Pēdīgi piektais no zemdaļvaldes sastāva, Būdārs, bija bijis pēc skolas gadiem vispirms kādu laiciņu pie pagasta rakstveža par jaunāko palīgu, vēlāk izmācījies par podnieku un pašlaik rīkojās iedibināt cepli trauku un krāšņu podiņu apdedzināšanai. Par viņu nav vairāk nekā, ko stāstīt, kā tik tas, ka viņš piederēja pie tiem retiem jaunekļiem, par kuriem mēlnesībai nākas klusēt, un tad vairāk arī nekā.
No šādiem raksturiem sastāvēja zemdaļvalde, un tai bija izdot tādu taisnību, par kuru lai netiek nevienam ko rūgoties.
Lai gan ievēlētā zemdaļvalde nebija vēl nodibinājusies un savu darbu uzsākusi, bet jau tūliņ nākamās dienās sāka pulcēties ap viņas atsevišķiem locekļiem zemes gribētāji, rādīdami savas vajadzības un, pēc viņu ieskata, dabūšanas tiesības, no kurām ikviens rādīja visvairāk savu tuk- šību, vecuma nespēku un visādas dzīves nedienas. Grečs un Būdārs raidīja tādus visus gan no sevis nost vismaz ar to aizrādījumu, ka vēl nekas neesot uzsākts un savā laikā lai nākot pie visas valdes, bet ne tā pārējie trīs. Maizurs lika jau vienam otram diezgan gaiši prast, ka šādu svarīgu darbu darītāji nevarēšot vis dzīvot kā no gaisa, bet zemes meklētājiem jāprotot zināt vispirms viņu vajadzības. Dūksnis pielaida lūdzējus pie sevis tik pa vienam un runāja ar ikkatru noslēpumaini par šādu darbu grūtumiem, par zemes dabūšanas vieglumu tiem, kam viņa tikšot piespriesta, un par saprašanos ar izgādātājiem vienatnē, kur citiem nekas neesot jāzina. Pelndiena klāstīja visiem priekšā zināmos savus pasaules izlabošanas ieskatus, kuri izbeigšot visiem visas grūtības, kad tik tautas tādus darītājus atzīšot un došot viņiem līdzekļus rokās.
Sāda iepriekšēja burza pastāvēja un turpinājās līdz zemdaļvaldes apstiprinājuma un iekārtojuma dabūšanai. Rādījās, ka no pieminētiem trim neviens vairs nebija palicis tukšā, jo pat Maizurs rādīja jautrāku seju un izskatījās esot labāk izticis nekā agrāk. Par Pelndienu bija sakāms tas pats, bet Dūksnis palika cieši noslēpts un maz izmanāms.
Nu vispirms zemdaļvaldei bija jāizdala savstarpēji valdes darbu pienākumi: jāievēlē valdes priekšnieks, viņa palīgs un rakstvedis. Priekšnieka vietu vēlējās dabūt sev ikkurš no tiem trim pirmāk pieminētiem dalībniekiem, tik Maizurs gan ne ar tādu nomanāmu sacensību kā abi pārējie — Dūksnis ar Pelndienu. Pēc ilgākas dažādas saspēkošanās ievēlējums uz priekšnieka stāvokli iznāca par labu Dūksnim un vietnieka lomā palika Pelndiena. Rakstveža vieta tika vienprātīgi Bū<ļāram.
Valdes sēdes gan iesākas un zemes gribētāji drūzmējās uz pieteikšanos, bet tie paši trīs zināmie valdes dalībnieki pavisam netika ārā jau no sava aploka vien, nevarēdami vienoties vēl tikai par to, kas vispirms dabūjams zemes ziņā ikkuram no viņiem pašiem, jo ikviens vēlējās sev pašu labāko no visa.
Valdības priekšraksts vēlēja dalīt zemes gribētājus un dabūjējus pēc viņu nopelniem un tiesībām trīs šķirās — pirmai šķirai jādabū zeme vispapriekš, otrai tik tad, kad pirmai atliek, un trešai tik tad, kad otrai atliktu. Nu šie trīs sacensoņi visi vēlējās tikt ieskaitāmi pirmā un tad nodrošināties paši vispirms un ar vislabākiem gabaliem. Gan lēnīgais rakstvedis Būdārs drusku lūkoja viņus pārliecināt, ka tā nevarēšot notikt, bet tas nelīdzējanekā.
Sādā nesapratnē un neizšķirībā viņiem pagaja vairak nekā viena sēde vien, kur, cīnoties tik ap šo pašu savlabuma jautājumu, nekas netika izšķirts. Vēlāk priekšnieks Dūksnis saprātoja no abiem biedriem šaī lietā atraisīties un celties augstāk par viņiem viens pats cerībā, ka vismaz jel viņam kā augstākam atļaus stāties pirmā šķirā un izraudzīt sev, kuru gabalu gribēs, īpaši Bungžu muižas viduci, kura dēļ pašu starpā bija visvairāk ķildas. Bet Pelndiena, pieturoties pie viņa Maizuram, draudēja tūliņ ar sūdzēšanu, ja Dūksnis tā gribēšot darīt, kālab arī šis nodoms palika neizvests, jo viegli noprotams bija arī priekšniekam, ka savstarpēja nesaderība nesīs vairāk sliktuma varbūt viņam nekā abiem biedriem.
Tā bez nekāda panākuma izšķīrās arī šī pēdējā sēde, un Grečs, kurš nemēdza ne vārda runāt līdza, iziedams sacīja tik to: ja šāda darbu nesekmība vēl turpināšoties, nopūlējoties tik ar savlabuma lietām, tad viņam nebūšot nekāda prieka turpmāk nākt uz šādām nenozīmīgām sēdēm. Būdārs gan nekā noteikti neizsacīja, bet rādījās, ka viņa domas arī gan tādas pašas bija, kādas Grečam.
Dūksnis sāka arī pats pārliecināties, ka šādā ceļā tālāk netiks, bet celsies tik jo dienas lielāks nemiers ļaužu pulkos, tālab viņš nodomāja ņemt citu virzienu sava nolūka sasniegšanai — lūkot piedabūt ar labprātīgu līgumu Mai- zuru un Pelndienu uz piekāpšanos varbūt par kādu nelielu naudas summu (jo tās viņiem abiem ļoti vajagot), lai tad tādā ziņā viņš viens pats no valdes paliktu par iekļuvēju pirmā šķirā un līdz ar to par Bungžu muižas viduča dabū- jēju bez pretsacensības, jo par Greču un Būdāru, pēc viņa domām, neesot ko bažīties, jo tie klusēšot.
Tūliņ pēc sēdes beigām viņš pavēstīja klusām pie sevis Pelndienu ar Maizuru, kā jau vienmēr ieradis, savā reizē katru un skaidroja viņiem vienam, kā otram, ka valdei savā starpā šķelties nederot, bet labāk salīgt vienprātībā. Visi tikpat netikšot pirmā šķirā, labi ja viens no valdes — un tādā ziņā šis kā priekšnieks, un Bungžu muižas viduci, protams, ari vienam vien piešķiršot, kālab neesot pareizi visiem dzīties tik uz vienu vien, savstarpēji apstrīdējoties.
Vai tādēj viņi nebūšot ar mieru saņemt kādu summiņu katrs naudā un atstāt šim Bungžu muižas viduci? Viņiem pašiem tad paliekot izdevība censties starp citu pēc Bungžu pusmuižu vidučiem, kas arī esot ļoti labi, un ar otrās šķiras tiesībām dabūšot savas daļas tāpat.
Pirmais bija aicināts Pelndiena, laikam kā tāds, kas turams par grūtāk pierunājamu, bet cerība bija, ka naudas , vajadzība viņu piespiedīs līgt. Un šās domas tūliņ arī piepildījās, jo nekas priekš Pelndienas nevarēja būt pievilcīgāks un mīļāks viņa vajadzību pilnos dzīves apstākļos kā naudas piedāvājums, tālab uzaicinājumu vispāri viņš pieņēma tūliņ, un par atkāpšanās maksas augstumu viņi savienojās arī pa brīdi, tik izmaksas termiņa noteikšanā cēlās lielāka prātu nevienādība, jo Dūksnis gribēja maksāt viņam tik tad, kad zināmais zemes gabals būšot šim piešķirts, bet Pelndiena uzstājās cietīgi, ka viņam jādabū tūliņ viss rokā, neatkāpjoties ne par soli, nedz arī apmierinoties ar kādu daļu vien.
Tādā ziņā Dūksnim cita ceļa nebija kā savu sīkstumu pārvarēt, lai cik grūt' tas iespējams, un tikt ar Pelndienu pilnīgi galā. Tik to viņš dabūja gan piekaulēt no Pelndienas, Lai stāsta Maizuram, ka salīdzis uz vēlāku izmaksu pēc zemes dabūšanas un arī krietni mazākā summā, nekā patiesībā bijis, jo pavisam neesot spējams izmaksāt reizē diviem un vēl tik lielas summas. To vēlējumos Pelndiena kā īstens goda vīrs apsolījās pildīt.
Maizurs nebija gan iarī liedzīgs salīgt uz atkāpšanos no zināmām sacensības prasībām, bet tāpat tik ar tūlītēju solījuma samaksu. Gan tad ar grūtām pierunāšanas pūlēm un atsaucoties bieži uz līgumu ar Pelndienu, ka ar viņu arī esot līgts u'z vēlāku izmaksu, taču Dūksnim izdevās gan piedabūt Maizuru uz atkāpšanās maksas dabūšanu vēlāk, kad būšot piešķirts viņam zināmais zemes gabals. Tikai kāds mazumiņš gan bija jādod viņām arī tūliņ pie līguma noslēgšanas un ārpus parāda zīmes, rakstot to daļu parāda zīmē mazāk, cik iedots, jo neesot ne graša pie dvēseles. Lai gan, darbu kavēdams, nostaigājis pa tukšam uz to pašu zemdaļvaldes sēdi, bet dabūjis neesot nekā.