— Visas cerības, gaidīšanas un paļāvības, mierinājumi un priecinājumi nepiepildījās pavisam …
— Bet nu jau piepildās, — tētiņš sauca vidū.
— Jā, bet tie ir mani tik daudz vīluši, ka nespēju ticēt vairs nekam un domāju, ka tieku no kādas citas mānīta, jo skaidri saredzēt nevaru. Bet, kad nu tu, vecais, kam vēl gaišas acis, tik patiesīgi un droši liecini, tad neticēt vairs nevaru.
Un tad viņa griezās pie Idas vēl šiem vārdiem;
— Tad tu esi gan mana bezgalīgi apraudātā meitiņa Idiņa. Nu vēl dabūju tevi spiest pie savas sirds.
Viņas abas sakampās un stāvēja ilgu laiku bez vārda skaņas, tik savstarpēji apslacīdamās asaru straumēm _un nedomādamas nekā par to, kas darāms tālāk. Tik vairākkārt tētiņa kustināmas un aicināmas uz iešanu, viņas drusku pašķīrās un slaucīja acis. Viņiem butu taisnaks ceļš gan iet tūliņ pa tuvējo kapsētas malu laukā un projām uz Rūķīšiem, bet Ida vēlējās ejam caur kapsētas vidu, kur pēc norunas vēl esot jāsatiekas un jāatvadas no draudzenēm. Turp ejot, māte vilka Idu soli pa solim tik cieti pie sevis, ka abām grūt' bijia soļus spert. Bet par to nekas, kad tik tuvu un vēl tuvāk kopā!
Vilmas māte ar Alvīnas māti, būdamas arī jaunības draudzenes un tagad bēdu biedrenes, bija aizgājušas uz kādu attālāku vietu otrā kapsētas malā un apsēdušās koku ēnā uz kāda veca kapa sirsnīgi izrunāties un savstarpēji izsūdzēt viena otrai savas vienkopīgās bēdas par pazudušām meitām. Viņas nebija nekā manījušas no tā, kas pašlaik piedzīvots, jo no tās klusās nomaļas vietas, kur viņas sēdēja, nevarēja saredzēt nedz kapsētas vārtu, nedz viņas viduča.
Vilma ar Alvīnu nesastapa nekur neviena cita no saviem tuvējiem kā tik Alvīnas brāli Janku. Tam, tikko māsu un Vilmu ieraudzījušam, bija gandrīz pirmais .vārds:
— Kur Ida? Vai Idas nav?
— Vai nu mēs priekš tevis Idas meklētājas? Meklē vien pats, — Alvīna pusjocīgi atbildēja. — Labāk stāsti, vai mamma arī ir kapsētā, un, ja ir, tad saki, kurā vietā viņa.
— Vei, tur pašā vaļņa malā abas ar Vilmas māti sēd. Bet nezin kur Ida?
Abas jaunavas griezās turp, sēdētājām lēnām tuvodamās un tīši it kā gribēdamas iet viņām netālu garām, ne vārda nerunādamas, lai redzētu, vai pazīs vai nē. Tā kā taī apgabalā bij staigātāju maz, tad šās abas gājējas tika no sēdētājām tūliņ ievērotas.
— Skaties, skaties, kas tās par gājējām! — Vilmas māte uzsauca Alvīnas mātei. — N.āk prātā vecā modzēk u un ķēmu ticība, ka tie kapsētās rādoties arī pa dienvidu laiku. Tā no abām, kas iet šaī pusē, ir skaidri manas Vilmas izskatā, arī drēbes tādas pašas, kādas bija viņai. Ja še notiek kāds parādījums, tad man jātic, ka mana meita jau kaut kur pagalam, jo pēc nāves vien modzēkļi rādoties.
— Un otra gājēja tikpat līdzīga manai Alvīnai. Patiesi savāda pāra. Man ari ticība sašaubās, vai tik ir vien pasaule pavisam bez modzēkļiem?
Abas gājējas to sadzirdēja. Viņas drusku sačukstējās un tad sāka skriet pie sēdētājām, kuras uzcēlās it kā drusku nobijušās.
Abas meitas pa roku galam apkampa savu māti katra. Vilma savējo vēl drusku papurināja, smiedamās:
— Nu; mammim-esi modzēkļa nagos!
— Vai, vai! Mefien, meiten, nepurini manis! Man sāp mugura no lielas nastu nešanas.
— Nu, turpmāk viņu vairs nenesīsi vis, — Vilma atteica ar smiekliem.
Alvīna kā prazdama pajautrināja arī savu māti, un tad abas mātes bija brīnumu pilnas par šo pēkšņo piedzīvojumu un nezināja pat, ko lai vispirms iesāk vaicāt un ko atstāt vēlākam laikam. Taču, vissteidzīgāko krustām šķērsām vaicādamas, nedabūja vairāk nekā zināt kā vien'tik to, ka visas četras spirgtas, veselas pārnākušas pa lielo lielceļu, kas ved uz pilsētu un atpakaļ. Bet, no kurienes sākušas nākt un kur bijušas, par to ne vārda gala, un viss stāstījums ar to pašu pabeidzās.
Kad šās abas laimīgās mātes ar savām kā nejauši atrastām meitām nonāca kapsētas vidū, tad tur atrada kopā vai visus, kas vien vēl nebija aizgājuši jau agrāk uz mājām. Negaidītā jaunavu ierašanās bija sacēluse tādu vērību, ka aiz viņām daudzi aizmirsa pat šās dienas bēdas un sēras, jo par viņu pazušanu, meklēšanu, nedabūšanu un noslēpšanos bija tik daudz prātots, spriests un gudrots, ka visā apkārtnē nevarēja būt domājams pat neviens, kas nebūtu kaut kur izsacījis arī savas domas par šiem un citiem jautājumiem attiecībā uz viņām. Un nu viņas kā pa gaisu atlidojušas, un protams, ka nu tiks visi šie daudzie neizzinātie noslēpumi celti gaismā un vēl daudz vairāk nekā tie vien. Tā nu tikpat prieks par jaunavu atrašanos un vēlēšanās viņas redzēt, kā arī ziņkārība, ko viņas stāstīs, nelaida gandrīz neviena uz māju no tiem, kas bij vēl palikuši no viņu ierašanās laikam.
Kad šās četras tur pienāca, tad Janka ar Idu pašreiz veltīgi tielējās dabūt zināt, kur bijušas, kā dzīvojušas. Tad Ida, ieraudzījusi Alvīnu tuvumā, smiedamās noraidīja Janku pie viņas, sacīdama-
— Lūk, tur ir tava māsa. Prasi vien viņai!
— Viņa man nestāsta nekā, — Janka atbildēja, un pulkā noskanēja smiekli.
Daži bija nopūlējušies arī jau ap Maju dabūt no viņas ko zināt un pat ap krusttēvu Laķi, domādami, ka tam jau viss zināms, bet nekā. Tālab tagad visas ziņkārības cerības griezās uz Vilmu un Alvīnu, bet tāpat ar pilnīgu vilšanos, jo viņas, vairākkārtīgi uzaicinātas stāstīt, atbildēja īsi tik to, ko jau vaicātāji paši ari zinot: viņas atnākušas pa to un to ceļu, vairāk itin nekā, lai domājot par viņām, ko kurš gribot. Bet, kad, kā protams, apmierinājums ar to panākts netika, jo dažas balsis atsaucās, ka par jaunavu godīgumu šaubu neesot, tik vien vēloties zināt, kur bijušas, tāpēc ka viņu pazušana sacēlusi tik lielus uztraukumus un prātojumus, tad Alvīnas māte sacīja:
— Nu, meitas, ja jau, kā tiek ticēts, esot glābušās godīgā ziņā, kālab tad jums jāliedzas stāstīt, ar ko tikai tiek saceltas šaubas par jūsu godu.
Vairākas balsis apliecināja, ka tas pareizi, bet Vilma atbildēja ar cietāko noteiktību:
— Lai domā par mums, ko grib, lai apšauba mūsu godu, kā kuram patīk, bet vairāk mēs neviena nestāstīsim agrāk kā vien tad, kad varēsim stāstīt, un tad stāstīsim labprāt — nepiespiestas. Bet, kad to varēsim, tas mums nav zināms tāpat kā jums. Un jūs, lielais pulks to stāstīšanas gribētāju, kas stāvat savietības ziņā no mums daudz tālāk nekā mūsu vecāki un gādnieki, lai jums tad ir zināms, ka tie arī priekšlaikā nedabūs nekā vairāk zināt kā visi citi, un ar to šobrīd viss pabeigts. Tik mums jāvēlas, lai mēs vairs netiktu kārdinātas ar stāstīšanas prasībām, jo pilnīga klusēšana ir mūsu svēts pienākums.
Uz to kāda attālāka vīrieša balss atskanēja šādi:
— Kas nu tur daudz ko taujāt un meklēt? Pa lielo lielceļu no pilsētas ir nākušas, un protams, ka pilsētā bijušas, vairāk nekā. Vai nu tur slepenu alu trūkst?
Pēc tam bija dzirdama arī kādas sievietes balss:
— Ko nu, ko nu, cilvēki! Skaidrība jau nu tur nevar būt bijusi. Vai nu tad vajadzētu slēpt. Man jau nu nav ne ziņkārības, ne gaidīšanas, zini vai nezini, tik ar gadījumu paklausītos, bet kam tad vēl šitāda slēpšanās ir vajadzīga, ja sirds skaidra? To jau var saprast ikkurš pats.
Daži paskatījās uz to pusi, no kuras šī balss skanēja, un ieraudzīja tur kustamies pazīstamo rūtaino sedzeni, kālab tie tik pasmīnēja.
Jaunavas uz to vairs nekā nesacīja, un tad iestājās vispārīgs klusums. Tik Janka, līzdams laukā iz ļaužu biezuma, kā sarunu pabeigdams, noteica: