar to abām rokām seju un pa brītiņu vēl sacīja: — Cik laimības neaprij tie dažādie dzīves kārtu stāvokļa un sadzīves likteņi! Tavu ciešanu līdzzināšana palīdz remdēt vēl manas joprojām nerimstošās sēras.
Pāra acumirkļu Laķis klusēja, vienmēr galdā stīvi skatīdamies, līdz atkal uzsāka runāt no jauna.
— Aiz žēlabām miera nekur neatrazdams, gribēju tūliņ iestāties kara klausībā, bet nepieņēma bez augstāka mācības stāvokļa. Tomēr drīz nāca mātes šķiršanās, un pēc tam pirmā iesaukumā lozei bij jākrīt un krita arī man uz aiziešanu. Visu to laiku līdz kara klausībai izsargājos tevi redzēt, lai ciešanas neceltos vēl lielākas; bet aizgājušam nebūtu spējams redzēt, ja arī gribētu Stāvēju visās sava laika kaujās ložu krusā un granātu pērkonī, trīs reizes tiku ievainots, bet dzīvība palika saudzēta, lai arī no nāves nebijos. Viņai esmu skatījies visur droši acīs, garā redzēdams tāļu džimtenē no senās pagājības atmiņām sērīgi kā atsarās mirdzošu zvaigzni.
Augura māte aizklāja vēl ar mutes autiņu klusām sev seju, ne vārda nesacīdama. Iestājās klusuma brīdis. Pēdīgi viņa uzcēlās un sacīja:
— Jāiet taču mājā. Bet visu savu bēdu vēl neesmu izsūdzējusi. Vienas lielas bēdas tuvojas par dzīves vietu nākotnei. Nav paredzams, vai Ezermuižā dzīve vairs būs, jo uz turieni daudz kas skatās un bez tam pušelniece, Steņģa māte, tīko dabūt visu sev vien, ja arī neviena cita neielaistu, Nezin kas būs, kas nē. Aizstāvja man neviena nav. Ja nu tev gadās kādu netaisnību redzēt vai dzirdēt, tad saki jel kādu vārdu taisnībai par labu. Sī ģimene jau tur ir dzīvojusi ilgas, ilgus gadus.
to sacījusi viņa atvadīdamās sniedza Laķim roku. Viņš to paturēja acumirkli ilgāk savā rokā, nekā ierasts. Viņam šāvās caur atmiņu kā jauks stars no senatnes, ka tā ir tā pati roka, ko viņš tāļā, tāļā pagātnē turējis daudzkārt rotaļu gājienos savā rokā it kā neizsakāmi dārgu mantu; bet tūliņ ari, atjēgdamies, ka nav vairs tie laiki, palaida to lēnām un gurdeni vaļā, sajuzdams vairs tikko nomanāmu, vieglu paspiedienu pretī.
8. Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas
Daži prāvnieki sarunādamies sēdēja jau no paša rīta tiesas priekšistabā un gaidīja aicinājumu iet iekšā. Pavēstēs noteiktais laiks bij gan jau pāri, un durvis uz tiesas istabu varēja atvērties kaut kuru bridi.
Te kāds no viņiem, kas skatījās uz pagalma pusi, iesaucās: — Steņģene steidaas pusteceņus šurp ar pazīstamo rūtaino sedzeni.
— Tad jau kaut kādi joki atkal būs, — cits atsaucās, — smieklu vien nevarēs valdīt.
— Apmeklējaties, ka autiņi viegli paķerami, ko turēt mutei priekšā, — trešais aizrādīja.
— Viņas nekad netrūkst un nekad arī neapkūst, — vēl kāds cits turpināja sarunu.
Pa to starpu šī runā būdamā prāvniece bij jau klāt un steidzīgi ienāca iekšā.
Labrītu sacījusi un ar dažiem sarocījusies, viņa ātri vaicāja: — Vai iekšā vēl nesauc?
— Tevi jau pārsaukāja, — kāds pasmiedamies atbildēja.
— Vai traks! —- viņa izsaucās. — Kad lai nu tad tieku pie rindas? Vēlēšanas sapulci noturēs, un atpakaļ netikšu. Tāds posts ir, kad satīties ar tādu neveiklu puisieti! Tad viņam jāsteidz šis darbs, tad tas! Zirga vien vēl nav sabarojis un iejūdzis. Pēc manas aizbraukšanas būtu varējis darīt, kādus darbus gribēdams.
— Kad puisiešam jādara meitiešu darbi arī, tad nevar vis paspēt, — kāds no otras sienmalas atsaucās.
— Cik to meitiešu darbu šis padarījis? — Steņģene jautāja. — Es padaru vairāk puisiešu darbu nekā viņš meitiešu darbu.
— Un kādi tad ir tie tavi padarītie puisiešu darbi, — jautājums atskanēja no kakta.
— Vēl vakar iedzinu kumeļu stallī, kamēr viņš pa kūti, un aizvēru piedarba durvis, — Steņģene droši atbildēja.
Visapkārt noskanēja smiekli.
Pēc tam ienācēja, kad bij apskatījusies, izsaucās; — Nav jau mana sūdzētāja arī vēl!
: — Tas jau aizgāja, kad tevis nebij, — skaidrojums nāca no citas puses.
— Meli vien būs, — viņa izsaucās, — tad jau es to pamanītu aizejam.
—- Meli vien gan, Steņģa māt, — tā kāds vecāks vīrs viņu apmierināja. — Viņi tevi tik- tāpat pa smieklam pamana. .Nāc nu šurp, piesēsties, te ir vieta.
— Lai tad kā! — Steņģene izsaucās. Tad atraisīja se-dzenei uz muguras sasietos stūrus, atlaida sedzeni uz pleciem, paturēdama tik galvas lakatu, un gāja, kurp aicināta, piesēsties.
— Un kas tad tev nu, Steņģa māt, par tik lielu dedzību pēc vēlēšanas sapulces? — kāds cits vaicāja.
— Tur jau atrauties nevar, — viņa atteica, — ka nesavēl āžus par dārzniekiem.
— Kurus tu par tādiem sauc? — vaicājums atskanēja no citas puses..
— Nu, vai tad trūkst tādu cita labuma kārotāju un mantas dalītāju, kuri tik pēc tā vien tīko, kas citam pieder? — viņa paīgni atbildēja.
— Bet tu, Steņģa māt, nesen vēl pagastnamā priecājies par mantas dalīšanas laikiem, — viens no pirmiem runātājiem aizrādīja.
— Ko nu, ko nu, cilvēks! Kāda nu priecāšanās? Kamēr skaidri nezini gala, tikmēr papriecājies; bet, kad zini, tad jāatmet ar roku, vairāk nekā — viņa atteica ar nepatiku.
— Klāt jau man no mantībām un bagātībām nekā neda-dos, ja drīzāk tik vēl ko atņems no tās pašas nabadzības, kas ir.
— Vai tad tu, saimniece būdama, gribēji vēl klāt dabūt? — kāds smiedamies vaicāja.
Sasmējās citi arī.
— Un kāds labums tad man par tādu dalīšanu priecāties? — Steņģene atmeta. Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk: — Man jau vēl cita lieta vai lielāka. Pēc zemes dabūšanas vien visās malās kliedz, un īpaši uz manu dzīves vietiņu visi kā uzmesti — Ezermuižiņu vien, Ezermuižiņu vien dzird daudzinām. Es jau gan domātu drīzāk, ka man būtu tiesība viņu dabūt vienāi pašai. Augura māte jau ļoti veca, un viņas dēla dēls zemes valdītājs nekad nebūs, bet…
Nepabeidzot Steņģenei teikuma, durvis atvērās uz iekšu un visus gaidītājus salaida iekšā tiesas telpā. Steņģenei, kura savas rindas gaidīja ar lielāko nemieru, nāca trešā prāva iztiesāšanā ar viņas pērno puisi Vernuli par algas neizmaksāšanu pilnā summā.
Tiesnesis uzsauca Vernulim, lai saka savu sūdzību.
— Viņa nepilda līguma un neizmaksā man visas algas par nokalpoto pilno gadu, — Vernulis sacīja.
— Vai tad tu pildīji kantraku? — Steņģene meta pretī.
— Mums bij norunāts un norakstīts, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet kāds bij tas auzu miltu maiss, kuru tu reiz ziemā atvedi? Tas bij tik sašļucis kā mana veča gultas maiss.
Klausītāji ar grūtībām valdīja smieklus.
— Lūdzu uzklausīt! — Vernulis izsaucās. — Viņa grib mani par zagli taisīt.
— Vej še, kur jau kantraks ir, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet ko tu darīji? — To sacīdama, Steņģene atāķēja jaku un izvilka no azotes saburzītu papīru, ko sniedza tiesnesim.
Bet Vernulis aizkustinātā balsī tikmēr runāja sekosi; — Kāda tā labībā bij, kuru tu devi man samalt? Auzas bezmaz gluži slapjas — miltos ī&i nemaz nesabirst, graudus dzirnavas saspiež'gandrīz tik plakanus. Un šī grib, lai tad atved maisu tik pilnu kā no sausas labības!