— Eče vei, ne paldies no visai Ko nu no tādām domāsi dabūt zināt, kas visas nodievojušās nestāstīt?
Lielais ļaužu pulks sāka pamaz izšķirties, kad veltīgi bija izpūlējies dzirdēt kārotās ziņas, tik visas atnācējas ar tuviem savējiem palika vēl pulciņā kopā, priecīgi sarunājoties. Pie viņām sanāca vairākas biedrenes no dievgalda mācības laika un citas draudzenes, kā arī daži jaunekļi apsveicināties un izsacīt savu prieku par viņu pārnākšanu. Tas bija īstens godīgas jaunatnes prieka brīdis.
Kad pēc jautrām, mīļām sarunām atnāca beidzot labi tālu iedzīvotā pēcpusdienā Jķiršanās laiks, tad Maja uzaicināja draudzenes izšķirties no tās vietas, no kuras bija šķīrušās priekšējā vasarā pēc kapu svētkiem, ar ko visas citas bija ļoti mierā. Iedamas laukā no kapsētas, viņas visas nostaigāja gar skolotāja un Linuma kapiem, uzmezdamas uz tiem jel vēl pa puķu ziediņam, kas kurai tad bija pie rokas.
Visas draudzenes, izgājušas ārpus kapsētas, apstājās taisni taī pašā laukumiņā, no kura bija šķīrušās pērn, un Maja atkal sacīja citām:
— Mēs, mīļās māsas, stāvam atkal uz šķiršanos taī pašā vietā, no kuras šķīrāmies pērn pēc kapu svētkiem. Tad mana sirds paredzēja nākam pār mani briesmas, un šķiroties mans lūgums bija pēc jūsu palīdzības manis glāb šanā. Un jūs, kuras pašas to apzināties, esat darījušas daudz vairāk, nekā es būtu varējusi pavisam iedomāt un ko es neaizmirsīšu nekad. Par to tad saņemat še manu sirsnīgāko pateicību.
Tad sākās atkal apkampšanās, mutēšanās un drāniņu vicināšana labu laiku no visiem ceļiem.
8. Izplatījās ātri ziņa, ka mērnieki sakaļot jau mazākos gabalos Bungžu muižas zemi
Izplatījās ātri ziņa, ka mērnieki sakaļot jau mazākos gabalos Bungžu muižas zemi ar visām viņas pusmuižām. Visi zemes gribētāji sacēlās atkal kā spārnos pēc viņas, bet nebija vēl zināms, kur tiem jāmeklējas. Mērnieki atraidīja visas prasības no sevis, sacīdami, ka šie esot tik zemes sadalītāji, bet nevis viņas izdalītāji.
Tad nāca drīzumā arī pavēle iecelt zemes izdalīšanas valdi, ko izrunas īsuma labad tūliņ iesāka saukt par zem - daļvaldi. Sanāca liela, viskopīga sapulce, sastāvoša no slepeniem kopmantiešiem, atklātiem savmantiešiem, cerību pilniem bezmantiešiem, kas tolaik saucās vismīļāk par bezzemniekiem, cerēdami ar tādu nosaukumu visdrīzāk tikt pie zemes.
Sāda viskopīga vēlēšanas tiesība un brīvība bija gandrīz piemirsta, jo pa visu kopmantiešu valdības laiku viņas nemaz nebija, lai gan solīja dot plašāku pašstāvību. Bet, kad bija kaut kas vēlams, tad piesūtīja vēlēšanas zīmes tik tiem, par kuriem zināja, ka tie balsos tik priekš tiem, kurus sapulces sarīkotāji grib ievēlam, protams, vis- pirmā rindā tik viņus pašus. Tagad nu tiem kā par apkaunojumu un citiem, agrāk atraidītiem, par brīnumu pasludināta bija atkal viskopīga balsošanas tiesība. Savman- tieši gan gribēja uzstādīt vēlamos viskopīgi un samērīgi no visām šķirām, bet kopmantieši un bezmantieši, apzina- damies sava balsu skaita pārākumu, uz to neielaidās un vēlēja visus tik iz sava vidus, jo viņiem vajagot dabūt tik taisnus un patiesīgus cilvēkus, kas neskatoties uz savla- bumu, kādu neesot starp savmantiešiem. Tādā ziņā tad tika ievēlēti bezmantieši jeb bezzemnieki vien skaitā pieci: Maizurs, Dūksnis, Pelndiena, Grečs un Būdārs.
Maizurs gāja pa vasarām pie namdarību uzņēmējiem, īpaši par baļķu tēsēju, un tādā ziņā šādu darbu laikos stāvēja arī darbu devēju vai, retums, darbu uzņēmēju maizē, bet bija pie darbiem neveikls, tūļīgs un pat laisks, kāpēc lielas algas nepelnīja un, cik nostrādāja, tik arī taī pašā darba laikā nodzīvoja, labi ja iegādādams kaut jel ko no apģērba. Aiz to nu, kad pa ziemām bija jāpaliek savā maizē, tad neviens nevarēja tikt gudrs, no kā viņš īsti dzīvoja, jo iegādā viņam nevarēja redzēt nekāda, bet izticis tomēr bija, staigādams dienu dienām bezrūpīgi šur tur apkārt ar kaut kādām patiesām vai patiesu trūkuma gadījumos izdomātām jaunām ziņām. Svētdienās viņš pastāvīgi bija redzams kapsētā par padoma devēju bēriniekiem, kā laižami šķirsti kapos, kā uzspraužami krusti, kā nolīdzināmi kapi. Un, kad vēlāk bērinieki ārpusē pie savām kamanām vai ratiem kaut ko iebaudīja, tad, smagi krenceledams, gāja ļoti lēnām garām, kas visiem jau gaiši bija zināms kā zīme, ka jāpieaicina klāt. Viņš mīlēja iekulties godībās arī par kaut kādu darītāju, kā par gaļas kapātāju vai malkas sagatavotāju un pienesēju. Brauca labprāt arī talkos, kad dabūja no kāda saimnieka zirgu. Bet, kad nu kādreiz tomēr neizdevās citur nekā sadabūt, tad meklēja šur tur kaut ko aizņemties. Taču visur visi jau gan sen zināja, ka tāda aizņemšanās nozīmē drošu neatdošanu, tālab, ja kāds ko deva, tad atdošanas pavisam negaidīja.
Citada rakstura cilvēks bija Dūksnis — pēc amata audējs, liels patstāvības un savas brīvības cienītājs. Nekad viņš nesaistījās ar līgumiem par algādzi, bet raudzīja izmantot ikkatru gadījumu, kas dod lielāku peļņu par ikdienu darbiem, un prata izmanīgi tādus brīžus notvert, nebūdams atkarīgs no neviena. Par sevi un savas mantas stāvokli viņš nemēdza nekā runāt, bet atklātības domas bija taču tādas, ka viņam vajagot būt bagātam. Dūkšņa dzīve bija pa daļai noslēpumaina. īpaši vasaras svētdienās viņš maz un reti kur tika redzēts. Tomēr arī šaī lietā ļaužu izziņas bija tādas, ka viņš slepenās vietās spēlējot kārtis uz naudas pa siena šķūņiem, gubeņiem un kādiem atsevišķiem dzīvokļiem va[ s|ī pie laba laika nereti kaut kur kāda meža laukumiņā un, lietum līstot, zem kādas kuplas egles. Priekš garām ziemas naktīm izmantojot pirtis, rijas un atsevišķus klusus dzīvokļus. Dūkšņa pretspēlētāji arī bija klusumā zināmi, bet vienumēr tukši no naudas. Par viņiem bija dzirdams spriežam — ko tie par nedēļu nopelnot, to Dūksnim svētdienās atdodot, un Dūksnis par viņu pelnīto naudu_ paskolojot bērnus. Zinātāji tomēr prata gan stāstīt, ka Dūksnis dažreiz nositot arī pa krietnai summai, īpaši, kad gadoties viņam sveši pretspēlētāji, bet viņš neliekoties to ne manot un cenšoties tikai nostiprināties, nenododamies rrekad reibināšanās varā.
Pelndiena, citreizējais kādas laukmājas īpašnieks, tagad ne vien tukšinieks, bet arī šim un tam parādnieks, dzīvodams bez īstas nodarbības, tomēr ar lieliem dzīves nodomiem un nemitīgi nemierā būdams ar visu, kas pastāv. Samērā jauns gados, viņš saņēma labi iekoptu tēva māju līdz ar visu iedzīvi. Lai gan solījās darīt visu daudz labāk, nekā tēva laikā bijis, bet dzīve gāja gadu no gada atpakaļ un grima parādos, lai gan viņš pats nebija saucams nedz par palaidni un izšķērdētāju, bet varbūt tik par paviršāku dzīvotāju. Nodomājis, ka ar naudu varot pelnīties labāk un dzīvot ērtāk nekā ar zemkopību, viņš atrada mājai turīgu pircēju un pārdeva to patiesi par prāvu naudas summu. Tad uzņēma vispirms kādu krogu, vēlāk iedibināja tirgotavu. Bet kapitāls pastāvīgi mazinājās, līdz beidzot izdila pavisam un pats palika ar ģimeni bez nekā. Bet dzīves rēķeni uz papīra viņam iznāk joprojām vislabākie, tik vien dzīvē tie neizdodas. Arī plašās vispārības vainu izlabojumu aizrādījumi tāpat skan labu labie, tik gan lietā neiet neviens.
Grečs bija vientiesīgs graudnieka cilvēks, kluss savā dabā. Augstāk bez laika un maziem spēkiem celties viņš sargājās, bīdamies īpaši no parādiem kā 110 uguns, bet lūkoja iedzīvoties ar pacietību un saviem spēkiem, iekopjot, cik labāk var, savu mazo stāvoklīti, kuru bija dibinājis no savas iekrātās kalpa vīra algas. Viņš centās ieaudzēt lopus, sagādāt pamazām zemkopības jaunlaiku rīkus, kas pašam nebija pataisāmi, un pat dažu mašīnu. Būdams pats koka darba strādnieks, Grečs īpaši pa garajām ziemas naktīm pataisīja visas lietas un rīkus, ko vien pašam bija iespējams pagatavot. Tāpēc viņa saimniecībā viss, kas bija, tas bija glīts un labs. Bet tad tālāk ārpus saimniecības un zemkopības darbiem arī gan nekā. Zemdaļvaldē viņš arī negribēja tikt ievēlēts, bet viņa neatlaida.