Visu apglabāšanas laiku Augura māte arī bija pavadījusi kapsētā, Edei pastāvīgi paliekot pie viņas, bet, pabeidzoties apglabāšanas gaitai, viņa vēlējās tikt projām — gan jau aiz vispārēja paguruma, gan arī aiz tā cēloņa, ka laikam nomanījusi ļaužu vienaldzīgo un pavēso izturēšanos pret viņas dēla dēla kapu. Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta, viņa atstāja kapsētu, neslēpdama vēl joprojām savu skumju par Antona likteni un viņa šausmīgo nāvi, uz ko Laķis nopūzdamies viņai piezīmēja:
— Tev vismaz zināma paliek tava audzēkņa kapa vieta, bet man par manu aizbildnības meitu varbūt nebūs palikusi pāri pat ne šī laime.
— Jā, bez savām bēdām neesi gan arī tu, bet tev paliek jel tas augstais apmierinājums, ka tās meitenes spodri baltā goda neaptumšo neviens neslavas puteklītis, kuras sajūtības man vis nav par manu nabaga puiku, — Augura māte sērīgi viņam atbildēja.
Laķis uz to nesacīja vairs nekā, tik pagriezās sāņus un ātri paslaucīja ar delnu sev vaigus. Tad kopā ar Edi palīdzēja Augura mātei iekāpt ratos, atraisīja zirgu, iedeva grožu un pātagu Edes rokās, kura arī bija jau iesēdusies, tad atvadījās no abām un noskatījās pakaļ, kā viņas aizbrauc.
Pašlaik pieskrēja Katrēns, saķēra vecā krusttēva roku un sacīja:
— Vecais krusttēv, es vēl apstaigāšu jaunos kapus un izskatīšos puķēs. Tagad pie kapiem jau mazāk ļaužu, labāk var redzēt. Kur tu tad būsi?
— Es, meiten, iešu atsēsties pie manas mātes kapa. Tu jau zini gan. Kad apstaigā, tad ej uz turieni.
— Nuka.
Bija klāt pašas pusdienas stundas un laiks saucams jau pat par karstu. Ļaužu pulks kapsētā vēl daudz nemazinājās, bet tik izklīda, visvairāk ap savējo kapiem, kamēr dažu pašlaik apglabāto piederīgie nešķīrās vēl no viņu kapiem, lai ari to apstāvēšana un aprakšana bija pilnīgi pabeigta.
Tad pašlaik parādījās kaut kas savāds, neierasts un neiedomāts. Pa pasta lielceļu it kā no pilsētas puses tuvojās steidzīgi kapsētai' klāt teciņiem vien sieviešu pulciņš četratā, roku rokās turoties un arī pat ar jautriem, skaļiem smiekliem. Kam gadījās ievērot viņu tuvošanos, tie skatījās un gaidīja, kas viņas tādas būs. Un, kad ātrās nācējas bija jau gandrīz klāt pie kapsētas vārtiem, tad atskanēja dažas balsis:
— Vai, vai! Tās jau ir tās pazudušās un rokā nedabūtās visas četras meitas!
Pirms vēl dažs labs dabūja atjēgties, vai tas ir vien tiesa, kad jau daža no viņām atradās savu bezgala pārsteigto piederīgo apkampienos.
Katrēnam, kad tik dabūja viņas ieraudzīt, kājas vien noņirbēja, dodoties pie vecā krusttēva ar izsaucienu jiau pa gabalu:
— Vecais krusttēv, vecais krusttēv! Tas gudri gan: Maja klāt, citas visas arī.
Un, iekam vecais krusttēvs, kā no sapņa traucēts, paguva atmosties, kad jau Maja bija viņam abām rokām ap kaklu ar prieka pilnu izsaucienu:
— Mīļais, mīļais, vecais krusttēv! Es dzīva, es dzīva! Mēs visas dzīvas.
— Mīļais bērns! Vai es tik varu savām acīm droši ticēt?
— Vari, vari — droši, droši!
Tad vecais krusttēvs sacīja skumīgā un drusku tādā kā žēluma balsī:
— Tad redzi nu, bērns, cik sakrities un vājš esmu palicis aiz bēdāšanās par tevi un aiz nezināšanas, kur tu palikusi. Neesmu dabūjis ne mazākās vēsts par tevi.
— Mīļais, dārgais, vecais krusttēv, — Maja atsaucās ar lielāko bērnišķīgo sirsnību. — Nevaino manis par ziņas nedošanu, kas mums nevienai nav bijis iespējams, nedz drīkstams, ja arī vēl spētu, jo tad ne tikvien mēs visas būtu pagalam, bet varbūt arī dažs cits mums visām bezgala mīļš un dārgs cilvēks. Pat tagad mēs neviena nedrīkstam vairāk nekā stāstīt kā tik to vien, ko jau ari ikkurš redz, ka esam pārnākušas dzīvas; bet par to, kur bijušas un kā dzīvojušas, par to neviena vārda. Varbūt vēlāk to varēsim gan. Mēs visas esam nozvērinātas paceltām rokām uz vispilnīgāko klusēšanu līdz nezināmam laikam. Vairāk es un neviena cita no mums četrām nedz drīkst sacīt, nedz arī sacīs. Tu, mīļais, vecais krusttēv, zini daudz labāk par mani, kas zvērasts ir un ko viņš nozīmē, tālab man par to vairāk nekas nav jāsaka.
Kad vecais krusttēvs joprojām domīgi klusēja, tad Maja pagriezās pie Katrēna un pievilka to ar vienu roku jo cieši pie sevis, lai gan meitene jau pati bij piespiedusies viņai tuvu klāt.
— Un nu, māsiņ, — viņa mīlīgi sacīja tad Katrēnam, — augumā esi pastiepusies gan krietni vien, it kā dzīdamās man līdza. Bet vai saprašana un godīgais prāts arī aug tāpat, k(}? Es ^nu gan, kas vecam krusttēvam bijis jāizcieš, tevi meklējoi un glābjot no pazušanas, un kādas raizes viņam bijušas tavas neprātības dēļ skolā. Bet vai tik atkal nav noticis no tā laika kas jauns uz kādas nekrietnības pusi? — To sacīdama, Maja pacēla kā jautādama acis uz veco krusttēvu, un meitene pietvīka it kā saulē augusi brūklene.
— Mēs jau savstarpēji vis neapsūdzamies, — vecais krusttēvs uzceldamies labsirdīgi atbildēja, iešņaucis tik tabaku, neturēdams par pieklājību kapsētā taisīt dūmus. — Līdz šim jau gan, paldies Dievam, esam paģlābti. Bet nu, bērni, iesim citu laimīgu cilvēku vidū, lai papriecājamies par viņu priekiem arī un viņi tāpat par mūsējiem.
Ejot vecam krusttēvam kādus soļus iepriekš, Katrēns staigāja cieši līdzās Majai, vēcināja tagad viņas roku un čukstēja viņai ausī, paceldamās uz pirkstu galiem, cik augstu vien spējams:
— Man gan tu izstāstīsi, kur esat bijušas.
— Vai tev prāts? — Maja norājoši atčukstēja. — Ja jau būtu pavisam stāstāms, tad saprotams, ka man pienāktos stāstīt vispirms vecam krusttēvam nekā kaut kam citam un tev ja tik pašai pēdējai. Vai tu esi aizmirsusi, ko vecais krusttēvs jau agrāk tev ir skaidrojis par ziņkārības nekrietnību, bet tu vēl esi tāda pati. Vai neatmini vis?
— Nu atminu gan, bet bija piemirsies. — To atbildēdama, meitene ļoti stipri savēcināja Majas roku.
Kamēr Maja bija pie vecā krusttēva un Katrēna, tikmēr citām visām atnācējām arī bija ikkatrai jāpiedzīvo pirmie savādie negaiņās satikšanās prieka brīži un dažs apmulsums.
Ida, kā jau bija domājusi, atrada māti pie viņas dēla un Idas brāļa kapa. Bet māte negribēja Idas pavisam pazīt un ilgi šaubījās par viņas esamību.
— Mīļā mammiņ, vai tad es esmu taī īsā laikā tev tik sveša palikusi, ka manis vairs nepazīsti? — Ida kā apbēdināta vaicāja.
— Es, bērns, skaidri vairs nesaredzu. Acis man izraudātas par manu pazudušo meitu un vienīgo bērnu.
— Nu, mīļā mammiņ, es jau tā pati esmu. Tici man un nebēdājies vairs.
— Pag, pag, lūkošu sataustīt.
Tad māte apņēma vienu roku Idai ap viduci un ar otru taustīja viņai seju un matus, runādama:
— Tāda pati gan rādās, bet droši zināt nevar, vai tik es netieku vilta no kādas citas?
— Mammiņ, mīļā mammiņ, vai tad no valodas ari tu manis nepazīsti? — Ida vaicāja jo sirsnīgi.
— Dzirdēt jau gan vēl dzirdu, kad kāds gaiši runā, bet pazīt kādu no runas, kas ilgāk nav dzirdēts, nevaru vis lielīties. Tā gan liekas, ka īdiņas valoda būtu bijusi, bet pastāvēt ari nevaru.
Pašlaik piekliboja pie viņām, prieka pilns, arī Idas tētiņš, un Ida krita viņam ap kaklu, raudādama;
— Mīļo tētiņ! Mammiņa manis vairs nepazīst un netic, ka es esmu jūsu meita.
— Ann, Ann, kur tev prāts? — tētiņš izsaucās. — Tik daudz pēc Idas esi raudājusi un, kad nu viņa ir klāt, tad vairs negribi pazīt. Apdomājies jel!