Kamēr Dūksnis slēdza ar šiem saviem valdes locekļiem zināmos līgumus, tikmēr zemes gribētāju skaits audzin auga pie viņa durvīm, jo tie ntrvisi saprata meklēt tagad jau sevišķi valdes priekšnieku pēc tam, kad zināja Dūksni taī pienākumā esam ieceltu. Gan jau bija, kas gāja pie citiem ari un daži pat pie visiem, bet saprotams, ka pie priekšnieka samērā vairāk. Un varēja sākt nomanīt lūdzēju vidū ceļamies jau šaubību par valdes locekļu taisnības prātu, ka viņi grib meklēt vispirms savlabumu un tad solīt visiem labākos zemes gabalus. Ikkurš no lūdzējiem domājās esot viens pats tik gudrs, kas saprot piebāzlšanas vajadzību; bet drīz cits par citu sāka nomanīt, ka tikpat gudri visi. Tad otrs jautājums cēlās tas, kurš piebāzlšanas ziņā būs spēcīgāks par citiem, jo paši spēcīgākie vien, kā protams bija, varēja cerēt uz panākumiem.
Dūksnis nu tomēr domājās esot drošs uz pirmo šķiru un tādā ziņā uz Bungžu muižas viduča dabūšanu, bet šī cerība viņu pievīla, jo ļoti klusais Grečs, kas citādi neteica ne vārda un noturēts tika dažbrīd pat vai par vienaldzīgu neprašu, atteicās tādu protokolu parakstīt, kur varot nākt kas zin kāda atbildība, kad vispirms tiekot gādāts tik par valdes priekšnieku un dots viņam tūliņ pats labu labākais gabals. Būdārs arī baidījās tādu protokolu pavisam rakstīt.
Ar to nu izjuka un pabeidzās valdei gandrīz visi kārtīgas darbības uzsākšanas mēģinājumi. Dūksnis pats bija sašutis par neizdevību un apjucis ar saviem solījumiem, ko vienatnē sacījis zemes prasītājiem pret mīļiem rokas spiedieniem, bet ko nevienam nespēja pildīt, tāpēc nesaprata, ko tālāk iesākt un pavisam kā tikt galā ar viņiem, kuri nemitējās taujāt un vaicāt pēc panākumiem. Būdārs, iedziļinādamies valdības priekšrakstos, bija gan sācis saprast, kā zemes gribētāji šķiroj-ami. Bet pēc tāda iekārtojuma vajadzēja iznākt pavisam citādam šķiru sadalījumam, nekā Dūksnis. no domām vienatnē daudziem solījis, jo nu izrādījās nereti tā, ka dažiem, kam solīta pirmā šķira, netika pat ne trešās, kamēr citiem, kuri vēl pavisam nebija steigušies griezties ar rokas spiedienu pie priekšnieka pēc ieteiksmes, tika pirmā vai otrā šķira bez nekādas meklēšanās. Daži delnas spaidītāji sāka jau likt viņam nepārprotami nomanīt, ka labāk lai pie atvadīšanās iespiežot delnā atpakaļ tāpat klusām, kā saņēmis kaut ko, kad nekāds panākums neesot paredzams. Bet to dzirdēt un vēl pat saprast Dūksnis pavisam nespēja.
Uz otru pusi Dūksnim bija bēdas, kā dabūt savu naudu atpakaļ no Pelndienas un kā tikt galā ar Maizuram izrakstīto parāda zīmi, kā to atdabūt vai noteikt par nevērtīgu.
Kad viņš aizgāja tagad savukārt pie Pelndienas un lika viņam prast, ka nācis pār naudas atdabūšanu neizdevības dēļ nodoma ziņā, tad redzēja viņu tik pasmejamies un
dzirdēja droši sakām, ka par nodoma izdošanos vai neizdošanos viņam nekāda bēda, bet tik par atkāpšanos no prasības; un vai viņš neesot vārda turējis, uz ko Dūksnim trūka kaut jebkura pretiebilduma.
Kad viņš aizgāja runāt pie Maizura par zīmes atdabūšanu taī pašā neizdevības ziņā, tad saņēma pretī tik dusmu vārdus, jo viņam bija ticis zināms, ka esot pievilts skaidras naudas vietā ar zīmi, it kā kad Pelndiena arī būtu palicis mierā ar zīmi vien. Viņš tādas blēdības dēļ prasot tūliņ aizmaksu, citādi uzsākšot tiesas ceļu un klāšot daudz ko vaļā, kas citādā ziņā gan viss būtu palicis kā noklusēts.
Maksāt Dūksnis viņam, protams, nemaksāja, lai notiek kas notikdams, bet pats sajutās, ka atrodoties iestidzis vispusīgi klizmu apstākļos, un nesaprata pavisam, kā no tiem raisīties vaļā.
9. Vilma, pārnākusi Briņos līdza savai mātei
Vilma, pārnākusi Briņos līdza savai mātei, iepriecināja ar savu neparedzēto ierašanos ļoti ari tēvu un tāpat visus saimes ļaudis, kuri, viņu no bērnības mīlēdami, bija iesaukuši par mājas sauli. Prieki visiem bija lieli, un tos pavairoja vēl Vilma ar viņas pazīstamo jautro valodu, kas bija liecība, ka viņa nav noskumusi vai nobēdājusies, kā gan bija ierasts domāt par viņu un citām jaunavām, bet laimīga un līdza priecīga. Līdzīgi tas pats bija Roķēnos par Alvīnu un arī Plīņos par Maju, kur viņa iegāja kopā ar veco krusttēvu palikt vismaz par nakti. Pat Rūķīšos, kur Idas vecāki bija gan tik iebūvieši, sacēlās prieka sajūta pie visiem, ka nu īpaši Idas mātes asarām reiz beigas.
Prieki bija arī citās mājās pie radiem, draugiem, kaimiņiem un visiem labvēlīgiem pazīstamiem, kad izplatījās šī laimīgā ziņa par visu daudzkārt apraudāto jaunavu atrašanos. Nāca no apkārtējiem ciemiem arī draudzenes viņas apsveikt un izsacīt viņām savu prieku, ka pārnākušas sveikas veselas. Bet īpaši pirmajās dienās viņām visām bija. pastāvīgi ko atteikties no stāstīšanas prasībām par viņu nezināmo dzīvi, bez kuru iekustināšanas reti kas šķīrās, kam vien nestāstīšanas noņēmlba nebija vēl zināma.
Tūliņ pirmā vakarā pēc savas pārnākšanas Vilma iegāja mātei līdza pie mācītāja, palīdzēdama ienest viņam vakariņas, bet jo vairāk gan turēdama par pienākumu apsveikt še viņas vecāku mājā savu die^alda mācības un iesvētīšanas mācītāja. Protams, ka izbrīņa bija arī viņam, ieraugot kā nejauši Vilmu spirgtu un jautru savā priekšā. Sirsnīgi patiesīgos vārdos viņš izsacīja savu prieku ne vien par Vilmas, bet arī par citu visu nezināmā slepenībā bijušo jaunavu paglābšanos pie spirgtas veselības un laimīgu pārnākšanu, palikdams turklāt viens no tiem retiem sava iepriecinājuma izteicējiem, kas, to darīdami, tomēr netaujā, kur bijušas.
Pēc tam Vilma, laikam gan aiz labi saprotamas smalkjūtības, negāja vairs mātei līdza pie mācītāja nekādos gadījumos, lai gan līdzmājnieki, īpaši sievietes, domāja, ka nu viņa māti no tām gaitām pilnīgi atsvabināšot. Tomēr tā nenotika vis. Viņa atsvabināja māti gan no grūtākiem darbiem, bet šie vieglākie palika tai kā bijuši. Mācītājs dažreiz pa logu nolūkojās ar prieku uz pagalmu, kur Vilma — kailu galvu un augstu atbraucītām, spēcīgām rokām — grieza jautrā prātā sviesta mašīņu vai tālāk zālājā pļāva un nesa nastām sēku uz māju vai staigāja kā pa jokam ar smagiem ūdens nesieriiem no akas uz virtuvi, no virtuves uz laidari.
Kādu rītu pēc brokastīm mācītājs ar grāmatu rokā iegāja dārzā pasēdēties un palasīties svaigā gaisā. Tur nejauši aiz ceriņu krūmu kuplumiem piesaulīgā vietā viņš ieraudzīja Vilmu strādājam ar lāpstu pie puķu dobēm un turēja par pienākumu iet klāt apsveicināties — parunāties. Labrītu padevis, mācītājs uzsāka:
— Jums, kā rādās, nepietiek vis ar smagiem saimniecības darbiem vien, bet nebīstaties arī no dārzniecības grūtumiem.
Vilma no šā neiedomātā apciemojuma drusku tā kā iztrūkās, mazliet apmulsa un pietvīka, laikam it kā kautrēdamās par savu rakšanas darbu, kuru domāja varbūt sev nepiedienīgu. Bet tad tūliņ arī attapās un pasmiedamās atbildēja:
— Ko nu, mācītāja kungs, runāt še pavisam no dārzniecības viedokļa! Negribas tik atstāt dobīšu nezāļu varā, jo priekš šās vasaras jau viss gan nokavēts, tāpēc ka manas prombūtnes dienas iegadījās taisni taī laikā, kad šādi darbi bija darāmi. Tagad nu vēl atnesu gan «no dārznieka pēdējos puķu stādiņus, ko vakarā domājos sastādīt, lai tad vai visi vairs uzzied vai nē, bet vismaz būs zaļumiņš un dobītes nestāvēs pagalam nolaistā stāvoklī.